“Man ir ļoti liels prieks par šo projektu, jo Jelgava bērnu laukumu ir gaidījusi ļoti ilgi”, teic ainavu arhitekte Kristīne Dreija, kura projektējusi Latvijā unikālu rotaļu vietu bērniem, kas top Uzvaras parka teritorijā. Laukuma tapšana tiek finansēta, pateicoties VAS “Latvijas valsts meži” dāvinājumam 500 000 eiro apmērā, kas pasniegts tieši ar mērķi izbūvēt jaunus rotaļu laukumus bērniem. Daļa izmaksu tiks segta arī no pilsētas budžeta. Laukumam gan vēl nav dots nosaukums, tādēļ cerams, ka tā veidošanā varēs piedalīties pilsētas iedzīvotāji.
– Kā radās idejas par šāda netradicionāla rotaļu laukuma izbūvi?
Par Latvijā dizainētu un no Latvijas materiāliem radītu rotaļu laukumu es sapņoju jau ļoti ilgi, un beidzot visas zvaigznes sakrita tā, ka mums izdevās to īstenot tieši Jelgavā. Esmu gandarīta par šo laukumu, kurā iespēja atpūsties un rotaļāties būs bērniem ar lielu vecuma amplitūdu – no viena līdz 12 gadiem.
Pamatā iedvesma ir nākusi no Vācijas, kur es stažējos ainavu arhitektūras uzņēmumā un man bija lieliska iespēja piedalīties bērnu rotaļu laukumu diplomēta dizainera Tīlmana Stačata (Tilman Stachat) radošajos procesos. Vācijā iegūt viņa radītās rotaļu iekārtas savā pilsētā vai ciematā skaitās ļoti prestiži. Mani ārkārtīgi iedvesmoja ideja, ka katrs laukums ir ļoti individuāls un nekad neatkārtojas. Katram ir savs stāsts, kuru veido konkrētā vieta vai kāda cita vērtība. Mūsu gadījumā lielu devumu laukuma tapšanā dod “Latvijas valsts meži”, tādēļ ozolkoks un meža zvēru nosaukumi ir tas, kas nes vēstījumu tālāk.
– Viss laukuma būvniecībā izmantotais materiāls ir ozolkoks?
Jā, visas iekārtas laukumā tiek veidotas no ozolkoka, protams, tas ir papildināts ar atsevišķām detaļām, piemēram, slīdkalniņu vai tīkliem, kas arī ir sertificētas un speciāli ražotas šāda tipa laukumiem. Ja vērtējam pēc koksnes cietības un tā, kādus kokmateriālus izmanto rotaļu laukumos, tad no izturīgākajiem tiek minēts ozols un robīnija. Protams, Latvijas mērogā ozols mums ir daudz tuvāks. Svarīgi, ka koks netiks krāsots. Arī tā ir jau minētā Vācijas mākslinieka filozofija – jo mazāk koku apstrādājam, jo labāk ļaujam tam dzīvot, lēnām mainīties un pamazām novecot.
Šo projektu gan tā izstrādes, gan pašlaik būvniecības laikā uzrauga bērnu rotaļu laukumu inspektors. Es pati esmu ieguvusi individuāla dizaina bērnu rotaļu laukumu un iekārtu projektēšanas sertifikātu. Vissvarīgākā šeit ir bērnu drošība, tiek ievēroti visi rotaļu laukumiem saistošie standarti, viss tiek vairākkārt mērīts un izvērtēti iespējamie riski. Es ceru, ka mums izdosies pierādīt, ka var arī citādāk, lai tas būtu dzīvotspējīgāk.
– Laukumam ir arī būtiska nozīme ekoloģijas jomā?
Ar šo projektu ļoti labi iezīmējam pilsētvides vai vispār valsts ekoloģisko dizainu un ekoloģiskās pēdas nospieduma jēdzienu pēc būtības. Ja skatāmies uz jebkuru citu iekārtu, kas nav ražota vai dizainēta Latvijā, tad ļoti būtisks ir jautājums – cik lielu ekoloģisko nospiedumu rada tās ražošana un transportēšana?
Šī laukuma pamatideja ir tāda, ka tas ir Latvijā dzimis, gan dizainā, gan pēc būtības, jo visi ozoli, kas izmantoti rotaļu laukumā, ir simtprocentīgs Latvijas materiāls. Būtiski, ka koki nav mērķtiecīgi cirsti šī laukuma vajadzībām. Tie ir kļuvuši par materiāliem dažādu apsvērumu dēļ – kāds bijis bīstams, citi te nonākuši saimniecisko darbību rezultātā.
Man kā ainavu arhitektei ideju nebija viegli realizēt, jo šis nav vienkāršs uzdevums. Arī sabiedrībai tas varētu būt kaut kādā mērā nepierasts formāts, jo līdz šim veidotie rotaļu laukumi ir visiem pazīstami – tās pārsvarā ir krāsainas līmētas koksnes vai plastmasas plāksnes, tai skaitā dažādas detaļas. Savukārt šis ir kaut kas ārkārtīgi dzīvs. Un to dzīvību es gribētu īpaši uzsvērt, nebaidīties no tās un dzīvot līdzi. Arī bērnam mācīt, ka koks mainīs krāsu uz pelēcīgu un sudrabotu toni, tas, iespējams, ieplaisās, kaut kur nodrups, bet kopumā tas nemainīs tā fizisko izturību. Šim rotaļu laukumam paredzēti īpaši uzturēšanas un apsaimniekošanas pasākumi.
– Kāda loma šajā projektā ir uzņēmumam “Labie koki”?
“Labie koki” ir uzņēmušies to visu izveidot un, manuprāt, tiek galā ļoti veiksmīgi. Šādas iestrādes viņiem ir bijušas jau iepriekš, un es viņiem ļoti uzticos. Labi, ka iepirkums – projektēšana plus ierīkošana – bija kopā, tad arī sastrādāšanās jau projektēšanas laikā bija jēgpilnāka.
Es gribētu uzsvērt, ka šis ir vienīgais Latvijā publiskajā ārtelpā esošais dabiska koka bērnu rotaļu laukums šādā apjomā. Ļoti ceru, ka pilsēta leposies un iedzīvotāji priecāsies. Protams, gan jau būs kādi pārmetumi, piemēram, par materiāla izvēli, bet ir jāsaprot, ka tas ir dzīvs materiāls un tam ir daudz labu īpašību.
– Laukums tiks sadalīts zonās, nodrošinot katrai vecuma grupai atbilstošas aktivitātes?
Jā, ir septiņas tematiskās zonas. Katram laukumam ir piešķirts nosaukums, kas nes Latvijas mežos un laukos sastopamo dzīvnieku vārdus, un šis dzīvnieks būs arī atveidots koka formātā. Plānoti laukumiņi ar Susura, Ūdra, Āpša, Lūša, Lidvāveres, Eža un Zebiekstes nosaukumiem. Katrs arī tiks tēlnieka izgrebts un integrēts kādā no laukuma ozolkoka iekārtām. Katrā laukumā ir viena galvenā ozolkoka iekārta, kas atbilst Latvijas lielākā dižozola – Kaives Senču ozola – izmēram, tas ir 10 metru apkārtmērā un 3,2 metru diametrā. Tas arī iedod pievienoto izglītošanās aspektu.
Susura laukumiņš ir domāts pašiem mazākajiem – no viena līdz trīs gadiem – un veidots tā, lai bērns varētu veikt visas aktivitātes kopā ar pavadoni – tātad tas ir pietiekami plašs, ērts un pārskatāms. Šeit būs arī smilšu laukums, kurā atradīsies ozolkoka tunelis. Tunelī vienā maliņā tēlnieka izgrebta susura ikdienas ēdienkarte – bumbieri, vīnogas, āboli, viss, ko viņš parasti čiepj lauku mājās un velk uz savu alu. Mazāko bērnu laukumā būs vēl viena unikāla iespēja, kas Latvijā ir reti sastopama, – tā ir iespēja rotaļāties ar ūdeni, skatīties, kā ūdens plūst un veido ceļu. Te arī varēs novērot, ka ozols labi sadzīvo kopā ar ūdeni. Apakšā būs koktēlnieka veidots ūdrs, kurš arī piedalās rotaļās ar ūdeni.
Būtiski, ka šajā laukumā būs iespēja piekļūt un arī rotaļāties bērniem ratiņkrēslos. Būs gan speciāls galds smilšu laukumā, gan šūpoles un pat batuts. Doma bija nevis veidot īpašas iekārtas, bet integrēt kopumā, lai bērns jūtas kā viens no visiem.
Visā laukumā būtisks ir ne tikai tas, ka bērns attīsta un nodarbina sevi fiziski, bet arī gūst sensorās sajūtas, sasmaržo, sajūt ar tausti, sadzird, tādēļ būs arī sajūtu taka un dārzs. Tie, protams, būs izmantojami visām vecuma grupām.
– Kas ņemts vērā, veidojot aktivitātes lielāka vecuma bērniem?
Lūša, Āpša un Lidvāveres laukumi ir veidoti tā, lai bērns, kas ir mazāks par trim gadiem, tur nevarētu uzkāpt. Protams, nereti grēko vecāki, kas bērnu uzceļ, un tas ir iemesls dažādām traumām. To ir būtiski saprast, ka vecākiem rotaļu laukumos ir jābūt ļoti atbildīgiem. Ir jāizvērtē, ko bērns var, un, ja viņš to nevar, tas nav viņam pieejams. Āpsim būs tuneļi kā alas, kas būvēsies pie zemes un būs izvietotas krusteniski, arī tādas Latvijā vēl nav redzētas.
Būs arī maza velotrase bērniem trīs līdz sešu gadu vecumā, kas taps sadarbībā ar “Velozinis”. Protams, ļoti gribētos, lai trase būtu arī jauniešiem, bet mēs nevaram to šeit iekļaut.
Savukārt Lidvāveres un Eža laukumi plānoti sešu līdz divpadsmit gadu vecumgrupai. Ezis būs vairāk kā atpūtas jeb “chill” zona. Šajā zonā atradīsies iekārtas, kas ir tuvākas tīņu vecumam, kur var kopā ar draugiem sēdēt, sarunāties, nedaudz izkustēties šūpojoties, lēkājot. Eža tematika atspoguļosies caur laukumā izvietotiem brīvi stāvošiem ozolkoka mietiem, kas radīs eža adatas efektu.
Lidvāvere būs visaugstākā atrakcija, ar tuneļa slīdkalniņu, dažādiem rāpšanās elementiem un gaisa pāreju, kas pieslēgsies mākslīgi izveidotai nogāzei ar koka dēļu klāju un alpīnista kāpšļiem.
Ozolkoka iekārtas netiks apstrādātas ar antiseptiskām vielām vai līdzīgu funkciju krāsām, lai maksimāli nodrošinātu koka elpošanu un dzīvošanu. Protams, vietās, kur koks tiek stiprināts zemē – ir tieša saskarsme ar zemi –, tas tiek apstrādāts, lai mazinātu trūdēšanas iespējas. Bet šī apstrāde nebūs redzama, jo atrādīsies zem seguma. Tomēr pārsvarā visas iekārtas tiek stiprinātas karsti cinkotos balsta pīlāros, tādējādi nodrošinot koka nesaskaršanos ar pamatnes segumu. Atsevišķās vietās tiks ietonētas iekārtu koka detaļas, piemēram, Eža laukumā brīvi izkārtotos ozolkoka mietu galus plānots iekrāsot baltās un melnās svītrās, tādējādi paspilgtinot eža adatu tematiku. Kopumā laukumos krāsas parādīsies gumijas segumos.
– Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc laukums atrodas tieši Uzvaras parkā?
Viens no iemesliem ir esošais teritorijas iežogojums. Ja spējam to pasargāt un ierobežot, tad tas ir tikai par labu šai vietai.
Plānojot iekārtas, mēs ņēmām vērā visus parkā augošos kokus, un neviens koks laukuma izbūves dēļ nav nocirsts. Parks tiks papildināts ar dažādām mazāk pazīstamām koku sugām un šķirnēm, piemēram, Austrijas ozolu, sārto zirgkastaņu, dzelteno bērzu, sarkano kļavu u.c. Lielākā daļa jau ir iestādīti, un tie visi ir liela izmēra dižstādi.
Kontekstā ar vēsturi, šo kultūras pieminekli un vietas attīstību man kā ainavu arhitektūras doktorei, kas rakstījusi disertāciju par Latvijas piļu un muižu parkiem, protams, sāp sirds par īpašumu striktajām robežām un atšķirīgajām funkcijām. Es vēlētos, ka vēsturiskā ēka tiek integrēta šajā vidē un kalpo kā kultūras pasākumu neatņemama sastāvdaļa, bet vēsture ir tāda, kāda tā ir. Jāpiebilst, ka mēs nedarbojamies pieminekļa aizsardzības zonā, kas arī bija svarīgs nosacījums.
– Kas mums Jelgavā vēl būtu vajadzīgs? Ne tikai kādi konkrēti objekti, bet plašākā pilsētplānošanas mērogā, domājot par pasaules tendenci, kas rosina padarīt pilsētvides zaļākas un dabiskākas.
Jelgavā ir ļoti nepieciešama vide jauniešiem, jo viņi ir nedaudz apdalīti. Taču pozitīvi ir tas, ka pilsēta par to domā.
Ja runājam par pilsētas infrastruktūru, protams, esmu daudz domājusi arī par to. Mūsu pilsēta kaut kādā mērā ir pāršķelta, to uz pusēm pārdala centrālā iela, kura, manuprāt, gājējiem ir nelabvēlīga. Ne tikai tādēļ, ka tā ir jāšķērso, bet arī mikroklimata dēļ, kāds tur veidojas. Kad to atjaunoja par četrjoslu ielu, mana attieksme bija pretēja – maksimāli censties attīstīt apvedceļu, caurbraukšanas funkciju novirzot apkārt pilsētai. Galveno ielu es redzēju kā zaļu bulvāri, kur notiek centrālā dzīve, darbojas veikaliņi un kafejnīcas. Šobrīd tas nenotiek, jo primāri tā ir caurbraucama iela. Arī Hercoga Jēkaba laukums ir gan vizuāli, gan funkcionāli novecojis, tas neveido centra sajūtu. Ja meklējam pilsētas centru, kas, piemēram, Liepājā ir Rožu laukums, tad Jelgavā tāda īsti nav. Taču te ir upes ar savu ainavtelpu, to klātesamība ir milzīga vērtība, un tā nākotnē būtu jāturpina attīstīt, kā tas ir darīts līdz šim.
– Cik būtiska ir iedzīvotāju iesaiste pilsētvides plānošanā? Ne tikai izsakot savu viedokli par to, kas uzzīmēts uz papīra, bet arī dabā. Piemēram, ļaujot jaunveidojamā parkā iestaigāt celiņus tā, kā cilvēkiem būtu ērti.
Man kā plānotājai un ainavu arhitektei ir ļoti spēcīgs pretarguments, īpaši ja runājam par parkiem. Caurstaigāšanas funkcija absolūti neder parkam. Tam ir jābūt vietai, kas ienācējam saka – apstājies, atpūties, pasēdi, esi! Ja pakārtojamies ātrākai nokļūšanai no punkta A uz punktu B, tad mēs nesasniedzam to mērķi, ko parkam vajadzētu sniegt. Ainavu arhitekts organizē vidi, piešķir tai jēgu, iedod dažādas funkcijas un zonas. Tā ir telpa, kurā gribas uzkavēties. Spilgts piemērs ir “Citroën” parks Parīzē, kas ierīkots industriālā vidē – bijušā “Citroën” mašīnbūves rūpnīcas teritorijā. Tas ir veidots kā daudzas mazas “istabiņas” – ainavtelpas, kuras cilvēks pastaigājoties izzina, kurās norobežojas no apkārtnes pilsētdunas, atpūšas ne tikai fiziski, bet arī garīgi.
– Ir taču arī caurstaigājamas zaļās zonas un parki, piemēram, Raiņa parks.
Domāju, ir daudz citu veidu, kā līdziesaistīt sabiedrību. Es piekritīšu, ka Latvijā tas nav stipri attīstīts, jo pieredze bijusi nedaudz ačgārna. Vispirms projektētājs vai attīstītājs rada ideju, tad dod sabiedrībai apspriešanai. Bet cilvēki jau negrib kritizēt vai izteikties par gatavu produktu, viņi grib būt iesaistīti tā tapšanā! Un tā ir pavisam cita pievienotā vērtība.
Diemžēl manā praksē nav izteikta piemēra, kad varu teikt – ir bijusi superīga sadarbība ar sabiedrību, jo tas noteikti nav tikai projektētāja, bet visu iesaistīto pušu lēmums un pacietīgs darbs.
– Varbūt ir kāds pozitīvs pasaules piemērs, ko pieminēt?
Man tad atkal jāmin Vācija, jo nevaru stāstīt par to, kur pati neesmu piedalījusies. Tur man bija iespēja būt klāt kādā projektā, kas ļoti izmainīja arī skatījumu uz ainavu arhitektu kā profesiju un tā lomu pilsētvides pārmaiņās jau no pašas nepieciešamo pārmaiņu idejas sākuma. Sabiedrības uztverē nereti tas ir speciālists, kurš ārtelpā plāno puķu dobes, bet ainavu arhitekts pēc būtības ir profesija, kas koordinē jebkuras pārmaiņas ainavā, – vismaz tā tas ir Vācijā.
Konkrētajā piemērā tika pieņemts lēmums likvidēt kādu noteiktu teritoriju, kas bija izteikti novecojusi, un, lai to atjaunotu, bija jāiegulda neattaisnoti daudz līdzekļu. Un es gribētu uzsvērt arī to, ka sabiedrības iesaiste šī jautājuma risināšana bija momentāna. Uzreiz tika izveidota mājaslapa, dibināta biedrība, nodrukāti krekliņi un plakāti, viņi atklāti reaģēja un parādīja savu attieksmi. Tā nebija slēpta burkšķēšana un apsaukāšanās sociālajos tīklos. Sabiedrība bija tā, kas nāca un teica, ka grib runāt un diskutēt. Tajā brīdī ainavu arhitekta loma saslēdzās kopā ar sociālantropologu, lai nekavējoties ne tikai risinātu sociālās problēmas vai attieksmes, bet arī pieslēgtu telpiskos risinājumus. Tie, protams, ir ilgtermiņa projekti, jo sabiedrība visur ir līdzīga un pārsvarā baidās no pārmaiņām, tādēļ tas ir liels skaidrošanas darbs. Taču tā vienmēr ir aktīva sadarbība no visām pusēm.
Dr.Arch. Kristīne Dreija
■ Ainavu arhitektūras uzņēmuma SIA “Veido vidi” vadītāja
■ Stažējusies “TGP Landschaftsarchitekten Trüper, Gondesen und Partner mbB” Lībekā, Vācijā.
■ Nozīmīgie pilsētvides attīstības un ārtelpas projekti:
■ Muzeju krātuves, teritorijas labiekārtojuma projekts;
■ Liepājas pilsētas pludmales un piekrastes attīstības projekts;
■ Skanstes lokāplānojuma projekts;
■ Elejas muižas parka pārvaldības plāns 2018.–2027. gadam
