Programmā “Future Heroes” jaunas meitenes jeb nākotnes līderes tiek rosinātas īstenot inovatīvus projektus, kas veidotu pienesumu sabiedrības labā. Viens no tādiem ir kopienas ledusskapju izvietošana Latvijas pilsētās. Jelgavā nākotnes līderu idejai uzreiz atsaucās brīvprātīgie ugunsdzēsēji, un nu Stacijas ielā 1b ikvienam ir pieejams “Food Pick-up Point”, kur atstāt pārpalikušos vai paņemt vajadzīgos pārtikas produktus.
Programmas dalībniece Tīna Rubeze, 16 gadu
– Pastāsti, lūdzu, par līderības, uzņēmējdarbības un izaugsmes programmu “Future Heroes”, kurā darbojies.
Programma ir veidota jaunu meiteņu līderībai un iniciatīvas izaugsmei. Tika izvēlētas 50 meitenes 13–17 gadu vecumā no dažādām Latvijas vietām, un mēs esam sadalītas pa mazākām grupām, kas veido atsevišķus projektus.
Katru otro sestdienu tiekamies tiešsaistes darbnīcās, kur vienu stundu kāds runātājs, iedvesmotājs pastāsta par savu dzīves gaitu, piemēram, žurnāliste Eva Johansone vai “Madara Cosmetics” īpašniece Lotte Tisenkopfa-Iltnere. Darbnīcas ir veidotas tā, lai mēs iemācītos kaut ko īpašu, piemēram, kā attīstīt sociālos medijus, atrast sadarbības partnerus, kā rīkoties ar budžetu. Pēc tam mums ir mājas darbs, kas jāaizpilda saistībā ar savu projektu, un par to saņemam punktus.
Programma ir domāta meitenēm, lai pierādītu, ka viņas ir spējīgas veidot projektus, vadīt biznesu. Lai radītu dzimumu līdzsvaru, jo nav darbu, ko dara tikai sievietes un ko vīrieši.
– Jūsu grupas projekts ir kopienas ledusskapju ieviešana vairākās Latvijas pilsētās. Kā nonācāt līdz šādai idejai, un kā sokas ar tās īstenošanu?
Mūsu projekta mērķis ir samazināt pārtikas izmešanu. Mums bija jāizdomā projekts, kas palīdzētu kaut ko mainīt pasaulē, risinātu kādu problemātiku. Ēdienu izmešana mājsaimniecībās ir diezgan liela problēma, tāpēc arī nonācām pie šādas idejas. Kopienas ledusskapji ir daudz kur citur pasaulē, arī Rīgā pie Kaņepes kultūras centra.
Katrai komandai ir piesaistīts mentors, mums ir Elīna Miķelsone, kura ir ļoti izpalīdzīga. Mēs sadalām darbus, veidojam preses relīzes, kontaktējamies ar cilvēkiem, kas varētu mums palīdzēt. Pašām ir jāmeklē sponsori, jāvienojas ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD). Ledusskapjus mums dāvināja ēdināšanas uzņēmums SIA “M.A.N”. Viens no sponsoriem ir arī kaņepju audzētava “Obelisk Farm” un zemnieku saimniecība “Labas saknes”, kas ik mēnesi mums nosūta produktus, kurus varam ielikt ledusskapjos. Mēs veicam ilgtspējīgu sadarbību. Aktīvi strādājam savos “Facebook” un “Instagram” kontos, atbildam uz cilvēku ziņām, piedalāmies “Zero Waste” diskusijās, kā arī sadarbojamies ar medijiem.
– Cik viegli vai grūti ir uzstādīt šādu visiem pieejamu ledusskapi?
Sākumā bija lielas grūtības ledusskapi kaut kur nolikt. Nebija redzama atsaucība, jo ir jāievēro daudzi faktori. Pirmo ledusskapi novietojām Doles-Ķekavas baznīcas pagalmā, kur atradām sievieti, kura uzņēmās atbildību par šo ledusskapi, gan par tīrību, gan katru dienu paskatoties, kas tur notiek. Kad informācija nonāca medijos, cilvēki vairāk sāka rakstīt un izteikt vēlmi pēc šādiem ledusskapjiem savās pilsētās. Jelgavā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība bija gatava mūs atbalstīt un rūpēties par ledusskapi. Viņi paši mūs atrada un uzrakstīja, ka vēlētos iesaistīties.
Pēc tam, kad biju intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot?”, pie mums vērsās PVD, un mēs bijām spiestas reģistrēt šo iniciatīvu un iziet visas pārbaudes. Tādēļ uz katra ledusskapja ir lietošanas noteikumi, kas jāievēro, tas regulāri jāpārbauda un jāskatās, vai nav ielikts kas tāds, kas nav atļauts.
– Kāds ir jūsu novērojums, cik godprātīgi cilvēki attiecas pret šo iniciatīvu?
Pagaidām viss ir godprātīgi, bet uzskatu, ka cilvēki vairāk ir jāradina pie tā, ka jāuzņemas pašiem atbildība par to, ko viņi dara. Sākumā, novietojot ledusskapi, mēs to cenšamies piepildīt ar produktiem, bet vēlāk jau pārtikas nomaiņu nodrošina cilvēki paši.
Protams, vienmēr būs kādi negatīvi komentāri un izteikumi, ko jau esam saņēmušas. Ir cilvēki, kas raksta – ko gan esam iedomājušās? Latvijā nekas tāds nav iespējams, elektrība ir tik dārga un viss ir slikti, nevienam to ledusskapi nevajadzēs! Bet pēc tam, kad izvietojām pirmo ledusskapi, šādi komentāri samazinājās.
Nākamais ledusskapis plānots Valmierā pie zupas virtuves, arī Ludzā un Siguldā, pārējie vēl ir procesā. Mūsu plāns ir katrā Latvijas pilsētā vismaz pa vienam ledusskapim, un ir doma arī par apmaiņas punktu bērnu drēbītēm.
– Kas pašai liekas saistošs un interesants “Future Heroes” programmā?
Šī ir brīnišķīga iespēja darīt kaut ko jaunu, iegūt jaunu pieredzi, kas noteikti noderēs nākotnē, kā arī izdarīt ko labu citiem. Latvijā tas nav populāri, tādēļ arī pašām tas ir eksperiments. Domāju, pēc šī projekta mums pavērsies jaunas interesantas iespējas.
Nenoliegšu, ka mums visām bieži ir grūti sakontaktēties, jo “kovida” dēļ nevar satikties. Arī skolā ir daudz uzdevumu, un papildus vēl ir jāvienojas, kura, piemēram, izvietos publikācijas internetā, tomēr uzskatu, ka mēs tiekam galā ļoti labi. Visas meitenes ir atvērtas un motivētas, nav grūti sadarboties, kaut gan neesam tikušās.
Arī pārējie projekti ir diezgan interesanti, ir meitenes, kas veido galda spēles nedzirdīgiem cilvēkiem, citas otrreiz pārstrādā džinsus, šujot maisiņus, vēl citas organizē seminārus par pašpārliecinātību meitenēm. Vairākas grupas veido podkāstus, arī mēs jau esam vienu izveidojušas par zaļo dzīvesveidu.
– Kas plānots pēc tam, kad iniciatīva šajā programmā būs īstenota?
Noteikti turpināsim strādāt pie projekta un attīstīt tālāk apmaiņas punktu ideju, jo tā ir brīnišķīga iespēja, ka cilvēki var mainīties, nevis izmest ārā.
Programma ilgst no septembra līdz martam, un šogad atkal varēs aizpildīt anketu, lai tajā pieteiktos. Tā būs ievietota soctīklos un citur, es, piemēram, to atradu e-klasē pie jaunumiem. Varēs pieteikties nākamās 50 meitenes, savukārt tās, kas būs bijušas šajā programmā, varēs kļūt par lielajām māsām. Mums būs iespēja piedalīties programmā vēlreiz, bet ne vairs kā dalībniecēm, bet atbalstītājām un brīvprātīgajām.
Mentore Elīna Miķelsone, uzņēmēja, zinātniece, pasniedzēja
– Kas mudināja kļūt par mentori “Future Heroes” programmā?
Sākoties “Covid-19” laikam, piekritu kļūt par mentori vairākām iniciatīvām, jo tagad tām varētu būt vēl lielāka pievienotā vērtība, tās tiešām ir vajadzīgas. Pārsvarā piedalos biznesa projektu mentorēšanā, taču šī programma ir tāda kā inovācija, un tas mani uzrunāja. Šeit ir meitenes, kas mācās pamatskolā un vidusskolā un lielākoties īsteno sociālus projektus. Mani saista meiteņu līderības attīstības ideja, un kvalitāte, kādā viss tiek realizēts, ir ļoti laba. Meitenēm tā ir pamatīga dzīves skola, no kā viņas iegūst daudz vērtīgu mācību. Mēs kā mentori nedarām viņu vietā, bet “paturam roku” un pavirzām uz vienu vai otru pusi, lielāko darbu viņas paveic pašas.
– Kā vērtē meiteņu ideju par kopienas ledusskapjiem?
Ideja jau sākumā bija ļoti vērtīga un tika realizēta pāris nedēļu laikā. Sākotnēji tika plānots izvietot trīs ledusskapjus, kurus mums sagādāja Jelgavas uzņēmums SIA “M.A.N.”, ko palīdzēja sarunāt Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs. Tas bija nopietns izrāviena punkts. Kad piezvanīja ugunsdzēsēji, ka paši ir nopirkuši ledusskapi, lai tikai iedod uzlīmītes un noteikumus, meitenes bija ļoti priecīgas.
Sākotnēji daudzi jautāja – vai tiešām cilvēki liks kaut ko šajā ledusskapī? Taču jau pirmajā vakarā bija vairāk licēju nekā ņēmēju. Man šķiet, ka šī ir laba lieta, kas jau ilgstoši ir bijusi vajadzīga. Ir cilvēki, kas neizlietoto pārtiku nemet miskastē, cenšas nolikt uz miskastes maliņas vai tai blakus, tagad to var droši ievietot ledusskapī. Šis ir labs veids, kā padalīties ar resursiem, un tas nav domāts tikai maznodrošinātajiem. Jebkuram cilvēkam var kaut kā pietrūkt, un tas ir normāli šajā laikā. Svarīgi, ka ledusskapji nav novietoti reģionos, kuros ir visgrūtāk, bet tur, kur ir visatsaucīgākie cilvēki, kur ir teikuši, ka ir gatavi dalīties un uzņemties par ledusskapi atbildību.
– Kā, par spīti skeptiskajai attieksmei projekta sākumā, skaidro cilvēku atsaucību?
Domāju, te ir jārunā par īsto laiku. Ja to veidotu pirms gada, tad, visticamāk, iesaiste būtu daudz mazāka. Tagad ir īstais laiks, kad cilvēkiem tiešām ir vajadzība un citi saprot, ka viņiem ir kaut kas vairāk, ar ko var padalīties. Šī ir iespēja cilvēcīgā veidā jebkurā diennakts laikā saņemt to, kā pietrūkst. Protams, ir ļoti daudz jautājumu. Kurš maksās par elektrību, kurš dezinficēs, kurš sekos līdzi, lai tur neliktu nepiemērotus produktus vai reklāmas? Tādēļ arī izstrādājām noteikumus, kas ir vispārīgi un sadala atbildību, tādējādi visas puses ir atbildīgas.
– “Future Heroes” dalībnieces ir 13–17 gadu vecas meitenes. Kāda bija tava attieksme, kad viņas uzņēmās realizēt šo diezgan sarežģīto uzdevumu?
Kad pieslēdzos mentorēt, es nekad neskatos, cik jauni vai veci un ar kādu pieredzi ir šie cilvēki. Ja viņiem ir ideja, mēs atradīsim veidu, kā to īstenot. Sākumā, protams, meitenēm bija jāparāda piemērs, kaut kas jāizdara pašai. Bet nākamajā reizē es jau teicu, lai rīkojas pašas un zvana man, ja ir kādas problēmas. Meitenes ir ļoti aktīvas un darbojas pašas jau no pirmās dienas. Domāju, ka nav vecuma ierobežojuma, lai darītu labas lietas, un meitenes to lieliski parāda. Viņām ir atbalsts no profesionāļiem, ar kuriem vienmēr var konsultēties. Nav neiespējamu ideju, un vienmēr var atrast cilvēkus, kas iedos trūkstošās zināšanas, materiālus un resursus.
– Šī ir viena no tām programmām, kas rada lielisku pretsparu stereotipam, ka mūsdienu jaunieši ir kūtri un neieinteresēti.
Strādājot ar jauniešiem un arī pasniedzot augstskolā, mani šis stereotips izbrīna. Jaunieši Latvijā ir ļoti talantīgi. Arī šīs meitenes papildus projektam piedalās “Gudrs, vēl gudrāks”, spēlē mūzikas instrumentus vai dzied, prot veidot vizuālos materiālus, montēt video. Domāju, katrā cilvēka ir talants. Arī strādājot ar studentiem, gadās, ka kāds atnāk un saka – viņš neko nemāk, viņam nav nekādu hobiju. Taču, nedaudz viņus paverot, atklājas, ka prot ļoti daudz lietas, kuras var sakombinēt jaunos projektos un produktos, tā ka beigās paši ir par sevi izbrīnīti. Mums, apkārtējiem, ir jāmācās ne tikai pamanīt otrā labo, bet arī parādīt otram, kas viņā ir labs.
Brīvprātīgais ugunsdzēsējs Jurijs Vatčenko
– Zemgales reģionālā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība dibināta 2018. gadā un darbojas neatkarīgi no daudziem zināmās Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības. Kāpēc tā?
Mēs laužam stereotipus. Kad dibinājām savu biedrību, tās primārais uzdevums bija uguns dzēšanas darbi, mēs gribējām strādāt ugunsgrēkos, nevis pildīt ugunsdzēšanas aparātus. Uzreiz plānojām, ka mums būs diennakts dežūras. Parasti paziņojam dienu, kad dežurēsim, bet gadās, ka mums piezvana, un, ja varam, izbraucam uz izsaukumu arī citā dienā.
Kopā esam ap desmit cilvēkiem, bet patstāvīgi darbojas aptuveni pieci. Mums ir divas pēc visiem normatīviem aprīkotas mašīnas, deviņi darba apģērbu komplekti, lai uz ugunsgrēkiem izbrauktu pilnībā ekipēti. Cilvēki tiek instruēti un apmācīti jau iepriekš, jo uz vietas neviens neko nepaskaidros.
Vārds “brīvprātīgais” to arī nozīmē – mums neviens par šo darbu nemaksā. Ikdienā strādājam katrs savu darbu, lai nopelnītu naudu, ko šeit ieguldīt. Nedaudz esam saņēmuši arī no Jelgavas domes biedrību atbalsta programmas, ko iztērējām darba apģērbu iegādei.
– Ja kādam rodas vēlme jums ziedot, to taču drīkst darīt, vai ne?
Drīkst, bet mēs nevienam neprasām. Ja kāds grib atbalstīt, var ziedot telpu īrei, tehnikas uzturēšanai vai degvielai.
Mums tas ir sirds darbs, iespēja izdarīt ko labu citiem cilvēkiem. Katrs savā veidā pavada brīvo laiku, viens makšķerē, cits dzer šņabi, vēl kāds brauc medībās, mēs braucam dzēst ugunsgrēkus. Mums patīk, un tas ir galvenais. Arī ģimenes ir ļoti saprotošas.
Primāri dzēšam ugunsgrēkus, bet laika gaitā izdomājām, ka jādara vairāk, tādēļ darām arī citus darbus. Sadarbojamies ar Valsts meža dienestu un braucam arī ārpus Jelgavas aptuveni 70 kilometru rādiusā. Ja ir ugunsgrēks, avārija vai apdraudēta cilvēka dzīvība, ir jāzvana 112, kas mūs piesaistīs, un mēs izbrauksim uz izsaukumu. Ja ir vajadzīga kāda cita veida palīdzība, var zvanīt mums – 27070702 Jurijam Vatčenko vai 27070703 Vitālijam Pasečņikam.
– Kādus brīvprātīgos darbus darāt, kamēr nedzēšat ugunsgrēkus?
Piemēram, piedāvājam sniega tīrīšanu no ietvēm, jo daudziem cilvēkiem pašiem ir grūti to izdarīt. Mēs atbrauksim un notīrīsim to bez maksas. Ja redzam kādu problēmu un ir laiks un spēks to sakārtot, tad to darām. Iztīrījām sniegu ap ūdens hidrantiem, lai tiem būtu brīva piekļuve. Uzlabojām un padarījām drošāku slidkalniņu pie 6. vidusskolas. Jo mazāk darbības notiek, jo mazāk biedri grib sēdēt. Atbraucot uz maiņu, katrs grib kaut ko labu padarīt.
Mums pašiem lielu prieku radīja Ziemassvētku brauciens, negaidījām, ka cilvēkiem tā patiks, tādēļ arī viena brauciena vietā bija trīs.
– Vai un kā motivējat cilvēkus pievienoties jūsu aktivitātēm?
Mums nav, ar ko motivēt, jo visu darām brīvprātīgi. Viss turas uz gandarījumu. Ja cilvēks gūst gandarījumu no tā, ka dara labus darbus citiem, tad šī ir viena no vietām, kur to veikt. Jārēķinās, protams, ar to, ka ugunsdzēsēja darbs ir fiziski smags. Atbraucot no ugunsgrēka, visi ir noguruši, bet smaidīgi, jo padarīts labs darbs.
– Esat uzņēmušies atbildību arī par kopienas ledusskapi Jelgavā. Kā radās šī ideja?
Vienkārši nolēmām, ka to vajag darīt. Nopirkām ledusskapi, piezvanījām meitenēm, un viss ir gatavs. Domāju, šī ir laba palīdzība cilvēkiem, kas šajā laikā palikuši bez darba un ienākumiem.
Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Pustukšs ledusskapis jau stundas laikā atkal ir pilns, nebijām cerējuši, ka tik ātri tas notiks. Svarīgi, ka lielākā daļa cilvēku neizņem visu ledusskapi sev, pārsvarā ņem tik, cik tiešām vajadzīgs. Ir cilvēki, pēc kuru izskata nevar pateikt, ka viņiem ir ko dot. Ir tādi, kas dalās ar savu maznodrošināto statusā saņemto pārtiku. Pašiem trūkst, bet viņi vēl ir gatavi dot citiem, kuriem, iespējams, ir vēl sliktāk.
Ja vēlāk redzēsim, ka ledusskapis ir pārpildīts, iespējams, iegādāsimies vēl vienu.
– Kā attiecaties pret tiem, kas kritizē jūs par šo brīvprātīgo darbu?
Cilvēki ir dažādi, ir arī tādi, kuriem ir garīgas saslimšanas, tādēļ kritiku mēs nekā nevērtējam. Ja ir labs komentārs – paldies, ja slikts – nu ko darīt, cilvēks vienkārši izsaka savu viedokli. Ja ir konkrēti jautājumi mums, vienmēr cenšamies atbildēt.
Mēs darām to, ko uzskatām par vajadzīgu, un negaidām uzslavas un labus komentārus. Ja, pēc mūsu uzskatiem, tas ir labi, mēs to darām. Katram derētu padomāt, ja kāds viņam izdarīs to, ko pats dara citiem, vai viņam būs labi vai nē. Ja viens par otru domās, ne tikai par sevi, varbūt būs vieglāk dzīvot.
