Kad iepriekšējā nedēļas nogalē jāizdomā, uz kuru pusi doties ekskursijā, negribas nevienu no dabas taku piedāvājuma. Tālu braukt nav vēlmes, bet tuvējās un zināmās varētu būt gana apmeklētas. Lai gan Valentīndiena nav gluži Latvijas populārākie svētki, tomēr daļa to vēlas atzīmēt un meklē kādas izklaides iespējas šajā dienā. Savukārt izklaides variantu arsenāls šajā pandēmijas periodā ir visai ierobežots. Var savējos sacienāt ar kaut ko garšīgu, noskatīties filmu vai doties kaut kur pastaigāt. Vai arī īstenot visu iepriekšminēto. No Igaunijā dzīvojošās draudzenes uzzinu, ka tur gan 14. februāri vairāk atzīmē kā draugu dienu. Tas nozīmē, ka cits citu sveic gan lieli, gan mazi draugi. Lai nu kā būtu, ar Valentīndienas atzīmēšanu vai bez ekskursijā kaut kur jāaizdodas. Mūsu izvēle krīt uz Tukuma pusi. Tas nav pārāk tālu, un tur vēl var atrast apskatāmas vietas. Galu galā, dodoties Tukuma virzienā, pamanām norādi uz Lesteni. Jā, kāpēc gan ne? Pirmkārt, tur neesmu bijusi, otrkārt, visticamāk, tur nebūs cilvēku. Kurš gan dodas pastaigāties uz Brāļu kapiem Valentīndienā! Tomēr, jau iebraucot stāvlaukumā pie Lestenes Brāļu kapiem, ir skaidrs, ka tā jau gluži arī nav – īsi pirms mums tajā piestāj vēl divas automašīnas. Tiesa, apmeklētāju drūzmēšanās kā dažādās populārās dabas takās jau nu gan nav novērojama. Lai ievērotu lielāku distanci no otras cilvēku grupas, vispirms aizejam aplūkot baznīcu. Ir svētdienas pusdienlaiks, un tās durvis pat ir vaļā. Tāpēc izmantojam iespēju arī ielūkoties iekšā.
Ak, svētā Lestene!
Informācija Lestenes baznīcas interneta mājaslapā vēsta, ka līdz 17. gadsimta otrajai pusei Lestenē saimniekoja Jaunpils muižas īpašnieku fon der Rekes dzimta un savas baznīcas te nav bijis. Situācija mainījusies tikai 1669. gadā, kad Lestenes muižu nopirka poļu armijas pulkvedis, bijušais hercoga Jēkaba sūtnis Francijā Georgs fon Firkss. 1670. gadā viņš sāka plašus celtniecības darbus muižas kompleksā, nodibināja baznīcu un pastorātu. Baznīcas dibināšana gan vairāk bija simbolisks akts, pats dievnams tā arī netika uzcelts. To pierāda kaut vai fakts, ka pirmais mācītājs Jakobs Kristiāns Gercs Lestenē sāka strādāt tikai 1700. gadā.
Baznīcas celtniecība acīmredzot tika uzsākta vien 17. gadsimta pašos pēdējos gados. 1700. gada septembrī namdara Hansa Mihela Šrēdera vadībā jau bija pabeigta jumta konstrukcija. 1703. gadā Lestenes baznīca jau minēta kā jaunuzcelta, taču segta vēl ar salmu (tātad pagaidu) jumtu. Tā būvēta ļoti vienkāršas formas, ar gludi apmestām sienām zem stāvā kārniņu jumta un masīvu, kvadrātisku torni rietumu galā. No daudziem citiem lauku dievnamiem, kas šādā izskatā Kurzemē celti jau kopš Gotharda Ketlera laikiem, baznīca atšķiras ar visai iespaidīgiem izmēriem un lielajiem, gotiski spraišļotajiem logiem. Celtnes dominante bijusi tās torņa smaile, kas, ja tic teiksmām, sava augstuma dēļ spējusi maldināt pat jūrasbraucējus. Torņa smaile tika sagrauta 1747. gadā, kad tajā iespēra zibens. Ugunsgrēkā sakusušo zvanu atlēja no jauna vēl tā paša gada beigās, tā uzrakstā iemūžinot bēdīgo notikumu. Torņa smaili jau krietni pieticīgākā veidā atjaunoja tikai Ferdinanda Ulriha fon Firksa laikā 19. gadsimta sākumā.
Pretstatā dievnama skarbajai ārienei tās interjers bija pārsteidzoši grezns. Pilastriem rotāti pīlāri dalīja telpu trīs jomos, kurus sedza skaistas krusta un zvaigznes velves.
Lestenes baznīcas iekārta izgatavota laikā no 1704. līdz 1709. gadam. Šī iekārta, kuras autors ir slavenais Ventspils kuģu būvētavas koktēlnieks Nikolass Sēfrenss jaunākais, iegājusi mākslas vēsturē kā izcilākais Latvijas baroka laikmeta kokgriezuma ansamblis. Tās unikalitāte izpaudās ne vien kokgriezumu kvalitātē, bet īpaši tajā apstāklī, ka visi priekšmeti izgatavoti vienlaikus ar celtnes iekštelpas apdari. Salīdzinot ar citām Latvijas baznīcām, kuru iekārtas komplektētas galvenokārt pakāpeniski atsevišķu dāvinājumu ceļā, šī ir viena no nedaudzajām, kas veidota jau kā stilistiski vienots, nobeigts ansamblis.
Īpašu vietu Lestenes iekārtā ieņēma ērģeļu prospekts, kas pārstāvēja Latvijā reti sastopamo Hamburgas tipu ar stabuļu izvietojumu divos plānos. Pašas ērģeles ar 33 reģistriem 1707. gadā izgatavoja Liepājas ērģeļbūvētājs Korneliuss Rēneuss. 1847. gadā Liepājas ērģeļbūvētājs Kārlis Hermanis ērģeles papildināja ar vēl 10 reģistriem, bet 1873. gadā senais instruments tika aizstāts ar jaunu. Viena no teikām stāsta, ka ērģeles taisījis kāds vietējais jauneklis, kuram par šo darbu apsolīta brīvība un muižas īpašnieka audžumeitas Marijas roka. Kad darbs bijis galā, jauneklim izdūruši acis, lai viņš nespētu izgatavot citas – pārākas ērģeles. Tā aklais meistars lūdzis atļauju nospēlēt iesvētīšanas dievkalpojumu. Brīnumaino ērģeļu satriekti, dievlūdzēji metušies ceļos un saukuši: “Ak, svētā Lestene!” (Šis izteiciens saglabājies līdz mūsu dienām.) Pēc dievkalpojuma jauneklis ērģelēm kaut ko padarījis – tās vairs nav darbojušās, un neviens nav mācējis tās arī salabot.
Citā variantā teika vēsta, ka abi jaunieši gan laimīgi saderināti, taču laulāšanas brīdī baznīcā ienācis kāds mēra slimnieks. Visi klātesošie aplipuši ar ļauno sērgu un drīz vien miruši. Šī teika sasaucas ar vēsturisko patiesību, jo Lestenes iekārta patiešām bija Sēfrensa jaunākā pēdējais darbs. Viņš mira 1710. gada lielajā mērī.
Iespējams, tieši Sēfrensa nāve kļuva par iemeslu tam, ka netika pabeigta jau uzsāktā iekārtas krāsošana un tā gandrīz pusgadsimtu nostāvēja puskrāsota. Gaiši pelēko krāsojumu ar zili un zaļi “marmorētām” kolonnām un bagātīgo zeltījumu iekārta ieguva tikai 1754. gadā.
Par traģisku pagrieziena brīdi baznīcas vēsturē kļuvis 1945. gads, kad izdega dievnama tornis un artilērijas apšaudē ievērojami tika bojātas pārējās celtnes daļas. Kaut arī tūlīt pēc kara tika salabots jumts un novērsta celtnes tālāka bojāšanās, baznīcas stāvoklis arvien pasliktinājās. 1961. gadā Lestenes draudzei aizliedza turpmāk noturēt dievkalpojumus. Pamestajā celtnē sākās nesodīta iekārtas demolēšana un izvazāšana. 1963. gadā nodega jumts un ēkas stāvoklis kļuva kritisks, tajā tika iebūvēta kalte un klēts. Neatgriezeniski sapostītā iekārta savukārt tika demontēta un pārvesta uz Tukuma, vēlāk Rundāles pils muzeju. Baznīca kā vienots kultūrvēstures un mākslas ansamblis beidza pastāvēt.
“Tai jābūt visas tautas lietai,” tā par savulaik slavenākās Kurzemes baroka pērles Lestenes baznīcas atjaunošanu teicis Imants Lancmanis, kura vadītajā Rundāles pilī daudzas desmitgades glabājās no iznīcības paglābtie krāšņie Lestenes baznīcas kokgriezumi. Patīkami, svētdienas dienā ielūkojoties šajā dievnamā, redzēt, ka tas tomēr izglābts no iznīcības.
Tūkstošiem vārdu
Savukārt turpat blakus baznīcai – Lestenes Brāļu kapos – ir guldīti karavīri, kuri Otrā pasaules kara laikā krituši latviešu leģiona rindās. Galvenais akcents šeit ir tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Vairāku gadu laikā no dažādu kara apbedījumu vietām šeit pārapbedīti kritušie karavīri. Lestenes Brāļu kapu izveide sākās 1998. gadā, kad tika dibināts Kurzemes Brāļu kapu fonds, kura uzdevums bija ziedojumu vākšana darbu finansēšanai. Lai gan Lestenes vārds mēdz izskanēt arī ar negatīvu pieskaņu, pieminot 16. martu, tomēr, atrodoties šai vietā un redzot daudzos simtus iegravēto vārdu, nedomāju, ka kāds analizē, vai kritušie cīnījušies pareizajā pusē. Kuram gan latvietim viņa dzimtā nav vīru, kas karojuši leģionā vai padomju armijā, un diez vai viena dzīvība vērtējama svarīgāka par otra.
Ja jau atbraukts uz Lesteni, jāpaiet arī tālāk uzmest skatu Lestenes muižai. Sākas gan pamatīgs putenis, kas neļauj īsti labi uzņemt attēlus. Par Lestenes muižu arī nav atrodams īpaši daudz informācijas. Vien tas, ka tā celta 19. gadsimta sākumā, un pils mūra žoga kompleksa vārtos vēl tagad redzams dzelzs kaluma fragments. 1669. gadā Jaunpils īpašnieks Reke pārdevis Lesteni savam svainim poļu pulkvedim Georgam Firksam. Pēc viņa nāves Lestene pārgāja īpašumā viņa pēcnācējiem. 1920. gadā muižas īpašnieks bija barons Pauls Firkss. 1922. gadā viņš pagasta sabiedrībai atdeva klēti labības krājumu novietošanai. 1934. gadā kungu māju ieguva Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Hartmanis. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā īpašumu atguva ģenerāļa meita dzejniece Astrīde Ivaska, un 20. gadsimta otrajā pusē pilī darbojusies skola. Uz fasādes izvietotais krusts mums liek secināt, ka muižas ēkā varbūt darbojas kāda draudze, tomēr nekādu uzrakstu nav, un atliek vien palikt neziņā, kas senajā ēkā atrodas pašlaik.
Pastaigājoties pa muižas parku, sajūtam svaigi ceptas maizes aromātu, kas liek atcerēties, ka Lestenē taču ir maizes ceptuve. Uzrunājam kādu garāmgājēju ar jautājumu, vai tur svētdienas dienā varētu dabūt svaigu maizi. To gan nav nemaz tik viegli izdarīt, tomēr, pāris reizes apejot apkārt ceptuvei, kādu darbinieku atrodam gan. Gluži neticami, bet esam tikuši pie pavisam īpaša Valentīndienas cienasta – tik karstas, ka grūti rokās noturēt, svaigas klona maizes un “ķieģelīša” jeb, kā to vienmēr godāja mans tēvs, – Staļina kūkas. Lieki piebilst, ka aromātiskā svaigi ceptās maizes smarža neļauj tos neiesāktus aiznest līdz mašīnai. Sen nekas nav licies tik garšīgs kā aukstā ziemas dienā āra pastaigā nolauzts siltas maizes gabals.
Acu uzmetiens Irlavai
Vēl, lai interesantāka diena, nolemjam izmest līkumu un izbraukt cauri Irlavai, vienkārši tādēļ, lai mainītu faktu, ka tur nekad neesmu bijusi. Nesen ar vecāko meitu smējāmies, ka viens no pēdējā laika populārākajiem ekskursiju objektiem ir briežu dārzi. Vēl nospriedām, ka mums lauku mājas sētā stirnas ir tik bieži viesi, ka nemaz īsti nav vajadzības braukt uz speciāliem dārziem. Taču pa ceļam no Lestenes uz Irlavu tādu ieraugām ceļmalā. Nu kā tu nepiestāsi uz mirkli palūkoties uz skaistajiem dzīvniekiem!
Rakstos Irlava pirmo reizi minēta 1453. gadā (pēc citām ziņām – 1454. gadā) kā Livonijas ordeņa sastāvdaļa (Irmlau). Irlavas pagasta centrs nesakrīt ar kādreizējo Irlavas muižas saimniecisko centru, kas atrodas apdzīvotā vietā Vaski. Tagadējais pagasta centrs atrodas Irlavā.
Uzmetam aci Irlavas skolas ēkai un Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas ēkai un secinām, ka te vērts kādreiz doties garākā pastaigā, varbūt arī mazliet siltākos laikapstākļos, kad tik traki neputinās.
