Ierobežojumi, ierobežojumi, ierobežojumi. Kamēr sporta treniņgrupu audzēkņi vēl kaut kā rod iespēju sastapties ar treneriem un komandas biedriem uz kopīgu nodarbību ārā vai interneta platformās, ierastie domubiedru pulciņi klātienē pajukuši, daudziem atņemot arī motivāciju. Kas varētu palīdzēt to uzturēt apstākļos, kad vairs nav ierastā “divreiz nedēļā tikos un tikos”? “Ziņas” izjautā Specializētās peldēšanas skolas fiziskās sagatavotības treneri un vaļasprieka pēc arī aktīvu taku skriešanas dalībnieku Juri Kļaviņu.
“Kustību prieks un apzināta vajadzība pēc tā patiesībā jāmāca no mazotnes,” ar paša ģimenē stiprinātu pārliecību sarunu iesāk sporta pedagoga zināšanās skolotais Juris, taču turpinājumā nenoliedz, ka daudz ko varam atskārst un iemācīties arī dzīves gaitā.
– Mēdz taču būt tā, ka jau slimības ēnā cilvēks pēkšņi nāk pie “apskaidrības”. Varbūt arī “koronas” ēna var būt labs rosinātājs?
Iesākumā teikšu, ka laba pašsajūta nevienam nav garantēta un par to ir jāpacīnās pašam. Ja paši nepieliksim piepūli, tad nekādas labas pašsajūtas nebūs, un liela loma šajā izpratnē ir ģimenei. Pašlaik tiešām nedēļas nogalēs un arī darbdienu pēcpusdienās redzam krietni vairāk vecāku ar bērniem, kas kopīgi pastaigājas, dodas braukt ar ragaviņām vai slēpēm. Āra apstākļos, svaigā gaisā nav neiespējami sanākt kopā uz sportiskām aktivitātēm arī draugu pulciņā. Vai arī izaicināt un vilkt laukā vienam otru uz kādu individuālu sacensību, lai interesantāk.
– Pulcēties jau tomēr īsti nedrīkst…
Draugiem ne tik cieši blakus paslēpot, paskriet vai vienkārši pastaigāt – kāpēc gan ne? Ka tā notiek, redzu arī pa savu dzīvokļa logu Ozolniekos, un tas priecē.
– Varbūt liecina, ka kustēties sāk arī tie, kas no bērnības, iespējams, to nav darījuši?
Domāju, ka jā. Diezgan daudz tagad ir arī informācijas, cik tas pašreiz vajadzīgi. “Koronas” laikā to jo īpaši uzsver speciālisti. Savu “sporta zāli” 24/7 režīmā piedāvā “Latvijas valsts meži”. Ej, staigā, vēdini plaušas, jebkura kustība svaigā gaisā veicina tavu veselību!
– Kāds Spānijā dzīvojošs sportists stāstīja, ka uzplaukuma bumu šajā laikā piedzīvojuši velosipēdu tirgotāji.
Tā ir – arī pieprasījums pēc sporta inventāra apliecina augošo vēlmi pēc izkustēšanās. Pavasarī Latvijā tāpat izpirka velosipēdus, bet nesen sporta preču veikals “Fans” uz dažām dienām pat pārtrauca pieņemt pasūtījumus distanču slēpēm. Strauji tiek izpirkti arī paklājiņi, hantelītes, velotrenažieri, steperi un citi atribūti vingrošanai mājās.
– Ir mums sabūvēts diezgan daudz āra trenažieru, vai tie noder arī ziemā?
Āra trenažieri ir plus mīnus laba lieta, ziemas apstākļos tikai vairāk jāpiedomā par drošību – lai neslīdētu kājas vai rokas. Un pats galvenais, protams, ir pirms vingrošanas iesildīt ķermeni, lai muskuļi būtu silti. Nebūs labi tā vienkārši pieiet un sākt kaut ko cilāt. Ziemā āra trenažieris ar iespējami slidenajām virsmām var būt arī drusku traumatisks, katram pašam labāk izvērtēt, vai bez tā pašlaik nevar iztikt. Dziļo muskulatūru pietiekami labi trenē arī vienkārša soļošana vai ātra iešana.
– Iepriekš pieminēji arī vienkāršu pastaigu. Vai mūsu steidzīgajā gadsimtā tai maz var atrasties vieta?
Pastaiga atkal ir cieņā un kļūst vai par modes lietu. Cilvēki staigā apkārt Ozolnieku ezeram. Staigā no “Rafa” rajona līdz Ozolniekiem. Staigā pa Pārlielupes un Ozolnieku veselības un meža takām. Mēdz teikt, ka negatīvais piemērs ir lipīgs, bet tāds ir arī pozitīvais. Ja kaimiņš iet staigāt un labi jūtas, kāpēc man arī nepamēģināt? Infrastruktūra tam kļūst arvien piemērotāka. Vajadzētu tikai sāli mazāk kaisīt. Man patīk kā Somijā – taciņas vienkārši attīra, un viss. Cilvēki velk ziemas apavus, jo ir ziema, un arī pabrišana pa sniegu kā neliela veselīga slodzīte nāk tikai par labu. Kamēr uzkaisītais sāls bieži vien ir tieši tas, kas, sniegam kūstot, izveido ledus kārtu. Skaidrs, ka ir jābrauc un jāpārvietojas lēnāk. Ir taču ziema!
– Tu saki lēnāk, kamēr apkārt viss notiek ātrāk un ātrāk. Nūjošanā sākotnēji par veselīgu tika atzīts temps, kādā divi cilvēki neaizelsušies var sarunāties, bet nu jau rīko nūjotāju sacensības. Vai veselībai par labu nāk arī kustības intensitāte?
Paejot kādu laika sprīdi lēnāk, tad atkal ātrāk, paātrinās pulss un sanāk kardiotreniņš. Bet vispareizāk būs kustības intensitāti pielāgot fiziskajām spējām. Ja vienmērīgā tempā noiesi stundu pusotru, tas jau būs forši. Ja vari atļauties vairāk – paņem līdzi tēju, pēc stundas apstājies, padzeries. Jo būsim ilgāk svaigā gaisā, jo labāk.
– Šķiet, ka mēs tomēr drīzāk “pavelkamies” uz sacensību – kurš ātrāk, kurš vairāk sakrās tos kilometrus. Varbūt veselībai nemaz tik daudz nevajag?
Sacensības gars mums ir, jā. Izaicinājumi mēnesī noiet vai nonūjot “tik un tik kilometru” cilvēkiem patīk. Lai gan veselības pēc vērtīgāk droši vien būtu skaitīt, kurš mēnesī vairāk stundu skriedams, iedams vai nūjodams sakrājis. Tādā izaicinājumā jebkura vecuma cilvēks varētu piedalīties. Četras stundas lēnā garā noslēpot spēs arī dzīves pieredzes bagāts seniors. Tāpat ar darbabiedriem varam salīdzināties, kurš vairāk stundu ārā pavadījis. Diena kļūst garāka, ielas apgaismotas, Ozolniekos arī pat slēpošanas trase gaiša.
– Nūjošana, slēpošana – vai var teikt, ka šīs nodarbes ir par vienkāršu pastaigu “veselīgākas”?
Šajā ziņā starp visām var likt vienlīdzības zīmi. Katrā iesaistām nedaudz citas muskuļu grupas, bet, kopā ņemot, ikviena kustība ir vajadzīga un laba.
– Par nūjošanu teic, ka tā tomēr esot muskuļu darbināšanas ziņā visdaudzpusīgākā. Ārzemēs gan parkā redzēti cilvēki, kas pastaigas laikā arī bez nūjām aktīvi vicina rokas.
Šajā ziņā esam kautrīgāki. Arī nūjošana Latvijā ienāca pavēlu, sākumā ar senioriem vai cilvēkiem, kuriem to pēc traumas ieteikuši ārsti. Mūsu sarunā man tomēr gribas vēlreiz atgriezties pie bērniem, kuriem mazotnē, jau līdz skolai, jāiemāca un jāatļauj ātri skriet un kustēties bez nūjām. Visi, protams, nekad nebūs vienādi veseli un kustīgi, bet vecāku pamudinājums un personīgais piemērs šajā ziņā var dot daudz. Sporta skolotājiem attālināto mācību laikā vajadzētu audzēkņiem uzdot mazāk teorijas un vingrinājumu telpās, bet vairāk tādu, kas liek doties laukā. Atbilstoši sarežģītajai situācijai būtu jāmainās arī pašiem. Skaidrs, ka to vieglāk ieteikt nekā izdarīt, jo arī mācību programmas ar prasību pēc rezultāta nav atceltas. Katrā ziņā pašreiz skolā strādājošos kolēģus es neapskaužu.
– Vasarā tevis vadītajā rīta vingrošanā pie Ozolnieku ezera droši vien piedalījās arī tādi, kas ikdienā vienatnē rīta rosmi netaisa. Kā tagad iesaki cilvēkam iesākt dienu, lai pietiktu enerģijas to ar dzīvesprieku un produktīvi nodzīvot?
Pašreiz, kad, apstākļu spiesti, vēl vairāk laika pavadām telpās, labākais dienas sākums ir iziet svaigā gaisā. Piecelies, paēd brokastis un kaut uz brīdi izej ārā! Attīri celiņu pie mājas, aizej līdz garāžai vai vienkārši kādas 20 minūtes izmet līkumu. Tā būs labākā rīta rosme.
