Nogalināt pagātnes ēnu
“Viens līķis, daudz aizdomās turamo, daudz nozieguma motīvu. Jo vairāk lasītājs uzzina par Dāvidu Belino, jo dziļāk viņā iesakņojas pārliecība, ka Dāvids savu likteni ir pelnījis. Ar kaut ko tādu literatūrā var sastapties reti,” teikts vienā no anotācijām par Šarlotes Linkas romānu “Pagātnes ēnas”.
Es gan neapgalvotu, ka man būtu šķitis, romānu lasot, ka Dāvids gluži pelnījis tapt noslepkavots, tomēr arī šis tēls nebūt nebija autores radīts kā viennozīmīgs ļaunuma iemiesojums. Taču, ka viņu būtu varējis noslepkavot jebkurš no viņa četriem senajiem draugiem, romānā patiešām domāja paši šie draugi: “Visi vērās uz Džīnu. Viņa palika nopietna un nosvērta. – Lai kas arī bija Dāvids Belino, lai ko arī mēs izdarījām aplam – ikvienam no mums tomēr vajadzētu saprast to, kurš viņu nošāva. Var attaisnot gan Dāvidu, gan arī viņa slepkavu – tā šajā gadījumā nav pretruna. Ja būsim godīgi, neviens īpaši nesēro par šo aizgājēju!”
Galu galā, par ko tad ir daudzu iemīļotās vācu rakstnieces Šarlotes Linkas romāns? Uzaicinājums uz Jaungada svinībām pēc vairākiem gadiem viņus atkal saved kopā – Dāvidu Belino, kurš mantojis miljoniem vērtus īpašumus, četrus viņa jaunības draugus un Lauru, viņa pievilcīgo mīļāko.
Tomēr nevienam prāts nenesas uz svinēšanu. Draugi ir ieradušies, lai noslēgtu rēķinus ar Dāvidu, kura godkāre un bezkaunīgais egoisms reiz sagrāva viņu plānus. Taču vēl pirms lielās izskaidrošanās Dāvids tiek atrasts nošauts savā darbistabā.
“Stundām ilgajā pratināšanā un dramatiskajās savstarpējās sarunās kā dīvainā kaleidoskopā atklājas seši dzīvesstāsti, seši likteņi, kurus saistīja ilgas pēc draudzības un mīlestības. Un arī sagrāva.
Attēlojot Otrā pasaules kara laika Berlīni, kādu smalku Anglijas internātu, Ņujorkas un Londonas trūcīgo ļaužu un bagātnieku rajonus un pievilcīgās Vīnes ieliņas, Šarlote Linka savērpj liktenīgu, romantisku un baiļu pilnu attiecību tīklu. Ar empātiju un asu intuīciju rakstniece atklāj savu varoņu emocijas, kas diktē viņu rīcību, un cēloņus, kuri ir noveduši pie nozieguma,” teikts grāmatas anotācijā.
Man gan šķita, ka paša Dāvida Belino tēlā, ja ņem vērā vispārējo citu cilvēku noskaņu pret viņu, nedaudz sanākušas tādas kā pretrunas. Tomēr arī dzīvē galu galā tādas mēdz būt. Lai arī ne smalki savērpts kriminālistikas žanra romāns, Šarlotes Linkas “Pagātnes ēnas” lasās ar interesi un viegli, romāna noslēgumā dodot nelielu cerību staru, ka četri draugi, atgriežoties mājās, būs tikuši vaļā vismaz no daļas aizgājušo laiku ietekmes, kas viņus nospieda un traucēja dzīvot sev pieņemamu un patīkamu dzīvi: “Mēs esam gudrāki. Kas attiecas uz mums, kas attiecas uz Dāvidu. Mēs zinām vairāk, Džīna. Un skatāmies patiesībai acīs, vairs to neignorējam. Mēs vairs neesam tik paštaisni un atkal ņemam dzīvi savās rokās.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
