Latvijas dzimtsarakstu sistēmai šonedēļ aprit simt gadu. Dzimtsarakstu nodaļas kopš to izveidošanas 1921. gada 18. februārī ir tieslietu ministra uzraudzībā. Pašlaik Latvijā darbojas 122 pašvaldību dzimtsarakstu nodaļas. “Dzimtsarakstu nodaļas veic sabiedrībai nozīmīgas funkcijas – laulību, personu dzimšanas un miršanas fakta reģistrāciju. Tas nozīmē, ka šīs nodaļas ir līdzās cilvēkam visu dzīvi – no dzimšanas līdz mūža beigām. Dzimtsarakstu nodaļu praktiskais un ikdienišķais darbs ieņem fundamentālu lomu ģimenisko tradīciju un vērtību sardzē, kas mūsu sabiedrībai ir bijušas svarīgas gadsimtiem ilgi,” uzsver tieslietu ministrs Jānis Bordāns.
Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere norāda: “Neskatoties uz dažādām politiskām un teritoriālām izmaiņām, dzimtsarakstu nodaļas ir gājušas līdzi laikam, veidojot mūsdienīgu, modernu institūciju. Nozīmīgākais pavērsiens ir bijis 2013. gada 1. janvārī, kad stājās spēkā Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likums un ziņas par noslēgtajām laulībām, reģistrētajiem dzimšanas un miršanas faktiem sāka iekļaut Civilstāvokļa aktu reģistrācijas informācijas sistēmā. Savukārt dzimtsarakstu nodaļu uzdevums ir gādāt, lai visi dzimšanas, laulības un miršanas reģistru ieraksti, kas ir neatkārtojams kultūrvēsturisks mantojums, tiktu pienācīgi saglabāti nākamajām paaudzēm.”
Vienlaikus ar dzimtsarakstu sistēmas simto jubileju piekto dzimšanas dienu svin Latvijas Dzimtsarakstu nodaļu darbinieku asociācija. Tās vadītāja Inese Bumbiere-Kaže norāda: “Asociācija dibināta ar mērķi veicināt dzimtsarakstu nodaļu darbinieku savstarpējo sadarbību, pieredzes apmaiņu un profesionālo izaugsmi, un šodien tās rindās ir vairāk nekā 200 dzimtsarakstu nodaļu darbinieku, kuri profesionāli, zinoši un aizrautīgi dara savu sirdsdarbu. Svētku reizē ir jāatzīst, ka patiesi vērtīga ir tā dzīve, kas dzīvota citiem!”
Dzimtsarakstu nodaļas Latvijā sāka darboties no 1921. gada 18. februāra, kad Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja likumu “Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju”. Par paraugu Latvijas dzimtsarakstu sistēmas normatīvās bāzes izveidei tika ņemti citu Eiropas valstu likumi, sevišķi Šveices 1907. gada Civilkodeksa normas par civilstāvokļa aktu reģistrāciju, kas noteica, ka par šo jomu ir atbildīga valsts.
