“Es neesmu nekāds īpašs cilvēks un nedaru neko īpašu,” tie ir pirmie vārdi, ko teic medmāsa jelgavniece Karīna Barsegjana, kad uzrunāju viņu intervijai. Gribas gan nepiekrist viņas sacītajam, jo Karīna atrodas “frontes pirmajās līnijās” – viņa Jelgavas pilsētas slimnīcā strādā ar “Covid-19” slimniekiem. Nodaļu, kurā strādā Karīna, kādreiz sauca par Terapijas un iekšķīgo slimību nodaļu, bet tā bija otrā, kam bija jāpārtop par “Covid-19” nodaļu.
Māsiņa uz jautājumiem atbild īsi un konkrēti, taču pat caur atbildēm ir nojaušama viņas pašaizliedzība un rūpes par pacientiem. Karīnai ir vēl kāda aizraušanās – kūku cepšana, ko gan saspringtā darba dēļ nācies uz laiku atlikt malā. Jaunā sieviete ir arī divu mazu dēlu mamma.
– Kā un kāpēc izvēlējāties medmāsas profesiju?
Jau bērnībā man patika viss, kas saistīts ar medicīnu. Nekad, kad biju maza, nav bijis nelabi nedz no sagrieztiem pirkstiem, nedz nobrāztiem ceļiem. Domāju, ka būšu daktere, bet, laikam ejot, sapratu, ka mana īstā profesija būs medmāsa. Un ne mirkli nenožēloju savu izvēli.
– Kas saista šajā profesijā, ko visvairāk patīk darīt?
Man patīk viss, pilnīgi. Māsām manā nodaļā ir ļoti daudz darba pienākumu – pacientu aprūpe, injekcijas, brūču pārsiešana, nerunājot jau par lielo darba apjomu ar dokumentiem – tas laikam man patīk vismazāk.
– Kāpēc izvēlējāties tieši Jelgavas pilsētas slimnīcu, un cik ilgi tur jau strādājat?
Kad studiju laikos pienāca prakse, bija iespēja to iziet savā pilsētā, ko arī izmantoju. Man tur iepatikās. Pēc koledžas absolvēšanas gāju pieteikties darbā, un man piedāvāja Terapijas nodaļu. Tam arī uzreiz piekritu. Uzskatu, ka strādāt savā pilsētā un profesijā ir labākā izvēle. Nodaļā nostrādāju piecus gadus, tad aizgāju dekrēta atvaļinājumā un pagājušā gada septembrī atgriezos darbā.
– Kā sākāt strādāt tieši ar “Covid-19” slimniekiem?
Pirms pandēmijas veicām ierasto nodaļas darbu, arī tagad to darām un ne mazāk kā pirms tam, taču klāt vēl nāk “Covid-19” slimnieku aprūpe. Sākoties otrajam vilnim, vienu no nodaļām pārformēja, līdz ar to arī viss mūsu nodaļas kolektīvs strādā ar “Covid-19” pacientiem.
– Vai “Covid-19” vīruss tiešām ir tik bīstams?
Jebkurš vīruss ir bīstams. Tas, kā cīnās mūsu organisms un imunitāte, ir svarīgs faktors. Uzskatu, ka runāt par miršanu gan nebūtu ētiski no manas puses.
– Jūs arī pati saslimāt ar šo vīrusu, arī abi bērni. Kā noritēja slimības gaita?
Mana imunitāte labi nostrādāja. Pirmajās dienās, kad parādījās simptomi, labi nejutos, bet jau pēc desmit dienām atgriezos darbā un jutos vesela.
– Ko jūs ieteiktu tiem cilvēkiem, kuri ir saslimuši ar vīrusa izraisīto “Covid-19”?
Noteikti sekot līdzi, kā paši jūtas, sazināties ar ģimenes ārstu, klausīt viņa ieteikumiem. Daļa pacientu tiek galā bez medikamentiem, taču lielai daļai nepieciešama mediķu palīdzība.
– Vai ir iespējams izvairīties no saslimšanas? Kādos gadījumos visbiežāk rodas komplikācijas?
Tas, kā mums iesaka izvairīties no saslimšanas, tiek stāstīts jau ilgi. Es neko jaunu nepateikšu. Man nav pienākums pārliecināt sabiedrību, mans pienākums ir ievērot visu pašai un ieteikt to darīt arī citiem.
– Pastāstiet, kā paiet jūsu darba diena – kādi ir pienākumi, kādus aizsarglīdzekļus izmantojat?
Rīts, kā jau visiem, sākas agri. Pirms pulksten 8 pieņemam maiņu. Darba pienākumus jau minēju. Vēl klāt nāk visi pacientu izmeklējumi, māsām jākoordinē, kur un cikos jāved konkrētie pacienti. Tomēr mūsu darbā dežūras ir neprognozējamas. Mēs nevaram paredzēt, cik daudz un kādi pacienti stāsies nodaļā, un tas arī nosaka darba intensitāti dežūrā. Sejas aizsargmaskās esam gandrīz visu dežūru. Ejot pie pacientiem, velkam kombinezonus, respiratorus, bahilas, cimdus, vizierus.
– Ņemot vērā nepietiekamo mediķu skaitu, vai jūs ieteiktu arī citiem cilvēkiem, kuri ir aizgājuši prom no darba medicīnā, atjaunot savas prasmes un doties strādāt ar “Covid-19” pacientiem?
Es ieteiktu strādāt ar visiem pacientiem, nevis tikai ar “Covid-19”. Visiem ir nepieciešama laba aprūpe un uzmanība. Mediķu trūkums nav vērojams tikai šajās nodaļās, bet arī citās, īpaši izteikti tas bija jūtams gada beigās un sākumā.
– Un kā ar hobiju – kūku cepšanu! Vai izdodas apvienot darbu ar vaļasprieku?
Pirmo kūku izcepu jau kādu 14 gadu vecumā, to man iemācīja mamma. Viņa katros svētkos mums cepa kūku. Un pamazām to pārņēmu es. Tad uzcepu vienam draugam, tad otram. Tā tas pamazām pārauga nopietnākā hobijā. Taču no novembra šo aizraušanos esmu pavisam nolikusi otrajā plānā. Izcepu dažas kūkas, kādam tuvākam cilvēkam. Slodze, kas ir pēdējos mēnešos, apvienot šīs abas nodarbes neļauj, un es izvēlos būt savā profesijā.
– Kā ģimene sadzīvo ar jūsu profesiju un aizraušanos – kūku cepšanu? Vai palīdz?
Mana ģimene nav lieli kūku ēdāji. Vecākais dēls kūkas neēd vispār, nekādas. Ģimene atbalsta mani manos darbos un izvēlē. Arī tagad, kad esmu izlēmusi strādāt “Covid” nodaļā. Vīrs un vecāki ļoti palīdz, bez viņiem manas diennakts dežūras nebūtu iespējamas. Bērni tomēr vēl ir mazi.
