Kaut kur dziļi iekšienē es jutu šaubas par ideju braukt uz internetā daudzu izslavētu pastaigu taku. Un pareizi vien bija – vajadzēja klausīt tai vārgajai iekšējai balsij, tomēr nepaklausīju, un svētdienā devāmies palūkoties, kas tad tur tik glīts Kubeseles dabas un vēstures takā.
Iecienītās takas labumi
Kubeseles dabas un vēstures taka atrodas Krimuldas novadā pie Krimuldas baznīcas. Taka izveidota 2002. gadā, Gaujas nacionālā parka administrācijai sadarbojoties ar Krimuldas pagasta padomi, Krimuldas evaņģēliski luterisko draudzi, vietējiem uzņēmējiem un skolu audzēkņiem. 2019. gadā Krimuldas novada pašvaldība sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, Krimuldas baznīcas draudzi un Dabas aizsardzības fonda līdzfinansējumu īsteno projektu “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un aizsardzība Kubeseles dabas takā”, atjaunojot takas infrastruktūru – kāpnes, tiltiņus, informācijas stendus. Kubeseles dabas un vēstures taka ir lokveida, ar atgriešanos sākuma punktā. Tās garums – 3,6 kilometri. Pastaigas laikā tur iespējams aplūkot tādas vietas kā, piemēram, Saulstaru iezi un alu. Saulstaru iezis nosaukumu ir ieguvis no tuvējām Saulstariņu mājām. Saulstaru ala (saukta Runtiņa upes un Mežabrāļu ala) izveidojusies irdenā un neviendabīgā smilšakmenī. Atrakta un tīrīta 1990. gadā. Augšdevona Gaujas svītas smilšakmens atsegums ar alu ir aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis. Devona smilšakmens iezis ir miljoniem gadu vecs nogulumiezis, kas ir stipri sadēdējis, kārtains, plaisains, birstošs un vāji cementēts. Nostāsti vēsta, ka alā 1944. gadā slēpušies sarkanie partizāni un mežabrāļi pēc Otrā pasaules kara, tāpēc to mēdzot saukt arī par Mežabrāļu alu.
Dabas takā apskatāma arī Kubeseles ala. Seni nostāsti vēsta, ka šajā alā no vajātājiem ir slēpies lībiešu virsaitis Runtiņš, tāpēc dažreiz tā tiekot saukta par Runtiņa alu. Kubeseles ala ir izveidojusies augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņos ilgstošas pazemes ūdeņu darbības rezultātā (sufozijas ala). Ala atgādina lielu istabu ar 1,3 metrus platām durvīm. Kubeselas alas aptuvenais garums ir pieci seši metri, griestu atsegums – līdz trijiem metriem. Smilšakmeņi ir sīkgraudaini, vāji un vidēji cementēti. Alas sienu un griestu smilšakmeņos novērojams horizontālais slāņojums. Var redzēt, kā, pazemes ūdeņiem plūstot caur ūdens caurlaidīgiem, sīkiem smilšakmens slānīšiem un plaisiņām, ir nogulsnējies dzelzs hidroksīds, veidojot rūsganu, sīku slānīšu kārtojumu.
Takas sākums ir pie Krimuldas baznīcas, kas celta 1206. gadā un Latvijā ir vecākā baznīca, kura darbojas un ir atvērta 24/7. Laika gaitā vairākkārt postīta un atjaunota. 1905. gadā uzcelts 46 metrus augsts tornis. Līdz mūsdienām saglabājies 1895. gadā iesvētītais dievnama zvans. Krimuldas baznīcas apkārtne senāk dēvēta par lībiešu valdnieka Kaupo novadu – Kubesele. Ar vēstures liecībām īpaši bagātā teritorija ietilpst Gaujas nacionālā parka kultūrvēsturiskajā zonā.
1204. gada septembrī Gaujas lībiešu valdnieks Kaupo atgriezās no Romas ar pāvesta Innocenta III dāvanu – 100 zelta monētām. 1206. gadā pēc miera noslēgšanas ar lībiešiem Kaupo dzimtajā Kubeseles ciemā priesteris Alobrands uzcēla baznīcu. Indriķa hronika vēsta, ka dievnams jau sākotnēji bijis tik plašs, ka sirotāji tajā iebraukuši ar zirgiem, sēdēdami ragavās.
To visu biju izpētījusi pirms brauciena. Tuvojoties Krimuldas baznīcai, gan kļuva skaidrs, ka izlasīt jau varēju, bet apskatīt laikam nedosimies. Svētdienas pēcpusdienā pie Krimuldas baznīcas un tās apkārtnē gluži vienkārši nav nemaz iespējams novietot automašīnu. Acīmredzot šīs takas apskate pašlaik tiešām ir modē. Mēs nolemjam, ka “Covid-19” ierobežojumu laikā nav vērts spiesties pārpildītā trīs kilometrus garā takā. Tā nu vienkārši, aši ielūkojoties internetā, tiek nolemts pastaigāties pa Krimuldas muižas apkārtni cerībā, ka tur tādu pūļu nebūs.
Siguldas azotē
Krimuldas novads ir upēm, purviem, vēsturiskiem objektiem un ainavām bagāta vieta Latvijas centrālajā daļā starp Siguldas, Pārgaujas, Līgatnes, Limbažu, Inčukalna un Sējas novadu. Daļa novada atrodas Gaujas nacionālajā parkā. Senāk Krimulda, Lēdurga un Turaida bija lībiešu apdzīvota teritorija.
Krimuldas novadā ietilpst daļa Turaidas muzejrezervāta, kas ir īpaši aizsargājams kultūras piemineklis. Lībiešu valodā Turaida tulkojams kā Dieva dārzs jeb Pērkona dieva Tora dārzs. Par Dieva dārza augli izvēlēts ābols – auglības simbols, kas attēlots gan novada ģerbonī, gan logo.
Novads izveidots iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā 2009. gadā, un tajā ietilpst vien divi pagasti – Krimulda un Lēdurga. Administratīvais centrs ir Raganā, savukārt Lēdurgā darbojas pagasta pārvalde.
Tiesa, Krimuldas muiža atrodas Siguldas novadā, taču turpat rokas stiepiena attālumā no mūsu neapskatītās pastaigu takas. Pirms izmest loku pa apkārtni, nolūkojamies, kā pienāk gaisa vagoniņš. Paši gan izbraucienā ar to nedodamies. Kādreiz jau ir braukts, un varbūt to labāk izdarīt siltākos laikapstākļos.
Internetā atrodamā informācija vēsta, ka, pēc senu rakstu avotu liecībām, jau 15. gadsimtā starp viduslaiku pili un vēl tagad parkā redzamajiem dīķiem bija izveidojusies amatnieku pilsēta. Tā izvērtusies par novada centru un bijusi pat lielāka par Siguldu pretējā ielejas krastā.
Visvairāk muižas sadzīves stāstu iekrājies no Līvenu dzimtas – pēdējo muižas īpašnieku – laikiem 19. gadsimtā. Taču Krimuldas pilskalnu kultūrslāņi vēsta par šeit noritējušu aktīvu sadzīvi pat vairāku gadu tūkstošu garumā. Pašas Krimuldas pils aizsākumi datējami ar 13. gadsimtu. Sākotnējā pils atradusies mazliet tuvāk Gaujai, un tās pilsdrupas saglabājušās joprojām.
16. gadsimtā netālu no daudzkārt postītajiem viduslaiku nocietinājumiem, kurus nolēma neatjaunot, šābrīža muižas teritorijā izveidojās jauns saimnieciskais centrs. Nākamajā gadsimtā Krimulda pārmaiņus nonāca te poļu, te zviedru īpašumā un savstarpējās kaujās daļa muižas ēku tika nopostīta. 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Krimuldas muižu uzdāvināja Zviedrijas valsts padomniekam admirālim Gabrielam Gabrielsonam, grāfam Uksenšernam, un līdz 18. gadsimtam tā palika grāfa dzimtas īpašumā. 1726. gadā Krimulda tika ieķīlāta kapteinim Helmersenam. 1817. gadā Krimuldas īpašumu par 60 875 sudraba rubļiem nopirka firsts Johans Georgs Līvens, un viņa dzimta šeit saimniekoja līdz pat 1921. gadam. Jaunā muižas ēka tapusi Johana Georga Līvena laikā ap 1822. gadu. Arhitekts nav zināms, taču Krimuldas muiža ir viens no spilgtākajiem klasicisma villu arhitektūras paraugiem Latvijā. Tieši Līvenu laikos tapis arī romantiskais muižas parks: dzimtas turpinātājs Pauls Hermanis Līvens 1853. gadā šeit ierīkojis parku ar vairākām promenādēm un divējām koka kāpnēm – 380 pakāpienu veduši no muižas uz Vikmestes gravu, savukārt 325 pakāpienus garās kāpnes vedušas no parka uz Gaujas pārceltuvi.
Par fon Līvenu skaisto parku uzzinājis arī Krievijas impērijas cars Aleksandrs II un savas Vidzemes vizītes laikā 1862. gadā kopā ar sievu un svītu apciemojis Krimuldu. Pauls Hermanis Līvens, sekojot tālaika romantiskajai modei veidot mākslīgas pilsdrupas muižu parkos, veicis Krimuldas viduslaiku pilsdrupu rekonstrukciju, paaugstinot mūra sienas un papildinot tās ar dekoratīvām pseidogotiskām logu ailām.
1921. gadā muižas pēdējais īpašnieks Pauls Ivans Līvens, apstākļu spiests, kopā ar ģimeni emigrēja no Latvijas. Arī emigrācijā viņš saglabāja siltas jūtas pret savu bērnības zemi Krimuldu: “Vārdos grūti aprakstīt ainavas skaistuma radīto noskaņu, bet priekš manis tas ir stūrītis, kurš manai sirdij vistuvākais. Tur nav ne fabriku dūmeņu, ne stabu ar elektrības vadiem, ne greznu viesnīcu un raibu afišu. Tur daba, kādu to radījis Dievs.”
Ierīko sanatoriju
1922. gada vasarā Latvijas Sarkanais Krusts profesora Jankovska vadībā izveidoja Pirmo valsts kaulu tuberkulozes sanatoriju. 1928. gadā pēc otrā stāva izbūves sanatorijā bija 200 vietu. No 1948. gada sanatorijā darbojās vispārizglītojošā deviņgadīgā skola ar latviešu un krievu mācību valodu.
1952. gadā sanatorija “Krimulda” kļuva par Baltijā vienīgo vietu, kur ārstējas pacienti ar gūžas kaula galviņas bojājumu – tā saukto “Legg-Calve-Perthes” slimību. Šie bērni sanatorijā ārstējās ilgstoši, 2–2,5 gadus.
Līdz 1991. gadam iestāde funkcionējusi kā tuberkulozes sanatorija, kurā bija divas nodaļas: I nodaļā ārstēti slimnieki ar kaulu saslimšanām, II nodaļā – ar aktīvu tuberkulozi pirmsskolas vecumā, bet ar 1991. gada 1. jūliju sanatorija pārprofilēta par sanatoriju bērniem ar ortopēdiskām saslimšanām un nervu sistēmas traucējumiem vecumā no trīs līdz 14 gadiem, bet no 1992. gada sakarā ar bērnu sanatoriju tīkla reorganizāciju rehabilitācijas slimnīcā “Krimulda” funkcionēja 160 gultas bērniem ar ortopēdiskām slimībām, pēctraumu sekām un osteomielītu remisijas fāzē. 1994. gadā izveidojās Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”, kura sastāvā iekļāva arī rehabilitācijas slimnīcu “Krimulda” ar 140 vietām, savukārt 2002. gadā notikusi uzņēmuma privatizācija, un kopš tā laika šeit darbojas privāts uzņēmums SIA “Rehabilitācijas centrs “Krimulda””.
Patīk vai nepatīk pētīt vēsturiskos faktus, šeit tiešām ir interesanti pastaigāt, jo daudzas ēkas un apkārtne ir saglabājusi vēsturisko noskaņu, gan pateicoties būvēm, gan parkam, gan vecās muižas drupām un no senās dārzniecības palikušajām ēku paliekām. Dārzniecība bijusi ierīkota 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Darbojušās vairākas siltumnīcas, no kurām viena bijusi apkurināma. Muižas dārzniecībā pašu vajadzībām audzēti dārzeņi, augļi, ziedi un garšaugi.
Gan jau kādreiz, kad būs beigušies pandēmijas ierobežojumi un Kubeseles taka nebūs vairs tik plaši apmeklēta, arī mēs pa to pastaigāsim, bet šajā reizē nemaz neesam apbēdināti par Krimuldas muižas apkārtnes baudījumu. Starp citu, tur bija piestājušas vien dažas automašīnas. Cilvēki gan arī tur pastaigājās, tomēr krietni vien mazāk nekā blakus esošajā takā.
