Mana mīlestība
Nav kā pavasars,
Nav kā liega vēsma,
Nav kā saules stars.
Viņa ir kā vētra
Un kā okeāns,
Un kā ugunsliesma,
Un kā kapu zvans.
Un nereti viņā
Jaucas kopā viss:
Asprātības, smaidi,
Pekle, debesis. (M.Kaudzīte)
Kad staigājam ar tūristiem pa Jelgavu, stāstu par
mūsu īpašo desertu “Šarlotes skūpsts”. Tad ir jāskaidro, kas ir Šarlote un
kāpēc skūpsts. Sarunas sāk vīties ap mīlestību. Visādu – laimīgu, nelaimīgu,
mūža vai tikai īsu uzliesmojumu. Matīss Kaudzīte nav jelgavnieks, viņš ir
riktīgs piebaldzēns, kurš gan, par spīti un sirdsēstiem savam brālim Reinim,
tomēr skrēja pakaļ jauno laiku modei un kruņķu svārkos vairs negribēja staigāt.
Matīsa mīlas dzeja, kuru viņš rakstīja, ilgus gadus skumstot un ilgojoties pēc
savas Līzes, ir viena no skaistākajām latviešu literatūrā. Kurš latvietis gan
nezina dziesmu “Brūklenājs” ar viņa vārdiem? “Rozes sen jau novītušas,/Nav no
rudens saudzētas,/Īsu brīdi ziedējušas,/Grūti, grūti audzētas…” Esot
Vecpiebalgas “Kalna Kaibēnos”, vienmēr šķiet, ka skaistais un reizē skumjais
mīlas stāsts ir teju, teju sataustāms. Bet arī tepat, Jelgavā, risinājušās (un
gan jau arī tagad risinās) īstas kaislības un senās ielas varētu pastāstīt ne
vienu vien mīlas stāstu.
Visu rakstu lasiet 11. februāra “Zemgales Ziņās”
Foto: no arhīva
