Lai gan šie svētki tautas apziņā vēl tādi jauniņi, vairāk gozēdamies komercijā, nevis sirsnīgās tradīcijās, februārī tiek godā celts svētais Valentīns, kvēlas vai drīzāk šabloniskas sirdis, rūgta šokolāde un salda mīlestība.
Tomēr ceļš pie tās “īstās un vienīgās” nekad nav bijis plaši atvērts. Drīzāk tam priekšā ir kāda sarežģīta koda atslēga, ko uzminēt daudziem tā arī neizdodas. Tāpēc tik pievilcīgi ir veiksmes stāsti, kas atver mīlestību gan kā svētkus, gan ciešu saistvielu, kas palīdz kopā nostāvēt vistrakākajās dzīves vētrās. Ne velti, kad attiecībās kļuvis pavisam grūti un šķiet, ka kopā būšanai zudis tās stingrais pamats, pārus mudina atcerēties to diženo sākuma sajūtu. Kods ir sākumā!
Vienu no tiem atradu arī savā Dzimtas grāmatā jeb dienasgrāmatās no pagājušā gadsimta 70. gadu sākuma. Tas ir stāsts par diviem jauniešiem – Pārsliņu (19) un Džo (20). Viņi viens otru tā pa īstam ieraudzīja vēlā rudenī pie kinoteātra, stāvot garā rindā uz filmu “Jātnieks bez galvas”. Džo diezgan ātri saprata, ka ir saticis savu liktenīgo. Gredzenus abi mija jau vasarā, kopā nodzīvojot varenus 35 gadus, līdz Pārsliņa pāragri devās mūžībā. Taču Džo sākuma atziņas saviļņo joprojām!
“Kaut kā saprātīgi un brīvi var justies Pārsliņas klātbūtnē.”
“Pārsliņas pārdomas par cilvēka īstumu radīja sajūtu, ka kaut kas no manis tek viņas dzīslās un otrādi.”
“Satiku Pārsliņu. Tā pietiek, lai šodiena iegūtu spožu saturu!”
“Bezdarbība. Kopā ar Pārsliņu mūsu plāni jūk viens pēc otra, bet tas nekas. Par to, cik labi un tīri ar viņu, nav vērts rakstīt. Tas neizdosies. Mīlu.”
“Tām stundām ar Pārsliņu ir vērtība. Ne naudā, bet skaistumā, cēlumā, dabiskumā, vajadzīgumā.”
“Lūk, viņa, mana sapņa īstenība. Neticami, bet fakts!”
“Šis vakars jāatceras. Kas to būtu domājis, ka mīlestība ir tāda iedomīga?! Piemēram, mēs jutāmies pat pārāki par ministru, jo mīlam!”
“Viņa ir sirds cilvēks. Un tas ir labi. Man šajā ziņā nepieciešams “antipols”. Līdzsvaram.”
“Viņas klātbūtne vien rada diženu sajūtu.”
“Cik brīnišķīgi vienādi mēs esam būvēti! Kā no viena materiāla un pie viena meistara.”
“Ar Pārsliņu visam var atrast vērtību.”
“Pārsliņ, par tevi esmu nopietnā sajūsmā, jo tu esi manas iedomātās sieviņas ideāls!”
“Šodien ar Pārsliņu apmaināmies ar savstarpējiem apsūdzības rakstiem. Viņa drusciņ par daudz subjektīva, es tikpat par daudz objektīvs. Vidū nesaprasti vārdi.”
“Mums ar Pārsliņu tikpat burvīgi kā senāk un vēl sātīgāk!”
