Pastaigājoties pa Jelgavas ielām, šur tur varam manīt kādu pagātnes liecinieku – senu ēku, baznīcu –, tādējādi nedaudz apjaušot, kā šī iela savulaik izskatījusies. Citādi ir ar pašu Jelgavas centru, pat pētot un skatoties senās fotogrāfijas, ne vienmēr sanāk salikt vienotu bildi, jo katrs karš, kas gājis pāri pilsētai, šo to papostījis. Lieki piebilst, ka pēc 1944. gada jūlija kaujām un ugunsgrēka no senā centra vairs nav nekā, pat ne vismazākā pavediena, kur aizķert skatu. Lai gan šķiet, ka tagadējais Hercoga Jēkaba laukums ir tā paša senā Tirgus laukuma pēctecis, tā nebūt nav, jo agrākais Tirgus laukums bija novirzīts krietni uz Driksas pusi, un mēs nevaram uzlikt mūsdienu bildi uz senās – robežas atšķirsies.
Vecais Tirgus laukums
Mēģināsim domās novilkt senā Tirgus laukuma robežas, lai vieglāk saprast, kas kur īsti atradies, vismaz aptuveni. Pirmo līniju velkam no Jāņa Čakstes pieminekļa uz priekšu (tirgus virzienā), tikai nevis pilnīgi taisni, bet maķenīt slīpi. Otru līniju vilksim paralēli tagadējai Krišjāņa Barona ielai, pāri kultūras namam Driksas virzienā. Trešā līnija – savienojam tagadējo Uzvaras ielu ar veikala “Amatnieku sēta” telpām Lielajā ielā. Un ceturtā līnija – tagadējā Lielā iela (arī tā gan bija dažus metrus nobīdīta, bet šoreiz tik nebūtisku lietu neņemsim vērā). Ja domās visas līnijas saliekam kopā, tad arī izveidojas vecais Tirgus laukums.
Tas tad arī būs Jelgavas gabaliņš, kuru saliksim kriksīti pa kriksītim. Pastaigu sāksim no Lielās ielas iepretim Čakstes piemineklim jeb no senā Tirgus laukuma stūra. Ieejot pagalmā aiz piecstāvu mājas, nonākam vietā, kur savulaik atradies pilsētas rātsnams jeb, ka to dēvē 30. gados, pilsētas domes nams. J.Brilles sastādītajā Jelgavas ceļvedī (J.Brille. Zemgales galvas pilsēta Jelgava. H.Allunana grāmatu tirgotava, 1928) lasām, ka domes nama priekšā atrodas ūdens baseins, kurā ietek hercoga Jēkaba ierīkotais kanāls. Tas Jelgavas plānos parādījās Jēkaba valdīšanas laikā. Kanāls stiepās trīs kilometru garumā no Svētes upes līdz Driksai, mūsdienu Dambja un Krišjāņa Barona ielas vietā. Tam bija trīs slūžu dīķi. Kanāls apgādāja Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu un tās nocietinājumu grāvjus ar ūdeni un kalpoja kā ūdens ceļš preču pārvadāšanai. 1797. gadā pie Jēkaba kanāla uzcēla dzirnavas, kas 1881. gadā tika pārbūvētas. Aizsērējušo kanālu pakāpeniski aizbēra līdz 1936. gadam.
Kanāla rakšanas darbi sākās pēc Otrā Ziemeļu kara un hercoga Jēkaba atbrīvošanas no zviedru gūsta ap 1652. gadu, kad viņš ar lielu sparu sāka strādāt pie savas valsts saimniecības atjaunošanas. Ap Jelgavas pili un pilsētu 1648. gadā sāka izbūvēt jaunus nocietinājumus (pēc holandiešu sistēmas veidotus nocietinājuma vaļņus, kuru taisnās daļas – karatīnes – savienoja 13 bastionus). Pirmo izraka kanāla pilsētas daļu no tirgus laukuma, kur atradās ūdensdzirnavas ūdens līmeņa pacelšanai, līdz pilsētas nocietinājumiem tagadējās Lielās ielas galā. Lai nocietinājumu grāvjiem papildus pievadītu ūdeni no Svētes upes, izraka platu kanālu gar tagadējo Dambja ielu un pie nocietinājumiem ierīkoja slūžas ūdens līmeņa regulēšanai. Kanāla rakšanu pabeidza neilgi pirms hercoga Jēkaba nāves 1681. gadā. Kad 19. gadsimta sākumā pilsētas vaļņus nojauca, izveidoja Slūžu ielu, kuru 1920. gados apvienoja ar Zāģeru ielu un nosauca par I Valles jeb Vaļņu ielu. Līdz 1931. gadam aizbēra baseinu tirgus laukumā un kanāla posmu līdz Sv.Annas baznīcai. Slūžu dīķa vietā izveidoja laukumu, apkārt tam labiekārtoja skvēru un nosauca par Slūžu laukumu. Sakarā ar ASV pirmā prezidenta Džordža Vašingtona 200 gadu jubileju pilsētas dome nolēma pārdēvēt to par Vašingtona laukumu, bet Dambja ielu par Vašingtona prospektu. Vašingtona laukumu izmantoja 3. Jelgavas kājnieku pulka parāžu rīkošanai un valsts svētku svinībām. Vācu okupācijas laikā bijušajā Slūžu laukumā izbūvēja betona baseinu – ūdens rezervuāru ārkārtas situācijai, ko aizbēra 1980. gados.
Turpat blakus ūdens baseinam, kā jau minēju, atradās arī pilsētas ūdensdzirnavas. 1865. gadā Jelgavā dibināta Latvijā vecākā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kas 1868. gadā bijušajā ūdensdzirnavu noliktavā iekārtoja telpas ugunsdzēsēju vajadzībām. 1874. gadā biedrība iegādājās Baltijā pirmās mehāniskās trepes.
“Ugunsgrēkos Jelgava daudz cietuse. Lietuvji to klaji nodedzināja 1345., 1361. un 1376. g., bet 1621. g. nodega daļa pilsētas, 1625. gadā, zviedriem atkāpjoties, Jelgavu aizdedzināja un tā līdzinājās ugunsjūrai. 1658. gadā atkal zviedri aizdedzināja pilsētu. Pasaules karā un Bermondta-Avalova dēku laikā nodega pils un daudz namu. Pirmie ugunsdzēšanas noteikumi izdoti ap 1600. gadu. 1729. gadā tādos pat noteikumos ir ziņas, ka pilsētas rīcībā bijusi viena ugunsdzēšamā šļirce un citi rīki, bet 1863. g. noteikumos jau minētas desmit šļirces. Tagadējā ugunsdzēsēju biedrība pastāv no 1865. g., un tai pašā gadā celts arī biedrības nams ar torni. 1882. g. biedrība ieguva pirmo tvaika šļirci, bet 1925. g. pilsēta tai dāvināja autošļirci – 60 gadu pastāvēšanas svētkos.” (Jelgava: Tūristu vadonis, 1932)
Pilsētai savs teātra nams
Nedaudz tālāk uz priekšu, pagalmos pa labi no kultūras nama – starp Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ēku Uzvaras ielā 8 un Jāņa Čakstes bulvāri jeb senā Tirgus laukuma rietumdaļā – 1802. gadā uzcēla pilsētas teātra namu. Teātrī 1839. gada rudenī orķestri vadīja komponists Rihards Vāgners. 1895. gadā teātra ēka pārgāja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības īpašumā. Veco teātri noārdīja, un tā vietā 1898. gadā pēc Dr. Vilhelma Neimaņa plāna uzcēla Kurzemes muzeja namu. Kurzemes Provinces muzejs bija otrais Latvijā izveidotais muzejs – pirmais, kas atradās ārpus Rīgas. Tā kolekcija laika gaitā izvērtās par nozīmīgu vēstures liecību krātuvi, bet muzeja vadītāji, biedri, krājuma papildinātāji bija izcili sava laika notikumu dokumentētāji un pētnieki.
Kurzemes Provinces muzeju 1818. gadā dibināja privāta organizācija – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, kurai tika dāvinātas dažādas senlietu, dokumentu un mākslas darbu kolekcijas, kas vēlāk tika iekļautas muzeja krājumā. Šādas kolekcijas 18. gadsimta beigās bija ne vienam vien izglītotam Kurzemes muižniekam. Muzeja krājumā saplūda vispirms tie priekšmeti, kas tika uzskatīti par vēsturiski nozīmīgākiem un vērtīgākiem: arhīvu dokumenti, vēstules, hroniku noraksti, no senlietām – monētas, medaļas un goda zīmes, Senās Grieķijas un Romas, pat Senās Ēģiptes artefakti, bruņinieku ieroči un bruņas, izcilu cilvēku un valdnieku portreti un krūšutēli, mākslas darbi, baznīcu interjera detaļas un apbedījumu priekšmeti. Atbilstoši savam laikam muzeja krājumu veidoja arī dabaszinātniskās kolekcijas, taču, pateicoties Kurzemes muižnieku aktīvai dalībai medībās, muzejā laika gaitā tika izveidota viena no pilnīgākajām Latvijas putnu kolekcijām. Vienlaikus tika veidota arī muzeja bibliotēka, kas sastāvēja gan no senākiem un sava laika modernajiem izdevumiem, gan hroniku norakstiem, manuskriptiem, autogrāfu kolekcijām. Pirmie Kurzemes Provinces muzeja kolekcijas veidotāji bija arhivārs un pirmais muzeja direktors Johans Frīdrihs fon Reke, izdevējs Johans Martins Pēterss-Stefenhāgens, valsts kanclers Heinrihs fon Ofenbergs. Visu muzeja darbības laiku tā krājumu papildināja gan Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedri, gan aktīvākie inteliģences pārstāvji – skolotāji, ārsti, mācītāji –, gan arī valsts ierēdņi un muižnieki.
Vēl vācu okupācijas laikā 1943. gadā novembrī Jelgavā atzīmēja Kurzemes Provinces muzeja dibināšanas 125. gadadienu un muzeja ēkā bija atvērta īpaša izstāde, liecina Jelgavas vēstures un mākslas muzeja informācija. Muzeja ēku sagrāva 1944. gadā, un, pēc tagadējā muzeja datiem, atgriežoties pilsētā civiliedzīvotājiem, tā drupās neatrada neko vērtīgu. Pirms tam tur sirojuši padomju okupācijas armijas trofeju vācēji, tāpat nevarot izslēgt, ka atsevišķas kolekcijas vērtības izveduši arī vācieši.
Viesnīca pašā centrā
Hercoga Jēkaba laukuma skvērā tieši iepretim tagadējam kultūras namam savulaik pacēlās stalts un lepns nams – Kurzemes jeb Cēra viesnīca. Dzīvojamā ēka bija Johana Ernsta Cēra īpašums. Celta aptuveni 1825. gadā, tās fasādi rotājis pirmā saimnieka mazdēla vārds – Johans Ernests Cērs. Vecajos ceļvežos tā saukta par “Hotel de Courlande”. Kā liecina pirmskara Latvijas laiku ceļveži, viesnīcu bija iecienījuši arī vietējie pilsētnieki un laucinieki. Tās plašā zāle noderējusi biedrību sapulcēm un dažādiem pasākumiem. Viesnīcas kompleksā bija arī Cēra dārzs pie Ezera vārtiem ar restorānu un bumbotavu. Latvijas pirmās republikas laikā tas kļuva par Latviešu savstarpējās apdrošināšanas biedrības namu. No šī nama balkona 1919. gada 23.novembrī Dr. Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu. Prezidents pieminēja pārciestās kara briesmas un runāja par jaunām miera un darba dienām, kas vedīs pilsētu pretim jauniem sasniegumiem.
Vietā, kur 19. gadsimta beigās atradies zemākas šķiras krogs “Jeruzaleme” (krogam bijušas iesaukas, piemēram, “Melnā bumba” un “Smirdošais ūķis”), pēc tā nojaukšanas 20. gadsimta sākumā uzcelts Policijas pārvaldes nams. Tas kalpojis policijas vajadzībām līdz pat Otrajam pasaules karam. Pa kreisi no Policijas nama, skatoties no Sv.Trīsvienības baznīcas puses, atradās pilsētas krājkase ar adresi Dzirnavu ielā 1 (Dzirnavu iela bija tagadējās Barona ielas turpinājums, kas gar Tirgus laukumu veda līdz Driksas krastam). No trim lepnajiem namiem pilsētas krājkases ēka bija jaunākā – to uzbūvēja ap 1910. gadu, tās arhitekts bija barons A.Hoiningens-Hīne.
Paejot nedaudz uz priekšu, uz skvēriņu aiz kultūras nama, varam tikai iedomāties, kā šeit kādreiz izskatījies. Te atradies Brīvmūrnieku ložas nams. Loža dibināta 1754. gadā un dēvēta “Pie trim kronētiem šķēpiem”. Namu būvējis Jelgavas pils arhitekts Rastrelli. Noslēpumainā brīvmūrnieku sabiedrība Jelgavā legāli darbojusies līdz 1795. gadam un nelegāli – līdz 1816. gadam. Vēlākos laikos nams pārgājis privātās rokās un no 1925. gada piederējis notāram K.Rūsam. Ložu 1754. gadā nodibināja jaunie Kurzemes augstmaņi, kas bija atgriezušies dzimtenē pēc studijām Vācijas universitātēs. Zināms, ka pirmais Jelgavas ložas meistars bija barons Kristofs Levins fon Manteifels-Cēge. Septiņgadu kara (1756–1763) laikā Jelgavu okupēja Krievijas impērijas armija, un ložas darbība bija apgrūtināta.
Pēc kara beigām Striktās observances sistēma izveidoja savu ordeņa prefektūru Kurzemes hercogistē, nodibinot divas jaunas ložas – “Trīs kronētas sirdis” Jelgavā un “Frīdrihs pie zaļā karoga” Aizputē. Ložā iestājās daudzi Kurzemes dižciltīgo dzimtu pārstāvji un “Academia Petrina” profesori. 1777. gadā Johans Augusts fon Štarks, kuru uzskata par reliģiju salīdzinošās vēstures tēvu, pieņēma piedāvājumu mācīt filozofiju nesen dibinātajā akadēmiskajā Jelgavas ģimnāzijā un ātri kļuva par Jelgavas brīvmūrnieku līderi. 1779. un 1780. gadā ložā darbojās arī slavenais ceļojošais brīnumdaris un burvju mākslinieks Aleksandrs Kaljostro. Dziļi ieslīdzis mistikā, Kaljostro apņēmās ieviest ložā tā sauktā ēģiptiešu brīvmūrnieku rituāla trīs pirmos grādus. Savos maģiskajos seansos viņš izmantoja jaunu zēnu vai jaunu meiteni nevainīgas jaunavas lomā, kam piemīt vara pār septiņiem gariem, kuri ietver dievišķības troni un pārvalda septiņas planētas. Zēns vai meitene krita ceļos pie uz galda novietotas lodes ar skaidru ūdeni, kas bija apklāta ar melnu rozenkreiciešu simboliem rotātu drēbi. Kaljostro, veicot dīvainus hipnotiskus trikus, apkopoja sfēru eņģeļus, lai iekļūtu lodē, kur jaunavīgais gaišreģis atklāja vīzijas, kas parādījās viņa vai viņas skatam, un bieži aprakstīja attālus notikumus. Kaljostro kopā ar savu sievu Serafinu radīja divas “Ēģiptiešu mūrnieku” adopcijas ložas sievietēm un vīriešiem. Nav šaubu, ka Kaljostro bija īsts hipnotizētājs un viņam piemita ievērojams psihisks spēks, ko pats atzinās neizprotot. Tomēr, kad īstās spējas nepalīdzēja, rezultātu sasniegšanai viņš paļāvās arī uz trikiem un roku veiklību.
Franču revolūcijas iespaidā 1794. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II saviem valstsvīriem brīvmūrniekiem darīja zināmu, ka tam vairs nav viņas piekrišanas. Lai gan nebija oficiāla aizlieguma, pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai ložas brīvprātīgi apturēja savu darbību. 1796. gadā apturētās Jelgavas ložas bibliotēku nodeva Jelgavas akadēmiskajai ģimnāzijai, 1800. gadā tā saturēja aptuveni 30 tūkstošus grāmatu.
Visvecākā aptieka
Tirgus laukuma malā starp Cēra viesnīcu un Lielo ielu atradās Lauvas aptieka. Tā bija visvecākā aptieka Jelgavā. Pirmās ticamās ziņas par aptieku, kuru atvēruši brāļi Konbergeri, atrodamas 1633. gada dokumentos. Aptieka, kaut arī vairākkārt pārbūvēta, vienmēr paturējusi savu sākotnējo izskatu. Piemēram, 1848. gadā Jelgavā strādāja 16 ārsti un bija četras aptiekas – Pils, Gulbja, Lauvas un pie slimnīcas Staļplača laukumā.1853. gadā atvēra vēl Gleiša jeb vēlāk sauktu aptiekāra vārdā par Dučkena aptieku.
Esam apgājuši aplīti pa Jelgavas centru un atgriezušies pie kolonādēm. Ap tirgus laukumu veidojās savdabīga apbūve – gan preču noliktavas, gan iebraucamās vietas, gan īpašas tirgus nojumes. Jelgavā tās ieguva savdabīgu nosaukumu – kolonādes, kas pilsētas koka apbūvē bija unikāls celtņu komplekss, kāds nebija sastopams nekur citur Latvijā. Kolonādes, kas 19. gadsimta sākumā tika celtas pēc guberņas arhitekta Heinriha Eduarda Dihta projekta, bija ēku komplekss, kas trīs rindās savienoja Lielās ielas sākumu ar Tirgus laukumu un Pils ielu. Pēdējās kolonāžu paliekas gāja bojā 1944. gadā. Daudzi mākslinieki, kā Johans Valters, Arturs Apinis, Eduards Kalniņš, Eduards Jurķelis, Miervaldis Ķemers un Aleksandrs Strekāvins, šo īpatnējo pilsētas ainavu ir iemūžinājuši savos darbos, daudzkārt gan kolonādes, gan Tirgus laukums atspoguļots senajās pastkartēs.
Pirmskara Jelgavas ceļvedī rakstīts: “Senāk tirgus laukums bija daudz lielāks – līdz pat “kolonādēm”. Sākot ar hercogu Bīronu laikiem un arī vēlāk laukuma dienvidus pusē uzcelts strēķis ēku no tagadējās pilsētas bibliotēkas nama līdz tā dēvētam Reiera namam, pie kura stūra atradās “Saules pulkstens”. Starp “kolonādēm” un minēto namu strēķi ar laiku radās tagadējais “Krāmu tirgus”, kur rīta stundās mudž sīktirdzniecība. Tirgus laukuma ziemeļpusē hercogu Ketleru laikos brāļiem Noldēm piederēja koka nams, kurā vēl 19. gadu simteņa beigās bija vēsturiskais krogs “Jeruzaleme”. Tā vietā paceļas augsts nams, kurā nesen atradās pilsētas prefektūra un telefona centrāle. Telefons pārvietots uz Pasta namu, bet prefektūras vietā – pilsētas policija. Tālāk gar pilsētas svaru māju maza ieliņa ved uz tā dēvēto “Staļļu placi”. Nosaukums uzglabājies no hercoga Gotharda Ketlera laikiem, kad šinī vietā tika uzcelti pils staļļi. Pēc 1795. gada staļļu ēkās novietojās Vispārējās apgādības sabiedrības slimnieku iestādes, kuru ēkās pēc pārbūves novietotas skolas.” (Jelgava: Tūristu vadonis, 1932)
Un tepat Tirgus laukuma malā 19. gadsimtā darbojies Reiera grāmatu veikals. Vācu tautības grāmatizdevējs un tirgotājs, maksas bibliotēkas īpašnieks Gustavs Ādolfs Reiers strādājis Hartmaņa grāmatu veikalā Rīgā no 1813. gada, pēc tam bijis veikalvedis Deibnera un Treija grāmatu veikala Jelgavas filiālē. 1826. gadā Tirgus un parādes laukumā 15 atvēra veikalu “Buch und Musikalienhandlung” (vēlākos gados tas darbojās ar nosaukumu “Verlagsbuchhandlun von G. A. Reyher”). Nodibināja sakarus ar vācu grāmatizdevējiem, 1857. gadā pārdeva savu veikalu un bibliotēku Besthornam, paturot sev apgādu. Reiers izdevis ap 122 grāmatas – Baltijas vācu zinātnieku un Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātes disertantu darbus, izmantoja Leipcigas iespiedēju Nīsa un Engelharta pakalpojumus, tāpēc apgāda grāmatas atšķīrās no tā laika Latvijas spiestuvju produkcijas ar augstāku kvalitāti. Laidis klajā 23 latviešu grāmatas. Nozīmīgākie izdevumi: Andreja Spāģa “Bērnu prieks jeb maza grāmatiņa, caur ko bērni viegli, ātri un skaidri var iemācīties lasīt”, Krišjāņa Barona “Mūsu tēvzemes aprakstīšana”, “Pasaciņas priekš bērniem”, Ernesta Dinsberga “Māte”, Gustava Brašes “Mērīšanas mācība ļaužu skolām”. Izdodot latviešu autoru darbus, Reiers apliecināja savu atbalstu topošajai latviešu zinātnei un literatūrai. Viņa apgādībā iznākusi pirmā Jelgavā iespiestā grāmata ar krāsainiem attēliem – Puzes mācītāja Heinriha Kavala populārzinātniska enciklopēdija “Dieva radījumi pasaulē”.
