Simto dzimšanas dienu ir piedzīvojusi Jelgavas leģenda.
Lidotājs un lidotāju skolotājs Huberts Štekels vēl aizvien turas stalti. Tiesa, jau gadus desmit motorplaniera vadības sviru jeb “štoku” (kā pats teica) viņa rokas vairs netur. Veselība lidaparātu vadīt neļauj. Bet smaids ir palicis tas pats agrākais un labvēlīgais.
Taču ne tik sen – 90. gados un divtūkstošo sākumā – vai katras brīvdienas visā pilsētā varēja dzirdēt Huberta Štekela motora dziesmu un, vērīgāk ieskatoties debesīs apmēram puskilometra augstumā, arī pašu divvietīgo planieri. Viņa lidojumi parasti ilga dažas minūtes, tad planieris, pazudis aiz daudzstāvu māju jumtiem un koku galiem, nosēdās, bet pēc brīža atkal no jauna cēlās gaisā.
Planieristu komanda no 9.c
“Ar planieriem var lidot tik augstu, cik augstu ir gubu mākoņi. Labā laikā gaisa strāvas cēla līdz 2000–2200 metriem,” stāsta Huberta Štekela audzēknis jelgavnieks, tagad astoņdesmitgadnieks, Vilnis Kolkovskis. Pacelšanās un nolaišanās esot arī pats grūtākais, kas lidotājam jāapgūst. Tādēļ viņam ir saprotams, kāpēc Huberta Štekela vadītie mācību lidojumi bija īsi. Skolotājs viņu iedvesmoja. Atgriezies no padomju laikos obligātā karadienesta, Vilnis turpināja mācīties par profesionālu lidotāju. Gadus trīsdesmit viņš ir strādājis civilajā aviācijā un 1996. gadā kļuva par nacionālās aviokompānijas “AirBaltic” šefpilotu. Ar savu pirmo skolotāju Vilnis Kolkovskis ir saistīts kopš 1955. gada, kad četrpadsmit gadu vecumā Jelgavas 2. vidusskolā pieteicās planieristu pulciņā. “No Huberta Štekela tā laika audzēkņiem vismaz kādi piecpadsmit kļuva par profesionāliem lidotājiem. Par jaunajiem, ko mācīja lidot 90. gados un vēlāk, es nezinu.”
Kopā ar Vilni Kolkovski planierus būvēja un mācījās lidot profesionālie lidotāji Kārlis Svirbuts, Juris Jātnieks, Aldis Jacis, Guntis Bokums un citi. Vilnis Kolkovskis uzsver, ka pats Huberts Štekels ir pēdējais dzīvais audzēknis, kas mācījies Jelgavas Buru lidotāju skolā, kas pastāvēja no 1934. līdz 1940. gadam un kuras karogs pērn tika dāvināts Jelgavas muzejam.
“1956. gadā, kad man tikko bija palikuši 16 gadi, Jelgavas planieristu komanda Huberta Štekela vadībā piedalījās sacensībās un Latvijā ieguva pirmo vietu,” lepojas Vilnis Kolkovskis. Kādā no tā laika publikācijām minēts, ka visi komandas dalībnieki mācījušies Jelgavas 2. viduskolas 9.c klasē. Jelgavas puišu būvētie planieri bija no koka. “Ar kaut kādiem blatiem Štekels dabūja visus vajadzīgos materiālus. Reiz mums tika pat apštempelēts vācu aviācijas finieris, kas bija gandrīz tik plāns kā papīrs. Skolotājs iemācīja gan metināt, gan galdnieka darbus. Nebija jau neviena cita, kas to iemāca,” atceras viņa audzēknis.
Autožīrs pacēlās no “Jelgavas ūdens” pagalma
50. gados planierus ievilka ar vinču. Šim nolūkam automašīnai, kuru pacēla uz domkrata, noņēma vienu velkošo riteni un tā vietā piestiprināja spoli ar puskilometru, kilometru garu trosi. Tās galā piestiprināja planieri, ko tad arī ievilka. Vēlāk šim nolūkam tika iegādāti čehu ievilcēji, vēl pēc tam – lidmašīnas. Tās tad vilka planierus. Planieri pacēlās no Pils salas. Kad izrādījās, ka tas traucē Jelgavas lidlaukā bāzētajai padomju kara aviācijas daļai, planieristi tika pārbāzēti uz Glūdas pagasta Nākotnes ciemu. “Kamēr mums nebija lidmašīnu, Hubertu čekisti, tolaik Valsts drošības komiteja, netraucēja.”
Aviācijas veterāni atceras, ka ar planieri Huberts Štekels varēja lidot mierīgi. Nedienas sākās tad, kad Jelgavas aviokluba rīcībā tika nodota lidmašīna. Lai ar to lidotu, vajadzēja saņemt padomju režīma slepenās varas – Valsts drošības komitejas – atļauju. Slepenie lidotāju uzraugi mainījās. Viens uzskatīja, ka Štekels drīkst lidot, turpretī cits – ka nē. Nekas jau netika teikts skaidri un atklāti. Taču reiz, kad planieristu sacensības notika Kurzemē, Cīravā, apmēram divsimt kilometru no Gotlandes salas (tā jau ir Padomju Savienības robežas, tā sauktā dzelzs priekškara, viņā pusē) Hubertam Štekelam lidotāja tiesības atņēma nepārprotami. Taču aviatoru tas neapturēja. Viņš pārgāja strādāt Jelgavas ūdenssaimniecībā. Tur uzkonstruēja autožīru jeb žiroplānu – lidaparātu, ar kuru var pacelties ar daudz īsāku ieskrējienu (10–15 metru) nekā lidmašīnām. Agrākais jelgavnieks inženieris Reinis Bormanis atceras, ka 70. gados no tēva dzirdējis stāstu, ka Štekels ar šo autožīru lūkojis pacelties no uzņēmuma “Jelgavas ūdens” pagalma. Drīz vien klāt gan bijuši čekisti, kas lidošanu aizlieguši. Jelgavas ūdensvada darbnīcās uzbūvētais autožīrs ir apskatāms 1973. gada kinožurnālā “Padomju Latvija”, kad to nejauši lidlaukā nofilmēja kinorežisors Ansis Epners. “Labi, ka lidaparātam bija maza degvielas bāka, un mani tieši nevarēja vainot mēģinājumā bēgt uz Zviedriju,” savulaik stāstījis pats konstruktors.
Ne tikai ilgi dzīvot, bet arī ilgi lidot
Huberta Štekela audzēknis Vilnis Kolkovskis uzsver, ka viņš nežēloja laiku, par savu naudu pirka benzīnu, lai puikas varētu iemācīties lidot. “Pie Huberta Štekela mēs visi iemācījāmies arī vadīt automašīnu un motociklu. Viņam bija arī šāda instruktora tiesības. “Viss, kas cilvēkam var būt labs, viņam arī bija,” teic Vilnis Kolkovskis. Viņš uzsver arī sava skolotāja stingrību, jo aviācijā ir stingri jāpilda instrukcijas. “Tas ir iegājis asinīs,” saka Vilnis Kolkovskis. Ar apbrīnu viņš runā par skolotāja spējām lidot vēl lielā vecumā. Pēdējais lidojums viņam pašam bija 59 gadu vecumā 2000. gada 11. maijā, strādājot Šveices aviokompānijā un vadot pasažieru reisu no Birmingenas uz Cīrihi. Taču Huberts Štekels nolidoja līdz 87 gadiem. Kā leģenda ir stāsts par viņa spējām astoņdesmit un plus gadu vecumā sekmīgi iziet lidotāju ārstu komisiju. Medicīniskie rādītāji viņam bijuši kā puišiem, kuri stājās lidotāju skolā.
Kur slēpjas Huberta Štekela ilgdzīvošanas noslēpums? Meita Inga domā, ka tēvs ilgi dzīvo tāpēc, ka visu savu mūžu ir darījis to, kas sirdij tuvs. Tētis nekad nav fiziski smagi strādājis un pārstrādājies, nesmēķē, nelieto grādīgos. “Ja nebūtu piedzīvojis insultu, domāju, viņš turpinātu lidot, jo citādi jūtas labi,” piebilst Inga.
Pēc pašvaldības plāna nomeliorētā un no krūmiem attīrītā vecā lidlauka apkārtne gaida investorus. Pirms vairākiem gadiem pēc tiesu darbiem lidlauka pacelšanās/nosēšanās josla tika saīsināta, noņemot betona plāksnes. To vietā zāle neaug un nekas cits nav parādījies. Savulaik Huberts Štekels stāstīja, ka pēc kara lidlaukā no nopostītās pilsētas tika sabērti būvgruži. Tādēļ, viņaprāt, kartupeļi Jelgavas vecā lidlauka zemē neaugtu. Laukumā, kur pirms gadiem desmit tika rūcināts jelgavnieka motorplanieris, vēl aizvien atrodas dažas privātās lidmašīnas. Vilnis Kolkovskis ir novērojis, ka sezonas laikā tās pa retam arī lido. Viņaprāt, Jelgavā varētu atjaunoties planieru lidojumi, ja vien atrastos tāds skolotājs, kā bija viņam. Puikām interese būtu. Tiesa, mūsdienās attieksme pret aviāciju ir citāda. Piemēram, Zviedrijā vides aktīviste Grēta Tūnberga (Tūnberja) pasaulei stāsta, ka lidot pat ir kauns, jo komercaviācija vēl aizvien diezgan ievērojami piesārņo dabu. Īpaši grūts aviācijai ir tagadējais pandēmijas laiks. Nacionālajā aviokompānijā “AirBaltic” lidotāju štati ir ievērojami samazināti, bet labākajiem un perspektīvākajiem lidotājiem, kuri ir atstāti, ir brīvdienas, brīvdienas un brīvdienas… Tomēr Huberta Štekela smaids liecina, ka cilvēces senais sapnis par lidošanu un mūžīgo dzīvi izplatījumā ir dzīvs.
No Jura Millera pētījuma par Štekelu dzimtu
Šķiet, aviācija ir Huberta gēnos, jo viņa tēvs Francis Ernests Štekels (Franz Ernest Stockell) bija viens no aviācijas pionieriem Vācijā. 1926. gadā Magdeburgā viņš gāja bojā aviokatastrofā. Tolaik dēlam bija tikai četri gadi. Nav zināms, kādēļ un kad Huberta māte latviete Matilde Zelma Hermine Ozola (1899–1943) pēc vīra zaudēšanas nolēma atgriezties pie savas ģimenes Latvijā – te dzīvoja viņas māsas un vecāki.
Pēc pārcelšanās no Vācijas uz Latviju, apmetoties Jelgavā, Hubertam ātri vien bija jāpierod pie jaunās vides un valodas, kas jauneklim neradīja lielas grūtības – viņš mācījās Jelgavas skolā, bet 1940. gada 13. oktobrī tika iesvētīts Sv.Annas baznīcā. Pusaudža gados Huberta uzmanību piesaistīja aviācija – to veicināja gan tās straujā attīstība, gan medijos pievērstā uzmanība aviācijai un pilotiem, it īpaši Herbertam Cukuram, ar kuru Huberts bija vairākkārt ticies. No iepriekš žurnālistiem sacītā var secināt, ka ar planierismu šis nabadzīgais, taču centīgais un zinātkārais Jelgavas puika sāka nodarboties 1939. gadā. Visticamāk, impulsu interesei par aviāciju deva 1938. gada septembrī Jelgavā atklātais lidlauks – šo notikumu toreiz klātienē vēroja ap desmit tūkstošiem skatītāju. Jelgava jau 30. gadu pirmajā pusē bija izveidojusies par Latvijas sporta aviācijas–planierisma centru, galvenokārt pateicoties Buru lidotāju skolas darbībai. Jau no 1935. gada septembra Jelgavā pastāvēja vēl arī trīs buru lidotāju kopas, kas bija oficiāli apstiprinātas Latvijas aeroklubā.
Padomju laikos okupācijas vara ierobežoja Štekela vēlmi lidot. Priekšpēdējie pilieni šajā kausā bijuši kāda latviešu lidotāja aizbēgšana uz Zviedriju no Glūdas lidlauka un divu trimdas latviešu jaunekļu pārlidojums ar vieglajām lidmašīnām no Zviedrijas uz Rīgu.
1990. gadā sniegtajā intervijā Huberts Štekels cerīgi raudzījās nākotnē: “Varbūt pienāks laiks, kad atkal Latvija būs slavena ar savām lidmašīnām un lidmašīnu konstruktoriem.”
Valdis Ābele, lidojis 47 gadus, oficiālās valsts vizītēs vedis četrus Latvijas prezidentus
Hubertam Štekelam gribu nodot vissiltākos sveicienus. Viņš ir cilvēks, kas bija piedzimis aviācijai, tā bija viņa sirdslieta. Viņš lidoja ar planieriem un mazajām lidmašīnām. Taču padomju laikā bija ļoti ierobežots nodarboties ar savu iemīļoto profesiju. Atceros, ka speciāli strādāja ugunsdzēsējos, lai pēc dežūrmaiņām būtu vairāk brīvs laiks, kad varētu atdod sevi lidošanai. Hubertam Štekelam bija domubiedri, piemēram, Jānis Liberts no Svētes. Viņš bija ar kuprīti un lidot nedrīkstēja veselības dēļ. Liberts Jauno tehniķu stacijā strādāja par aviotehniķi un tā pa kluso dabūja lidot. Mans dzīves ceļš ar Hubertu Štekelu nekrustojās. 1965. gadā, kad es iestājos Jelgavas avioklubā, viņu kā brīvdomātāju no turienes izēda. Taču mani pirmie instruktori bija Štekela audzēkņi Vilnis Kolkovskis un Juris Jātnieks. Tikai pēc atmodas atjaunotajā Latvijas valstī viņš varēja sevi atkal piepildīt un lidot ar savu motorplanieri.
Aija Kuķalka, skolotāja
Hubertu atceros jau kopš bērnības. Man viņš ir ļoti labs kaimiņš, apveltīts ar humoru un izpalīdzīgs. Kad tuvumā kādam kas bija sagājis greizi, palīdzēja labot. Kad jautājām, kas noticis un vai vispār varēs to mašīnu salabot, viņš apņēmīgi atteica: “Cilvēks mašīnu ir uztaisījis, tad jau arī varēs sataisīt!” Aiz mājas bija arī dārzs, kas gan bija sieviešu darba lauks, bet pie mājas auga garšīgas vīnogas. Tad Huberts man teica: “Aijiņ, nāc uzēd gardās vīnogas!”
Lidmašīnas bija viņa lieta. 90. gados, kad man pašai bija ģimene un auga bērni, lidmašīna stāvēja viņa mājas priekšā. Katru dienu ap Hubertu pulcējās domubiedri. Viņi to motoru rūcināja un rūcināja, kaut ko būvēja un skrūvēja. Bet tomēr maz mēs par viņu zinām.
Huberta Štekela atmiņu pieraksts, publicēts grāmatā “Caur manu sirdi” (izdota Jelgavā 2009. gadā)
1941. gada 22. jūnija vakarā virs Jelgavas parādījās astoņi vācu bumbvedēji. Vajadzēja iet mājās, bet mēs, jaunie aviatori, kā muļķi piesējām planierus pie kokiem un palikām pie tiem Pils salas pļavā. Redzējām, kā no pilsētas aerodroma pacēlās visas krievu lidmašīnas un gar krūmu galiem aizlidoja kur kurā. Lai kaut viena būtu izgājusi vāciešiem pretī!
Toreiz vācieši pilsētu nebombardēja, tikai sēja paniku. Kad pēc uzlidojuma instruktora vadībā devāmies mājās, mūs pie pils apturēja patruļa. Iemesls – nav ievērota komandanta stunda, ko esot noteicis pats Staļins. Vienu brīdi likās, ka vedīs mūs nošaut, taču ieslodzīja policijas pārvaldē. Mums divatā ar draugu izdevās aizbēgt, taču, kur palika pārējie planieristi, vēl šodien nezinu.
Pusotru dienu starp krievu aiziešanu un vāciešu ienākšanu no veikaliem nesa ārā visu, ko var iznest. Man uz ielas kāds iespieda rokās liķieri un cigaretes, kaut gan es kā sportists ne dzēru, ne pīpēju.
