Pirms 40 gadiem
1981. gada 18. februārī
Būt biškopībai
“Aizvadīto gadu mūsu rajona biškopji noslēdza ar minimāliem rādītājiem. Vidēji no vienas bišu saimes iegūti 6,8 kilogrami bruto medus, 1,7 kilogrami atņemamā medus, 450 grami vaska un 5,8 kilogrami preču produkcijas. (..) Vidēji katra saime devusi 22,4 kilogramus nosacītā medus jeb 61 procentu no plānotā uzdevuma. (..) Saimniecības neapmierinoši pildījušas plānus medus pārdošanā valstij. No plānotajām 40 tonnām piegādātas tikai 18.
(..) Biškopības attīstību un ražotspēju stipri ietekmēja bišu slimošana ar varoatozi, ko rajonā konstatēja jau 1977. gadā. Vairāki biškopji laikus nesāka apkarot šo grūti ārstējamo slimību. (..) Daži speciālisti nespēja ieziemot pat plānā paredzētās rezerves māšu saimes, kaut gan pašreizējos apstākļos tas bija ļoti svarīgs uzdevums. Atsevišķās saimniecībās biškopju darbu nekontrolē veterinārie darbinieki. Vairākās dravās (..) vēl līdz šim ir neapmierinoši darba apstākli. Vairāku saimniecību vadītāji nevelta šai nozarei pienācīgo vērību, un līdz ar to arī biškopjiem apsīkst darbošanās griba. Nozares attīstību stipri kavējuši laika apstākļi un neapmierinoša barības bāze.
(..) pašos pamatos jāmaina attieksme pret šo nozari. (..) Biškopjiem arī daudz jāmācās, jāapmeklē lekcijas, semināri, jādalās pieredzē ar labākajiem darba darītājiem.”
Lai es augu karavīrs
“Dzīves aicinājums veidojas dažādu faktoru ietekmē. Galvenais, lai cilvēks apzinās tā vai cita darba svarīgumu. Tieši tāpēc godpilno armijas vai flotes virsnieka nosaukumu izvēlas jaunieši, kuri pareizi saprot PSRS Bruņoto Spēku nozīmi (..). Vairākums jauniešu, kuri iestājas karaskolās, jau izlēmuši, par ko kļūt – Bruņoto Spēku komandieri, kara inženieri, zemūdens flotes jūrnieku, tankistu komandieri, aviācijas stūrmani. Tieši no tādiem, savai karaspēka daļai uzticīgiem cilvēkiem, veidojas lieliski, izglītoti virsnieki.
(..) Iestājoties karaskolā, reflektantam izvirza specifiskas prasības. Noteicošais nav tikai jaunieša dotības fizikā un matemātikā, ne arī tas, ka viņš mīl tehniku un var kļūt par augsti kvalificētu inženieri. Lai kļūtu, piemēram, par nevainojamu lidotāju, organismam jābūt sagatavotam lielu fizisko slodžu pārvarēšanai. Jaunietim pašam arī jāprot savas zināšanas un spējas novērtēt, jo tikai tad izvēle nebūs jānožēlo.
Jelgavas apvienotais kara komisariāts kopā ar vietējiem partijas, padomju un sabiedriskajiem orgāniem un sevišķi skolu kolektīviem veicis lielu darbu absolventu profesionālajā orientācijā uz karaskolām. (..) Kara komisariāta rīcībā ir dati, kas liecina par pozitīvo pieredzi kandidātu atlasē militārajām mācību iestādēm pilsētas 3., 5. un 6. vidusskolā, rajonā – Kaigu vidusskolā.”
Šie nepaklausīgie “lidojošie slēpotāji”
“Pirms vairāk nekā simt gadiem norvēģu sportists Norheims ar slēpēm no tramplīna aizlēca 19 metrus. Viņš noturējās kājās un tika atzīts par uzvarētāju sacensībās, kurās piedalījās vēl daži drosminieki. Pirms tam tik tālu nebija lēcis neviens. Tas bija pirmais reģistrētais “lidojošo slēpotāju” rekords.
Starptautiskā slēpošanas sporta federācija ilgi iebilda pret lēcēju sacensību rīkošanu, uzskatīdama tās par pārāk bīstamām. Taču šie nepaklausīgie “lidojošie slēpotāji” neparko negribēja ievērot “gudros” padomus. Tika uzbūvēti superjaudīgi tramplīni 120 metru tāliem un tālākiem lēcieniem. Tur sāka rīkot sacensības. Starptautiskā slēpošanas sporta federācija savā kārtējā kongresā 1971. gadā bija spiesta pieņemt lēmumu rīkot oficiālas pasaules meistarsacīkstes lēkšanā no tramplīna. Tiesa, tika izteikta piebilde, ka superjaudīgus tramplīnus vairs nevajag būvēt. (..) Par pirmo pasaules čempionu kļuva šveicietis Valters Šteiners. Oficiāli par pasaules rekordu reģistrēti rezultāti, ko sasnieguši austrietis Tonijs Innauers (1976. gadā Obersdorfā viņš aizlidoja 176 metrus tālu, sasniegdams ātrumu 120 kilometri stundā), VDR sportists Klauss Ostvalds (viņš tādu pašu rezultātu uzrādīja pēc trim gadiem) un Armīns Koglers no Austrijas (viņam tikpat tāls lēciens izdevās pagājušajā gadā). Tiesa, jau agrāk, 1973. gadā, Šteiners sasniedza 179 metru atzīmi, bet piezemēdamies pakrita. Tālāk par visiem ir aizlēcis dienvidslāvs Bogdans Norčičs, kas savā dzimtajā Planicā 1977. gada februārī aizlidoja 181 metru. Tomēr šo lēcienu nefiksēja kā pasaules rekordu. Lēcējs gan nepakrita, taču piezemējoties kādu sekundes daļu ar pirkstu galiem skāra sniegu, un tiesneši to pamanīja. Kas lai zina, cik tālu būtu varējis aizlēkt dienvidslāvu slēpotājs! Viņš lidoja tā, it kā būtu pārvarējis zemes pievilkšanas spēku. Kā Bogdans pats pēc tam atcerējās, viņam licies, ka lidojumam nebūs gala. Tāpēc viņš tīši to pārtraucis, lai negadītos “nepatikšanas”.”
