Pandēmijas ierobežojumu laikā vareni uzplaucis paku piegādes bizness. Kāda tam saistība ar Latvijas apceļošanu? Izrādās, manā gadījumā vistiešākā. Nezinu, kā bija sanācis ieķeksēt ierastā pakomāta vietā tādu, kurš atrodas Jēkabpilī, bet saņēmu īsziņu, ka mana paka nogādāta tieši tur. Varbūt tā nemaz nebija mana kļūda, taču, saprotot, ka pašlaik paku piegādes bizness ir pārslogots, piezvanīju draudzenei, kas strādā Jēkabpilī, lai izņem paku un pārsūta man. Viņa gan uz darbu tagad arī brauc tikai vienreiz nedēļā, tāpēc es paguvu pa pāris dienām savu lēmumu pārdomāt. Spriedu – ja jau šādi ir gadījies, varbūt tas ir labs iemesls aizdoties uz šo pilsētu. Cauri Jēkabpilij braukts ne reizi vien, bet nevarēju atcerēties, kad tur būtu bijusi ilgāk un kaut ko arī apskatījusi. Piemērotāku iemeslu nemaz nevajag, un atkrīt arī prātot, uz kuru pusi Latvijā šajā reizē doties.
Skats uz Daugavu
Draudzene iesaka automašīnu atstāt Vecpilsētas laukumā un vispirms pastaigāt pa promenādi. 20. gadsimta sākums ir laiks, kad izveidojies pašreizējais Vecpilsētas laukums. 2010. gadā tas ticis pārbūvēts. Vēsajā ziemas dienā vispirms iegādājamies siltu kafiju, pie viena aplūkojot turpat laukumā izvietotos tēlus un vēsturisko faktu aprakstus par pilsētu. Informācija mājaslapā liecina, ka aizsargdambi sāka būvēt pēc 1981. gada lielajiem plūdiem, savukārt 2011. gada vasarā notikuši tā rekonstrukcijas un labiekārtošanas darbi. Lielo plūdu fakta pieminēšana raisa interesi un liek sameklēt vairāk informācijas par šo notikumu. Atceros, ka kādreiz lasīts par tiem, bet atmiņā vairs nav palicis, kāda tad apjoma plūdi tie bijuši. Pa promenādi ejot, gan ir pilnībā skaidrs, ka pirms dambja izbūves Daugava plūdos pilnīgi noteikti pamatīgi ietekmēja ja ne lielāko daļu pilsētas, tad tuvējo ielu namus noteikti.
Tātad minētie lielie plūdi Jēkabpilī un apkārtnē piedzīvoti 1981. gadā, togad sala periodi mijušies ar atkušņiem. Jau 1980. gadā pirms Ziemassvētkiem vižņu un ledus sablīvējums izraisījis zemāko Sakas salas un Jēkabpils daļu applūšanu. Līdz janvāra pirmās dekādes beigām, kad upe aizsala, vižņi aizpildījuši upi gandrīz līdz Līvāniem. Ledus uzmērīšanā 10.–12. februārī noskaidrojies, ka visvairāk tas koncentrējās gar Sakas salu. Arī augšpus Aiviekstes ietekas un pie Neretas upes grīvas vižņi ļoti samazinājuši ūdens plūsmu. Vietām vižņu slānis zem ledus bijis sešus līdz septiņus metrus biezs. Augstais ūdens līmenis pieturējies visu ziemu, un pavasarīgs siltums iestājies marta trešajā dekādē. 25. martā ledus iešana sākusies Piedrujas–Daugavpils posmā, un 26. martā izveidojās pirmais sastrēgums pie Glaudānu salām, kas paaugstināja ūdens līmeni par trīs metriem. Taču tas bija tikai sākums, 31. martā reģistrēts augstākais Daugavas līmenis pie Jēkabpils – 6,46 metri.
Skats uz Krustpils pili un baznīcu
Tagad, kad koki ir bez lapām, pastaigājot pa promenādi, pāri upei var redzēt arī Krustpils pili un baznīcu. Vēsturiskie fakti liecina, ka Krustpils ir pilsētas senākā daļa un tās veidošanās cieši saistīta ar viduslaiku pili. Krustpils pils pirmo reizi rakstos minēta 1237. gadā. Jau tās nosaukums norāda, ka pils atradusies svarīgu ceļu krustojumā. 1585. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs par nopelniem krievu–poļu karā Krustpils pili piešķīris dāvinājumā baronam Nikolausam fon Korfam. Korfu dzimta pilī dzīvo līdz pat 1919. gadam un ir atstājusi lielu ietekmi apkārtnes saimnieciskajā un kultūras dzīvē.
Savukārt Jēkabpilī vēl pirms pilsētas tiesību piešķiršanas jau dzīvojuši vecticībnieki. Savas ticības dēļ Krievijā vajāti, šajā apkārtnē viņi atrada drošu patvērumu. Pārzinot visas kokapstrādes profesijas, savām ģimenēm tie pelnīja iztiku kā mežstrādnieki, plostnieki, galdnieki, namdari. Vēl šodien pilsētu grezno simtgadīgas koka ēkas, kuras cēluši vecticībnieku amatnieki.
1670. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs te dibinājis pilsētu Jakobstadt (Jēkaba miests). Pilsētas tiesību piešķiršanas aktā bija svarīgs punkts, ka Jēkabpilī arī uz priekšu drīkst apmesties vienīgi krievu tautības iedzīvotāji. Tas bija darīts ar gudru ziņu, lai pa Daugavu braucošie strūdzinieki un plostnieki šeit satiktu savas tautas brāļus, pie kuriem labprāt papildinātu pārtikas krājumus un iegrieztos arī kādā no daudzajiem krogiem.
1861. gadā atklāta Rīgas–Dinaburgas (tagad – Daugavpils) dzelzceļa līnija, uzbūvēta arī iespaidīga Krustpils dzelzceļa stacija ar pirmklasīga restorāna telpām. Pirms Pirmā pasaules kara Jēkabpilī darbojas mūzikas instrumentu fabrikas, kuru ražojumi ir pazīstami visā Krievijā. Abas pilsētas gan daudz cietušas no vairākkārtējiem plūdiem, ugunsgrēkiem un kariem. Vispostošākais bijis Pirmais pasaules karš. 1919. gadā no Jaunjelgavas uz Jēkabpili pārceltas apriņķa administratīvās iestādes, līdz ar to pilsēta kļuvusi par rosīgu rūpniecības, tirdzniecības un kultūras centru.
Īpaši augstu darbības līmeni Jēkabpils sasniegusi 20. gadsimta 30. gados. 1932. gadā sešu mēnešu laikā uzbūvēts tolaik lielākais uzņēmums – Krustpils cukurfabrika. 1936. gadā pār Daugavu tiek uzbūvēts dzelzceļa un autotransporta tilts, kuru pilnībā noposta vācu armijas sapieri 1944. gadā. Tagadējo dzelzsbetona tiltu uzbūvēja 1962. gadā, tā garums – 274,4 metri. Pēc tilta atklāšanas agrāk divas Daugavas pretējos krastos izvietotās pilsētas Jēkabpils un Krustpils apvienojās vienā ar nosaukumu – Jēkabpils.
Ģeodēziskā loka punktā
Pēc pastaigas pa promenādi gluži loģiski nonākam Strūves parkā, kas atrodas turpat blakus. Pirmās brīvvalsts laikā, saukts Kroņa dārzs, tas bija bagāto jēkabpiliešu iecienīta atpūtas un izpriecu vieta. Parku slavenu padarījis akadēmiķa, Tartu universitātes profesora, astronoma un ģeodēzista Vilhelma Strūves (1793–1864) veikto ģeodēziskā loka mērījumu punkts. Strūves ģeodēziskais loks ir UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Jāatzīst godīgi, pirms tam nedz par šādu vīru, nedz viņa mērījumiem dzirdējusi nebiju, tāpēc ar interesi meklēju informāciju, kas tad šajos atklājumos tik būtisks. Atrodu, ka Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve dzimis kā ceturtais dēls matemātiķa un skolas direktora Jēkaba Strūves ģimenē 1793. gadā Altonā pie Hamburgas. Lai paglābtu no iesaukšanas Napoleona armijā, tēvs viņu 1808. gadā nosūtījis uz Vidzemes guberņu pie vecākā brāļa Kārļa Ludviga, kas strādāja par ģimnāzijas skolotāju Tērbatā. Tai pašā gadā Vilhelms Strūve uzsāka filoloģijas studijas nesen darbību atsākušajā Tērbatas universitātē, vēlāk studēja matemātiku un astronomiju. Pēc zinātņu doktora grāda iegūšanas 1813. gadā universitātes vadība viņu paturēja darbā observatorijā un ievēlēja par astronomijas ekstraordināro profesoru. 1815. gadā Vilhelms Strūve apprecējās ar Emīliju Vallu, abu laulībā piedzima 12 bērnu. 1816. gadā viņš sāka savus triangulācijas mērījumus, ko turpināja līdz pat 1855. gadam, lai precīzi noteiktu zemeslodes formu. Pēc sievas nāves 1834. gadā apprecējās otrreiz (ar Johannu Bartelsu), un laulībā piedzima vēl seši bērni.
Bet par pašiem mērījumiem – kā skaidrots UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas materiālā, Strūves ģeodēziskais loks ir unikāla 19. gadsimta ģeodēzisko uzmērījumu sistēma Zemes izmēru un formas noteikšanai un viena no cilvēces vēsturē vērienīgākajām Zemes uzmērīšanas kampaņām, ko no 1816. līdz 1855. gadam īstenoja Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve un Karls Tenners. Strūves loks stiepjas no Norvēģijas Ledus okeāna piekrastes līdz Donavas grīvai pie Melnās jūras un uz zemes virsmas atzīmēts ar ģeodēziskajiem punktiem, kuri šķērso desmit valstu – Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas un Moldovas – teritorijas. Strūves loks kā uzmērījumu sistēma bija pirmais pētījums, kuram loka mērīšanai tika izveidots speciāls aprīkojums. Tas šķērsoja divas impērijas, kļūstot par lielisku valdnieku un zinātnieku sadarbības piemēru. Strūves loka mērījumu rezultāti apstiprināja Īzaka Ņūtona teoriju, ka Zemei nav precīza lodes forma, bet tā ir saplacināta polu virzienā, un vēlāk tika izmantoti ģeodēzisko tīklu un topogrāfisko karšu veidošanā. Šie mērījumi bija pirmie lielākie un nozīmīgākie trigonometriskie mērījumi Vidzemē, un uz to pamata tika sastādīta Vidzemes karte. Latvija ir vienīgā no desmit valstīm, kurā mērījumus veica abi izcilie ģeodēzisti Strūve un Tenners. 2005. gadā Strūves loks tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā unikāla, sava laika garākā un precīzākā ģeodēzisko uzmērījumu sistēma un izcila zinātnes vēstures un tehnikas attīstības liecība. UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti 34 Strūves ģeodēziskā loka punkti no 10 valstīm. Latvijas teritorijā Strūve un Tenners uzmērīja 16 ģeodēziskā loka punktus, no kuriem divi – Jēkabpilī un Sestukalnā – iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
No baznīcas uz baznīcu
Pilnīgi noteikti veselu pastaigu maršrutu Jēkabpilī un Krustpilī varētu nodrošināt, vienkārši ejot no baznīcas uz baznīcu. Mēs gan to neīstenojam, bet ir skaidrs, ka, esot šajā pusē, nepieminēt tās nevar. Viena no slavenākajām, protams, ir Sv.Gara pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris. Dievnams celts 19. gadsimta otrajā pusē bizantiešu stilā. Tā piecu kupolu siluets ir neatņemama pilsētas panorāmas sastāvdaļa. Klostera sētā atrodas arī Sv.Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, kas unikāla ar savu miniatūro izmēru – 17×19,5 metri. Pilsētas pašvaldības informācija liecina, ka 2008. gadā dievnamā ir atgriezusies Dievmātes Marijas brīnumdarošās Jakobštates ikonas kopija, kas ik gadu pulcē lielu skaitu svētceļnieku.
Vēl pastaigājam pa nelielajām Jēkabpils ieliņām, vērojot vietējo arhitektūru, kur senas ēkas mijas ar padomju laikos un mūsdienās uzceltām. Ziemas dienās krēsla piezogas ātri, tāpēc jāpagūst vēl aizbraukt pāri Daugavai uz Krustpils pili, lai pirms tumsas iestāšanās apietu kādu nelielu pastaigu lociņu arī tajā pusē.
