Turpinām iepazīstināt ar izstādes “Ziemas stāsti” fotogrāfijās redzamajām personībām. Jāatgādina, ka izstāde līdz 31. martam skatāma Jelgavas pils pagalmā. Tās mērķis ir ne tikai iepriecināt līdzcilvēkus ar kādu kultūras notikumu laikā, “kad nekas nenotiek”, bet arī iedvesmot ar 20 izciliem stāstiem, ar kuriem dalījušās Jelgavas un Jelgavas novadā unikālas personības.
Šoreiz par tiem, kuru stāsti kopš izstādes pirmās fotogrāfijas uzņemšanas dienas šķiet īpašu sakritību piepildīti, un mēs, izstādes veidotāji, esam bijuši priviliģēti būt līdzās un to visu fiksēt. Divas brīnišķīgas vietas Jelgavas novadā – Dimzēnu mājas un stādaudzētava “Dimzas” un viņu saimnieki.
Edgara un Ingas Svētiņu stāsts
Vienā no projekta pirmajām dienām bija tikšanās Dimzēnos, kur ikdienā saimnieko Inga un Edgars Svētiņi. Pēc laika uzzinājām, ka tieši todien tika svinēta Ingas un Edgara saderināšanās gadadiena. Tobrīd Inga bija pirmdzimtā bērniņa gaidībās. Uz izstādes “Ziemas stāsti” atklāšanu 17. februārī Inga un Edgars jau bija ieradušies četratā – ar mazo Mariju Margaritu, kura tobrīd vēl bija māmiņas puncī un tikai mēnesi jauno dēliņu Vincentu Mariušu. Tas arī ir Edgara un Ingas Svētiņu skaistākais šī gada “Ziemas stāsts”: “Tieši aukstākajā šīs ziemas naktī, kad ārā bija mīnus 25 grādu sals, kopā ar vīru devāmies uz Dobeles slimnīcu, lai pasaulē nāktu mūsu dēliņš Vincents Mariušs. Ceļš bija tik ārkārtīgi skaists, apsnigušām eglēm, un apkārt tik kluss. Tieši tā, kā biju iedomājusies un gribēju piedzīvot šo notikumu. Arī slimnīcā viss bija kluss, aiz loga tumsa un aukstums, bet iekšā silti. Vincents piedzima svētdienas rītā, kuram sekoja brīnišķīga, saulaina, balta sniega pārklāta diena,” atceras Inga.
Dimzēnu māja un saimniecības ēkas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Turpināt iepriekšējo paaudžu, īpaši Svirlovsku dzimtas, iesākto Svētiņi uzskata par savu godpilnu pienākumu. Saimniecība ir bioloģiski sertificēta. Tajā ir 10 hektāru lauksaimniecības zemes, zirgs, 20 kazas, pieci kaķi un suns. Dimzēnos regulāri notiek ar kultūru, vērtībizglītību saistīti pasākumi. Lai dalītos visā, ko saimnieki un viņu draugi uzskata par vērtīgu, dibināta arī biedrība ar tādu pašu nosaukumu – “Dimzēni”. Plašāku atpazīstamību mājas guvušas, kad tajās filmēts latviešu televīzijas seriāls “Saplēstā krūze”.
Edgars Svētiņš ir sabiedriski aktīvs, daudzpusīgs cilvēks ar pieredzi dažādās jomās – kultūras, izglītības un izklaides pasākumu organizēšanā, bijis dīdžejs, radio programmu vadītājs, piedalījies vēsturisko ēku, telpu, ainavas atjaunošanā un dizaina izstrādē, strādājis par kultūras nama māksliniecisko vadītāju. Dzimis Latgalē, Rēzeknes rajona Viļānos, bet uzaudzis Rīgā. Latvijas Universitātē Edgars studējis svešvalodas, pēc tam Liepājā – kultūras vadību. Kopš 32 gadu vecuma Edgars, pārceldamies no dzīves Rīgas centrā, saimnieko Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Dimzēnos. Tagad par Jelgavas novadu viņš saka: “Tā ir Latvijas daļa, kurā esmu visdziļāk iesakņojies. Tā ir vieta, kur esmu saticis ļoti daudz labu cilvēku, kuri man ir palīdzējuši kļūt par to, kas es esmu tagad. Dzīvojot pašā Zemgales sirdī, līdzīgi labības vārpām esmu audzis, pieredzot saules siltumu, spirdzinošu lietu, dažkārt arī negaisus un skarbus brīžus.” Jelgavas novads ir arī tā vieta, kur Edgars sastapa savu Ingu, ar kuru kopā plecu pie pleca iet dzīves ceļu un veido Dimzēnus par vietu, kas nav brīvdabas muzejs, bet ir dzīva, sadarbībai atvērta un 21. gadsimta sasniegumus izmantot spējīga vieta, kas spēj saglabāt labāko no tiem, kuri ir dzīvojuši pirms mums.
Inga Svētiņa, ārēji trausla un smalka sieviete, allaž bijusi atvērta piedzīvojumiem, nezināmajam un ar īpašu sirds degsmi pret tiem, kuriem klājas grūtāk. Inga dzimusi Balvos. Pēc vidusskolas devās studēt un ieguva bakalaura grādu sociālajās zinātnēs Latvijas Lauksaimniecības universitātē un skolotājas diplomu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Vēlāk, studējot Laterāna Pontifikālās universitātes filiālē Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā, ieguva maģistra grādu reliģijas zinātnēs. Viņai allaž interesējušas dažādas kultūras un mentalitātes, īpaši cilvēki, kuri ir tik dažādi. Savu kultūras pieredzi viņa vairākkārt papildinājusi ārpus Latvijas. Inga 19 gadu vecumā nokļuva Starptautiskajā Misijas skolā Vācijā. Dzīvojot kopā ar jauniešiem no dažādām Eiropas valstīm, Inga ir veidojusies kā personība un, esot tālumā, iepazinusi un iemīlējusi savu valsti. Pēc studijām Vācijā viņa mācīja angļu valodu nabadzīgajiem bērniem Meksikā. Pēc tam bija brīvprātīgā nelegālo imigrantu centrā Džordžijas štatā ASV. Iespējams, tieši tādēļ arī Dimzēnos viesojušies un talkojuši gan Latvijas jaunieši, piemēram, no Ādažu vidusskolas, Rīgas Katoļu ģimnāzijas un biznesa augstskolas “Turība””, gan ārvalstu studenti un brīvprātīgie. Jau vairākus gadus uz Dimzēniem brauc skauti un gaidas no Latvijas, Francijas, Beļģijas un Vācijas. Kopīgi strādājot, muzicējot un baudot maltītes, notiek dalīšanās kultūras vērtībās un dzimst jaunas draudzības.
Kopš 2019. gada Dimzēni sadarbībā ar Jelgavas novada Izglītības pārvaldi īsteno Svētiņu ģimenes izveidoto interešu izglītības programmu “Dzīvesskola laukos – Dimzēni”. Bērniem ar saskarsmes un uzvedības problēmām tā ir iespēja apgūt lauku dzīves pamatprasmes, darbojoties ar dzīvniekiem, dārzā, apciemot kaimiņu saimniecības un ģimeniskā vidē iepazīt tradicionālo lauku dzīvesveidu, kas nu jau kļuvis par ko ekskluzīvu. Šodien ne visiem, kas dzīvo laukos, ir sava saimniecība ar lopiņiem, piemājas dārzu, mājražošanu un amatniecību. Kas agrāk bija pašsaprotami, tagad ir izņēmums. Inga atzīst: “Objektīvi viņi droši vien ir grūtie bērni, katrs ar savu stāstu, bet mēs redzam, ka viņiem galvenokārt vajadzīga cita pieeja, liela pacietība un mīlestība. Šī pieredze – būšana kopā vienam ar otru, ar dabu, dzīvniekiem – dod atspēriena punktu bērnu dzīvēs – iespēju paraudzīties uz lietām citādi un piedzīvot kaut ko labu.”
Runājot par “Covid-19” pandēmijas laiku, Edgars ir pārliecināts: “No jebkuras krīzes var iziet virzienā uz augšu vai leju. Šis laiks ir aplauzis daudzus plānus, ekonomisko izaugsmi, tomēr tas ļauj izvērtēt, kas mums bijis par lieku, par daudz, par ātru.” Bet citādi šis laiks Svētiņu ģimeni nav īpaši ietekmējis. “Mēs arī līdz šim dzīvojām tādā mazā “karantīnā”, nedaudz nošķirti savā lauku dzīvē, tomēr arī mums pietrūkst iespēju satikties ar tuviniekiem un piepildīt Dimzēnu misiju – dot iespēju arī citiem cilvēkiem piedzīvot lauku sētas vienkāršo un skaisto ikdienu,” stāsta Edgars. “Pirmais karantīnas laiks sakrita ar Lielā gavēņa laiku. Varbūt tieši tas bija vajadzīgs visai pasaulei? Varbūt šajā laikā kaut ko zaudējām, lai iegūtu ko vairāk? Neatkarību no makroekonomiskajiem procesiem? Jā, ir mazāk ieņēmumu arī mūsu saimniecībā. Tomēr mums ir kazas un dārzs, līdz ar to droša iztikšana. Tas, pēc kā cilvēki šajā laikā pilsētā ilgojas, jo tas ir pietrūcis, mums ir. Piemēram, iespēja būt svaigā gaisā, kad to vēlamies. Un pandēmijas laikā pirms tam tukšie lauki, mājas, Latvijas nostūri atkal piepildījās ar cilvēkiem. Atbrauca daudzi pieaugušie bērni no pilsētām pie vecākiem, savām saknēm. Dažas neērtības palīdz atgriezties pie tā, kas ir patiesi vērtīgs, – ģimene, daba un zeme, kas baro.”
Par ģimeni, kam rūp latviskums, daba un zeme, – “Dimzu” stāsts
Esam gandarīti, ka esam paguvuši iemūžināt fotogrāfijās un stāstos dažādas ģimenes, personības. Sevišķi nozīmīgi šķiet tie stāsti, kurus vairs nav iespējams papildināt, izlabot. Izstādes veidošanas laikā piedzimuši vairāki bērni, bet kāds cilvēks arī aizgājis mūžībā. Tas ir stādaudzētavas “Dimzas” saimnieks Guntis Vītoliņš. Būdams dārznieks, Guntis “kovida” laikā strādāja kā strādājis – raka, stādīja, sēja, jo augiem maz rūp cilvēku problēmas. Arī cilvēki sāka vairāk apjaust dabas un sava dārza lielo nozīmi. Gribēja ko radīt paši, audzēt un priecāties. Un, iespējams, šajā laikā, kad cilvēki kaut uz mirkli spējuši atgriezties pirmsākumos – savā dabas paradīzē –, bija īstenojies arī kāds Gunta sapnis – vairot cilvēkiem mīlestību pret dabu, dārzu, augiem un savu zemi.
Guntis Vītoliņš dzimis 1957. gada 8. janvārī. Viņa bērnība pagājusi Rīgā un Jūrmalā. Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti. Lielu iespaidu uz viņa izvēlēto ceļu atstājis vectēvs, pazīstamais dāliju selekcionārs Kārlis Ruks, un māte Māra, kas nodarbojās ar puķu audzēšanu. Tā Guntis izveidoja “Dimzas”, tā kopā ar vadošajām stādaudzētavām dibināja Stādu audzētāju biedrību, kurā visu mūžu arī aktīvi darbojās. Tā tika izveidota Latvijas “Stādu parāde”. Un vēl Guntis bija Latvijas patriots, aizrautīgs pirtsmīlis, mīlošs vīrs un piecu bērnu tēvs. Kaismīgs lasītājs, kuru aizrāva viss par un ap dārza lietām. Un ļoti mīlēja ar zināšanām dalīties.
Guntis dalījies ar savu eksperta viedokli arī citu stādaudzētavu veidošanā Latvijā, kā arī ārpus tās. Tā, piemēram, Kazahstānā izveidota stādaudzētava no Latvijas augiem, kas izaudzēti no maziem spraudenīšiem tepat “Dimzās”. Viens no lielākajiem lepnumiem ir arī Gunta Vītoliņa radītā “Stādu parāde”. Tā sākotnēji notika tepat Jelgavā pie LLU, pēcāk Jaunmoku pilī, tagad gan rudenī, gan pavasarī izstāde vienkopus aicina stādu audzētājus pulcēties Siguldā. Gunta izlolotā “Stādu parāde” ir bijis pamats arī tagadējām Stādu dienām Jelgavā. Guntis allaž bijis tas, kurš visaktīvāk ir iestājies par Latvijā audzēto stādu ražošanu.
“Dimzas” ir vieta, kurā Guntis ielika visu savu sirdi. Katrā tās nostūrī ir paslēpies kāds retāks augs, par katru no tiem viņš varēja izstāstīt savu stāstu. Viņš lepojās ar to, ko ir radījis. “Dimzās” audzē gan ziemcietes, gan skujkokus un lapu kokus, bet atrodams arī kas tāds, kas ir reti kuram, – ūdensaugi un eksotiski ēdamie augļaugi. Tagad “Dimzās” saimnieko Gunta bērni, un te arī viņu “Ziemas stāsts”. “Mums bērnībā uz skolu bija jāiet trīs kilometri pa lauku ceļu gar karjeru. Reizēm sniegs bija sasnidzis tik biezām kupenām, ka tēvs gāja pa priekšu, iebrizdams pēdas,” atceras Gunta Vītoliņa dēls Andrejs. “Tēvs allaž bija tas, kas savu palīdzību neuzspieda, taču vienmēr zināju, ja to vajadzēs, viņš vienmēr palīdzēs. Mēs ar tēvu ļoti lepojamies. Bet dažus stāstus, arī ziemas atmiņas un to nozīmi mēs saprotam tikai attiecīgā vecumā, brieduma pakāpē.”
Andrejs Vītoliņš dzimis Jelgavā. Mācījies Svētes pamatskolā, tad Salacgrīvas Jūras skolā, absolvējis Latvijas Jūras akadēmiju jau kā inženieris – kuģu vadītājs. Bēgdams no dārza, kurā pavadīts laiks kopš bērnības, Andrejs gribējis nonākt gluži citā vidē un devies dažādās pasaules jūrās. Tomēr, atgriezies mājās, sācis vadīt stādaudzētavas apzaļumošanas nodaļu, bet vēlāk, pārņemot pienākumus no tēva, kļuvis arī par stādaudzētavas “Dimzas” vadītāju. Andrejs ir precējies, divu dēlu tēvs – viens jau vidusskolēns, bet otrs tikai mācās kājām staigāt. “Esmu šeit, nevis kaut kur ārzemēs,” saka Andrejs. “Mana ģimene ir teju nozīmīgākais mans sasniegums. Pārējais tikai padara manu ceļu interesantāku. Jūtu gandarījumu par to, ko daru.” Un vēl Andrejam patīk fotografēt, veikt dažādus datordarbus. Viņš ar lielu prieku spēlē arī Jelgavas Alunāna teātrī, viņam patīk ceļot un vasarās laivot pa Latvijas upēm.
“Atminos, kad gājām uz Svētes skolu garām Svētes kapiem. Bet, kad uzsala, tad pār Ruļļu karjeru ar māsu un brāli devāmies pāri ar slidām vai slēpēm. Reiz devāmies pāri aizsalušam ūdenim ar ragavām. Tām piesēju paštaisītu buru, lai būtu kā kuģis. Bija tik viena problēma – vējš gan rītā, gan vakarā pūta tai pašā virzienā, atpakaļ tikt bija grūtāk,” atceras Andrejs.
Andrejs iet sava tēva Gunta Vītoliņa pēdās. Šobrīd vada Stādu audzētāju biedrību, aizstāvēdams dārzkopju intereses dažādās valsts un nevalstiskās organizācijās. Aktīvi darbojos arī kā profesionālās izglītības eksperts lauksaimniecības jomā, vada Lauksaimniecības un pārtikas nozaru ekspertu padomi. Ir Bulduru Dārzkopības vidusskolas konventa vadītājs. “Turpinu mācīties un mācīt, konsultēt citus. Nekad neesmu bijis starp tiem, kas tur sveci zem pūra! Kopā mēs varam sasniegt vairāk,” teic Andrejs.
Raugoties uz “kovida” laiku un nākotni dārzniecībā, Andrejs atzīmē, ka klasiskajam stādaudzētājam gads nav bijis no tiem sliktākajiem. Cilvēki, mājās sēdēdami, gribējuši darboties dārzā, tādēļ arī “Dimzās” iegriežas biežāk. “Redzu, ka cilvēki šajā laikā kļuvuši piesardzīgāki, bailīgāki un baidās plānot nākotni. Bet tie, kam ir uzkrājumi, investē, jo šis ir labs laiks pārmaiņām. Uzņēmumā esam palielinājuši pakalpojumu klāstu, vēl vairāk digitalizējušies. Ik dienas strādājam vēl efektīvāk, lai justos drošāk arī potenciālās ekonomiskās krīzes apstākļos. Vairāk rūpējamies par saviem darbiniekiem. Piedomājam, kā tos noturēt, atbalstīt, jo bez viņiem būtu grūti sasniegt pat daļu no tā, kas mēs esam pašlaik. Nav svarīgi, kāda krīze, ir vienkārši jāstrādā.”
