Iztrūkums
Zinu, ka daudzi cilvēki neseko līdzi aktualitātēm sportā. Man gan sporta pārraides patīk. Protams, ne jau visas, tomēr ir disciplīnas, kas šķiet īpaši aizraujošas. Tāpat vienmēr nelaižu garām iespēju paskatīties lielos sporta notikumus – čempionātus vieglatlētikā, futbolā, hokejā, nemaz jau nerunājot par olimpiskajām spēlēm. Protams, mums tagad pandēmijas ierobežojumu laikā daudzas citas, laikam jau vērtējamas kā svarīgākas, norises ir traucētas, taču arī sporta pārraižu trūkums ir jūtams. Ar milzu dedzību metos skatīties vismaz tās dažas, kas notiek un ko translē mūsu televīzija, piemēram, bobsleja vai biatlona sacensības.
Ilgojos pēc tās sajūtas, kad no rīta jāpieceļas ātrāk, lai noskatītos kādu tiešraidi no olimpiādes. Kad darbā pa vidu ikdienas norisēm kādā datorā tiek palaista pārraide no kāda latviešiem būtiska sporta notikuma, visu uzmanība, ko tur liegties, vairāk pievēršas tam, nevis aktuālajiem darbiem. Kāpēc par to visu tagad stāstu? Jo šajā laikraksta numurā lasāma intervija ar Anatoliju Kreipānu, kuru uzskatu par vienu no visinteresantākajiem un profesionālākajiem sporta komentētājiem Latvijā. Viņš pats par savu darbu intervijā atzīst: “Man šajā ziņā ir totāli paveicies, jo es nodarbojos ar to, kas vislabāk patīk un, kā izrādījās, arī padodas, un man par to vēl samaksā. Nedomāju, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas varētu par sevi šādi pilnīgi droši teikt. Novēlu katram trāpīt tajā profesijā vai jomā, kas patiešām patīk. Tāda rutīna, ka mani nekas neinteresē, nekad nav bijusi. Kamēr interesē gatavošanās un izzināšanas process, tikmēr viss ir kārtībā, ja tā vairs nav, ir vērts domāt, varbūt jāsāk darīt kas cits.”
