Baidīties izpeldēt
Māras Svīres vārds tiem, kas lasa latviešu autorus, īpašus komentārus neprasa. Rakstniece dzimusi 1936. gadā un sarakstījusi vairākus desmitus grāmatu. Tostarp garstāstu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un scenāriju tāda paša nosaukuma filmai (filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā). Tieši ar šo darbu Māra Svīre nereti asociējas latviešiem. Ja līdz šim nav sanācis lasīt citus viņas darbus, noteikti ir vērts kādu pamēģināt. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku veidotajā literatūras nozares virtuālo resursu portālā literatura.lv teikts, ka rakstnieces Māras Svīres interešu lokā ir lauku dzīves tēlojumi, sievietes psiholoģiskās problēmas un laikmeta ietekme uz sievietes raksturu. Precīzāk laikam grūti raksturot.
Arī viņas jaunākais romāns “Bailes no dziļuma”, lai gan tā aprakstā šķietami trillerisks, būtībā ir sievietes psiholoģisko un emocionālo problēmu šķetinājums, viņai nonākot zināmās grūtībās – laivā bez airiem Daugavā. “Laiva bez airiem Daugavā, Pļaviņu ūdenskrātuvē pusotru diennakti nes Alīnu pretim nezināmajam. Neparastās un bīstamās situācijas laikā Alīnā pakāpeniski mainās izjūtu gamma – cerības uz drīzu izglābšanu nomaina arvien augoša bezpalīdzība, briesmu apjausma un nāves bailes, ko veicina garāmbraucošo peldlīdzekļu pasažieru vienaldzība. Alīnai ir bailes no dziļuma, tāpēc viņa nespēj mesties peldus, kā varbūt viņas vietā darītu kāds cits. Tomēr īstais sievietes eksistenci apdraudošais dziļums izrādās kāds cits, – un Alīnai jāsaņem drosme, lai šajā tik biedējošajā, pārdomām atvēlētajā laikā spētu ieskatīties viņas un vīra Niklāva attiecību dziļumā. Izrādās, ka baisāko noslēpumu glabā ne jau upes dzīles, bet gan attiecības,” vēsta grāmatas anotācija.
Man kā ūdens mīļotājai (tas nav sinonīms labai peldētprasmei) gan vajadzēja zināmu laiku, lasot grāmatu, lai pieņemtu to, ka grāmatas galvenā varone tiešām baidās laisties peldus un pacietīgi gaida “brīnumu”, pamazām ar straumes nesto laivu tuvojoties aizsprostam. Laikam jau sākotnēji šķita, ka nāks vienkāršākais no sižeta risinājumiem un uz priekšu tiks virzīts stāsts par sievieti bez airiem laivā, taču patiesībā šī grāmata nav par situāciju, kurā nonākusi galvenā varone Alīna, bet gan par viņas dzīvi un attiecībām. Par jaunās mākslinieces iepazīšanos ar tēlnieku Niklāvu, par apprecēšanos, pārcelšanos dzīvot uz laukiem. Taču nekas viņas atkal no jauna, vienai laivā esot, pārdzīvotajā stāstā nav tik vienkārši, kā varētu šķist.
Ja man vajadzētu raksturot Māras Svīres grāmatu ar vienu vārdu, laikam vienīgais, kas būtu precīzi, ir – latvisks. Attālinoties no sižetiskās līnijas un Alīnas pārdzīvojumiem, bet, pievēršot uzmanību fonam, – tajā ir tik daudz dziļi precīzu latviešu sadzīves raksturojumu – ainavu un ikdienas tēlojumā, personāžu rīcībā, raksturos. Tāpat arī tik savu pārdzīvojumu un problēmu noklusēšanā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
