Ja rūpīgi parēķina, tad februārī pasaulē nāk maija bērni – pavasara ziedoņa bērni, ceriņu bērni, cerību bērni. Varbūt tāpēc februāris novadnieku kalendārā ir ļoti bagāts ar ievērojamiem ļaudīm? Lai kā tur būtu vai nebūtu, ieskatīsimies dažu februāra jubilāru likteņos.
Žanis Lipke
1900. gada 1. februārī Jelgavā braši sevi piesaka Žanis, īstajā vārdā Jānis Lipke. Kā lasām Žaņa Lipkes memoriāla mājaslapā atrodamajā informācijā, viņš ieguvis trīs klašu izglītību, pārvaldījis krievu un vācu valodu. Žanis bija ļoti uzņēmīgs cilvēks, apveltīts ar labām saskarsmes spējām, azartisks. Par viņa vecākiem gan ir visai skopas ziņas. Tēvs Jānis bijis grāmatvedis, dienējis latviešu strēlniekos, kritis Pirmajā pasaules karā, māte Paulīna bijusi mājsaimniece, mirusi 1920. gadā.
1919. gada sākumā Žanis aiziet strēlniekos, pēc pusgada pievienojas Latgales artilērijas pulkam un Rīgā atgriežas pēc gada. Ap to pašu laiku 19 gadu vecumā iepazinās ar Johannu Novicku, iemīlēja par sevi trīs gadus jaunāko meiteni, tomēr tikai pēc gada uzstājīgajam jauneklim izdevās pierunāt viņas vecākus izdot 17 gadu veco Johannu viņam par sievu. 1920. gada 3. oktobrī abi salaulājās Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā. Ģimenē piedzima meita un divi dēli.
No 1926. līdz 1940. gadam Žanis strādāja Rīgas ostā par doku strādnieku un krāvēju. Strādājot ostā, iesaistījās pagrīdes darbībā – pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma ostas noliktavās un kuģu tilpnēs slēpis sociāldemokrātus un komunistus no režīma vajāšanām. Jau 1928. gadā viņš ieguvis autovadītāja apliecību un iegādājies nelielu autobusu, kurā pārvadājis pasažierus uz Jelgavu un Valmieru. Žanim piederējusi arī jahta, kura, ienākot vāciešiem, konfiscēta.
Lai nacistu okupētajā pilsētā atrastu darbu, kas palīdzētu arī ebreju glābšanas plānos, Žanis pabeidza gaisa aizsardzības kursus vācu komandantūrā Rīgā. Drīz pēc tam sāka strādāt “Luftwaffe” noliktavās, tā saucamajos sarkanajos spīķeros pie Centrāltirgus, netālu no Rīgas geto, kur par palīgstrādniekiem tika nodarbināti arī geto ieslodzītie. Žanis ātri iemantoja priekšniecības uzticību un bija atbildīgs par ebreju nogādāšanu no geto uz darbu un atpakaļ. Šādi apstākļi bija labvēlīgi, lai Lipke pakāpeniski un mērķtiecīgi izvērstu vērienīgo okupācijas režīma vajāto ebreju glābšanas misiju.
Pirmais izglābtais bija ģimenes draugs Haims Smoļanskis, kurš ar sievu un bērniem dzīvoja Rīgas geto teritorijā. Tā kā Žanis spīķeros tika nozīmēts pie ebreju strādnieku atvešanas, darba dienas beigās viņa pienākums bija nogādāt tos atpakaļ geto, parakstoties par atvesto cilvēku skaitu pie vārtsarga. Kamēr pirmajos geto pastāvēšanas mēnešos drošības pasākumi tajā vēl bija salīdzinoši virspusēji, palīgstrādniekus vedot atpakaļ, saskaņā ar iepriekš rūpīgi pārdomātu plānu Žanim izdevās pasargāt vairākus ebrejus no atgriešanās ieslodzījumā. Turpmākajos okupācijas gados holokausta šausmu un kara apstākļos izglābt geto, darba un koncentrācijas nometnēs ieslodzītos kļuva aizvien grūtāk, tas prasīja lielāku drosmi un risku. Katram no izglābtajiem ir savs īpašs stāsts. Ebreju glābšanā iesaistījās gan Žaņa draugi, gan paziņas, piedāvājot savu palīdzību transporta, nepieciešamo pārtikas krājumu, apģērba un pagaidu slēptuvju nodrošināšanā. Viņš atrada uzticamus cilvēkus, kas gan Dobeles pagasta lauku mājās, gan Rīgas pagrabos bēgļus nosargāja. Nereti Žanis, izmantojot cilvēku vājības, piekukuļoja sargus vai policistus ar naudu, cigaretēm vai šņabi, novēršot viņu uzmanību ar sarunām un tā labvēlīgi noskaņojot pret sevi. Saziņā ar vāciešiem lieti noderēja labā vācu valodas prasme un spējas nezaudēt aukstasinību sarežģītās un bīstamās situācijās.
Īsi pēc kara Žani vairākas reizes izsauca uz NKVD Stabu ielā un pratināja par dēlu Alfrēdu, kurš dienēja vācu armijas palīgdienestā. Čekisti arī meklēja it kā nobēdzināto zeltu un dimantus, neticot, ka Lipke ebrejus glābis nesavtīgi. Zaudējis pacietību, virsniekam, kurš pratināja, viņš teicis, ka komunisti esot tādi paši bandīti kā fašisti, tikai viņi šāvuši uz cilvēkiem, acīs skatoties, bet komunisti slepus no muguras, vēl nekrietnāk! Lipke domājis, ka šādu izlēcienu viņam nepiedos, bet iznācis tieši otrādi – atlaiduši mājās un vairs netraucējuši.Žanis pats uzskatīja, ka tas, ko viņš izdarījis, ir cilvēka pienākums. Ja kāds jautāja: “Žani, cik cilvēku tu esi izglābis?”, viņš vienkārši atbildējis: “Es neesmu skaitījis. Ko vajadzēja, tos glābu. Ko varēju, tos glābu, es neskaitīju.”
Stepermaņu Krustiņš
Stepermaņu Krustiņš piedzima 1860. gada 10. februārī tēva mājās Stepēnos Kroņa Vircavas pagastā. Par savu dzimteni un jaunības gadiem viņš raksta: “Stepēni bija prāvas lauku mājas, apmēram 180 pūrvietas aramas zemes un atmatas, bez tam vēl divas pļavas. Kalpu bija divi precēti ar bērniem, kas ganīja lopus, tad divi puiši un divas meitas — kalpones. Lopu bija 20 govis, 30 aitas, 15 cūkas, 20 pīles un 30 zosis, arī 20 vistas. Saimniecības dzīve ritēja straujā ritmā, visi bija apmierināti ar dzīves veidu, un kalpi te dzīvoja gadiem ilgi. Svētdienās visi no rīta nosēdās pie lielā ēdamā galda saimnieka istabā, kur noturēja dievvārdus. Pēc brokastīm pa lielākai daļai mājinieki brauca uz Salgales baznīcu. Mēs, bērni, dziedājām ganiņos. Ziemas laikā, kad māte vērpa, es sēdēju tai blakus un mācījos ābeci, drīz iemācījos lasīt un tad, mātei blakām sēdot, lasīju dziesmu grāmatu. Māte bija ļoti dievticīga sieviete, un no viņas, šķiet, esmu iemīlējis dziesmas dzejot, kuras viņai tik ļoti patika. Tēvs bija centīgs saimnieks, un toreizējie Vircavas skrīveri vācieši, kad tēvs ieradās tur pagasta nodevu lietās, sauca: “Der Mann von Stepcn ist gekommen”, no kā arī cēlies uzvārds Štepermanīši. No saviem brāļiem, kas apmeklēja skolas, iemācījos arī vāciski lasīt, lai sagatavotos skolai, kur toreiz visu mācīja vācu valodā. Kad iestājos Jelgavas reālskolā, tur skolotājs bija Vītols, tagadējā konservatorijas profesora Vītola tēvs. Cik allažiņ mazais Jāzepiņš, toreiz deviņus gadus vecs, ieradās skolā pie mums, kad bija dziedāšanas stunda, un noklausījās mūsu dziedāšanu, pavadot skolotāju ar vijoli. Biju 12 gadus vecs, kad skolā iestājos, un beidzu reālskolu 1877. gadā. Jau skolā sāku dzejoļus rakstīt, jo patika lasīt vācu dzejnieku darbus, ko mācīja skolā. No skolas pārnācis, jūnijā pa vaļas brīžiem sāku nodarboties ar rakstniecību un apmeklēju Mežotnes pilsdrupas. Tur manī radās vēlēšanās uzrakstīt kaut ko par zemgaliešu cīņām ar ienācējiem vāciem, un tanī pašā vasarā sarakstīju vēsturisku lugu piecos cēlienos – “Zemgalieši”.”
Tā par savu bērnību un jaunību raksta Stepermaņu Krustiņš – latviešu izdevējs un rakstnieks. Pēc Jelgavas reālskolas beigšanas strādāja par rakstvedi pie Vircavas mežziņa, publicēja pirmos dzejoļus laikrakstā “Latviešu Avīzes” (1878). Iestājās karadienestā, strādāja Rīgas pilsētas policijas avīzē, vēlāk par rakstvedi mežniecībā. 1887. gadā tika izdota viņa luga “Zemgalieši”. Gadu vēlāk Krustiņš nodibināja Saldus Sadraudzīgo biedrību un atvēra grāmatu veikalu ar bibliotēku. 1894. gadā to pārcēla uz Bausku, kur nodibināja Bauskas Lauksaimnieku biedrību un bija tās ilggadējs priekšnieks. Krustiņš turpināja arī lugu rakstīšanu, tās tika iestudētas, tomēr panākumus neguva.
1898. gads laikam ir viens no traģiskākajiem rakstnieka dzīvē, jo pēc mazā dēliņa kristībām saslimst viņa sieva Grieta un vairs nav izārstējama. Stepermanis paliek viens ar četriem bērniem uz rokām. 1902. gadā viņš apprecējās ar Rīgas namsaimnieka meitu Olgu Veidi, kas bieži viesojās pie savām paziņām Bauskas tuvumā. Tā ģimenes dzīve atkal bija ievadīta normālās sliedēs.
Pēc 1905. gada revolūcijas neilgu laiku pavadīja apcietinājumā, pēc tam divus gadus nodzīvoja Krievijā. Pēc atgriešanās dzimtenē līdz pat mūža galam 1941. gadā darbojās Rīgas Jūrmalas domē. Dzīves laikā sarakstījis un izdevis septiņas lugas un divus dzejoļu krājumus – “Neaizmirstules” un “Ideāls”.
Monta Kroma
Dzejniece Monta Kroma piedzima Jelgavā drēbnieka ģimenē. Vēl mazai esot, vecāki pārcēlās uz Rīgu, bet tēvs drīz mirst. Monta jau agrā bērnībā sāk rakstīt dzejoļus, par viņas pirmo publikāciju uzskata 1934. gadā publicēto dzejolīti laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. Beigusi Rīgas 2. ģimnāziju, vēlāk bijusi strādniece ķīmijas laboratorijā un autobusa kasiere. 30. gados viņa pievēršas pagrīdes darbam nelegālajās komunistiskajās organizācijās, īsu laiku ir precējusies ar Kārli Kromu un 1940. gadā tiek uzņemta nelegālajā komunistiskajā partijā. Otrā pasaules kara laikā Kroma ir sanitāre un sakarniece sarkanajā armijā, tiek ievainota. Pēc atgriešanās Rīgā strādā laikrakstā “Cīņa” un mācās LPSR divgadīgajā partijas skolā, studē LVU. Šajā laikā viņas darbi atbilst sociālā reālisma dogmām, bet 60. gados pēc studijām Maskavā Monta Kroma maina savu literātes stilu un sāk rakstīt asociatīvus verlibra dzejoļus, kuros dominē pilsēta un sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Viņas ievērojamākā grāmata ir “Lūpas. Tu. Lūpas. Es”.
Kādā intervijā dzejnieks Kārlis Vērdiņš atzīst: “Man Monta Kroma nozīmē ļoti neparastu un spilgtu latviešu dzejnieci, kura 60. gados izlauzās no socreālisma dogmām, radot savu dzejas pasauli. Jo vairāk laika paiet, jo labāk redzams, cik ievērojami un no pārējās latviešu dzejas atšķirīgi ir Kromas labākie darbi.” (la.lv, 2019.)
Elza Radziņa
1917. gada 10. februārī dzimusi par latviešu teātra karalieni dēvētā leģendārā aktrise Elza Radziņa. Elza, otrā vārdā Jekaterina, Podniece piedzima, vecākiem esot bēgļu gaitās Harkovā, kas 1917. gada 10. februārī vēl skaitījās Krievijas impērijas sastāvā. Pirms Pirmā pasaules kara ģimene, kurā jau bija meita Anna un divi dēli, dzīvoja Rīgā. Tēvs Jānis Podnieks bija metālgriezējs fabrikā, mamma Lība – šuvēja. Karam sākoties, ģimene evakuējās līdz ar fabriku. Ceļā uz Petrogradu ar asinssērgu saslima un mira abi puikas. Viņus apglabāja Petrogradā un pat uzstādīja pieminekli. Kad pēc gandrīz 40 gadiem Elza Radziņa jau kā aktrise posās uz Ļeņingradu, mamma lūgusi atrast brālīšu kapavietu, taču divi kari tiem bija gājuši pāri un nebija vairs ne kapavietas, ne pašas kapsētas. Kad 1918. gadā ģimene atgriezās Latvijā, tēvu drīz vien iesauca Sarkanajā armijā, un viņš 1921. gadā atkal jau Harkovā kara hospitālī mira, līdz ar to Elzai par tēvu nav bijušas nekādas atmiņas. Tikmēr Lība Podniece ar abām meitām pārcēlās uz Jelgavu, kur arī aizritēja Elza bērnība un skolas gadi. Tieši te dzima interese par teātri. Jelgavā topošā teātra karaliene sāka apmeklēt plastikas studijas, piedalījās pašdarbības uzvedumos un pēc ģimnāzijas beigšanas nokļuva Jelgavas Latviešu biedrības teātrī, kā koriste –dejotāja.
Par bērnību un jaunības gadiem Jelgavā pati Elza Radziņa rakstījusi: “Mana mammīte strādāja par apkopēju Jelgavas ģimnāzijā. Tam pateicoties, mēs ar māsu tur varējām mācīties bez maksas, kur galvenokārt mācījās turīgu vecāku bērni. Tad visiem bija obligātās uniformas, bet vasarās vilkām katūna kleitiņas – puķainas, punktainas, ar mežģīnīti, bez, grietiņkleitiņas ar pufrociņām… Jau no bērna kājas neesmu metusies uz dārgām drēbēm. Atceros, tas bija jau pēc ģimnāzijas, man sagribējās pelēki zilu vasaras mētelīti. Iegāju negatavo apģērbu tirgotavā un ieraudzīju tieši tādu audumu, kādu biju iedomājusies, – ar mezgliņiem, bumbulīšiem. Bet veikalniekam jau biju pateikusi, ka gribu šūt mēteli, un viņš man piedāvāja visādus dārgus audumus. Man nepietika drosmes pateikt, ka gribu tieši to lēto, tāpēc teicu, ka šūšu arī ko vienkāršāku… Draudzene šuvēja uzšuva man to mētelīti, un visi teica: “Vai, cik skaists!”
Pamatskolā biju sadraudzējusies ar vienu meitenīti – liela saimnieka vienīgo mantinieci –, un vasarā viņa uzaicināja mani pie sevis ciemos. Mammīte man nopirka baltas tenisa kurpītes, baltas īsās zeķītes, uzšuva jaunu katūna kleitiņu, un es biju gatava braucienam. Viss bija sarunāts – noteiktā laikā mani gaidīs, ejam uz autobusu… Meitenīte neatnāca. Vēlāk saņēmu vēstuli asarās izplūdušiem, ar tinti rakstītiem burtiņiem. Draudzene rakstīja, ka viņas mammīte neļauj satikties ar apkopējas skuķi. Abas bijām nobrēkušās un noraudājušās katra savās mājās.
Arī mana pirmā mīlestība izjuka, var teikt, mantas dēļ. Mācījāmies ģimnāzijas pēdējā klasē, bijām jau gandrīz līdz bildinājumam tikuši, puiša mammītei arī tīri labi patiku, bet…”
Elza Radziņa arī kādā intervijā atzinusi, ka tie, kurus sauc par saviem draugiem, nav daudzi, varbūt uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Viņai patīk bišķiņ dulli, bišķiņ vienkārši cilvēki, tādi, ar kuriem nav jārunā izmeklētā valodā. Ja kāds saka: “Cik jums ekskluzīvs dzīvoklis!” vai “Cik labi šeit var relaksēties!”, tad griboties atvērt durvis un teikt: “Lūdzu, ejiet ārā!” Viņai atbilstot kas daudz piezemētāks un tuva esot Rabindranata Tagores atziņa: “Sīciņā zālīte, tavi soļi ir mazi, bet savā gājienā tu pārvaldi visu zemi.”
Kā pati aktrise teikusi, nokļūšana līdz pirmajām lomām prasījusi pamatīgas pūles un rāpšanos, pat kārpīšanos augšup ar darbu un ilgi patērētu laiku, jo pirmās mazās lomas viņa saņēma tikai pēc astoņām teātrī pavadītām sezonām.
1941. gadā aktrise apprecējās ar Jelgavas teātra skatuves meistaru Kārli Radziņu un slavu ieguva tieši ar šo uzvārdu, jo Elzas Radziņas slavas stunda pienāca vien, kad viņai bija 35 gadi, kļūstot par vadošo aktrisi Jelgavas teātrī, ar Nataļjas Petrovnas lomu Ivana Turgeņeva lugā “Mēnesis uz laukiem”. Tālāk? Tālāk ir darbs, slava un vientulība. Bet tā vairs nav Jelgava.
Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema
Februārī dzimšanas dienu svin vēl viena spēcīga un apburoša personība – hercogiene Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema, pēdējā Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona sieva. Dzimusi un uzaugusi Mēdemu dzimtai piederošajā Mežotnes muižā, viņas pusmāsa bija pazīstamā literāte Elīza fon der Reke. Līdztekus citām Eiropas valodām Doroteja brīvi runāja latviski. Jau 18 gadu vecumā viņa salaulājās ar Kurzemes un Zemgales hercogu Pēteri Bīronu, kļūstot par viņa trešo un pēdējo sievu, pārim piedzima trīs meitas.
Hercogs, īsts finanšu ģēnijs un gudrs cilvēks, saprata, ka viņam ir maza loma sarežģītajā lielvaru cīņā, kurā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija nonākusi starp Krievijas impēriju, Austrijas impēriju un Prūsijas karalisti, cenšoties paplašināt savas teritorijas un ietekmi Eiropā. Viņš politisko intrigu karalaukā sūtīja savu pievilcīgo sievu. Tā 1790. gadā hercogiene Doroteja iegāja Eiropas vareno sabiedrībā, izvēršot aktīvu diplomātisko darbību Varšavā un Berlīnē, mirdzot salonos un uzsākot jaunus mīlas romānus, lai tikai panāktu savu.
Hercogs mira 1800. gadā, atstājot atraitnei milzu mantojumu. Hercogiste jau 1795. gadā bija pārdota Krievijas ķeizarienei Katrīnai II par 500 000 zelta dukātiem, turklāt hercogiene saņēma ikgadēju pensiju 50 000 dukātu apmērā, tādēļ viņai atlika vien rūpes par ģimeni un politiskās spēles prieka un ietekmes pēc.
1803. gadā savā Berlīnes pilī, kurai bija devusi Kurzemes vārdu, hercogiene izveidoja vienu no Berlīnes ievērojamākajiem saloniem. Pēc sešiem gadiem viņa izveidoja vēl spožāku salonu Parīzē, turklāt jaunākās meitas Dorotejas kāzas ar Edmonu de Taleirānu-Perigoru, Francijas ārlietu ministra brāļadēlu, deva iepazīšanos ar vienu no sava laika ietekmīgākajiem un uz intrigām spējīgākajiem politiķiem – Šarlu Morisu de Taleirānu. Tādējādi Eiropas politiskajās aprindās labi zināmā Doroteja kļuva arī par vienu no nopietnākajām figūrām tā laika Francijas politikā, aktīvi piedalījās Vīnes kongresa intrigās, draudzējās ar Prūsijas karalieni Luīzi, ar Napoleona sievu ķeizarieni Žozefīni, Krievijas imperatoru Aleksandru I. Tādēļ viņas vārds Eiropā skan skaļāk un pazīstams vairāk nekā Latvijā. Tieši Šarls Moriss de Taleirāns, kurš tika dēvēts par lielāko ciniķi, par viņu teica: “Es nedomāju, ka pasaulē jebkad būtu bijusi sieviete, kas vairāk cienīga tikt dievināta.” (Imants Lancmanis, la.lv, 2018.)
Visiem februāra gaviļniekiem gribētos novēlēt gaišu ceļu – gan tiem, kuri min takas tepat mums līdzās uz zemes, gan tiem, kuri jau līkumo starp mākoņiem.
