Jelgavniece Elīna Miķelsone ir zinātniece, pasniedzēja, uzņēmēja, mentore, un katrā no jomām viņai ir pamatīga pieredze un zināšanas. Divi galvenie vārdi, kas raksturo Elīnu, ir radošums un inovācija, taču noteikti ir jāpievieno arī krietna deva entuziasma, jo īpaši runājot par zinātnes attīstību Latvijā.
– Kā zinātniece tevī sadzīvo ar uzņēmēju? Cik viegli vai grūti ir savienot šīs šķietami dažādās jomas?
Domāju, ka tās sadzīvo ļoti labi, jo uzņēmējdarbība ir ievirzījusies par to pašu tēmu, ko pētu zinātniski un pasniedzu universitātēs. Centrālais objekts ir ideju vadība. Zinātnieces loma ļauj man pētīt teorētiski, rakstīt par to zinātniskos rakstus, savukārt uzņēmējas pieredze ļauj tikties ar organizācijām, izzināt viņu problēmas un meklēt tām zinātniskus risinājumus. Ir sanākusi jauka simbioze. Tomēr, pateicoties “PosDoc” projektam, nākamie divi gadi noteikti vairāk būs zinātnes zīmē.
Pēc doktora grāda iegūšanas man radās iespēja uzrakstīt “PosDoc” projektu. Bija maza ticība, ka to apstiprinās, bet saistībā ar “kovidu” tēma par ideju vadības sistēmām internetā kļuvusi ļoti aktuāla. Projektā pētīšu, kā palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo kapacitāti un spēju piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā. Svarīgi, ka ir abpusēja interese par rezultātiem, uzņēmumi, kas lasījuši disertāciju, tagad gaida “PosDoc” rezultātus. Man ir fantastika komanda, uzraudzības komisija, kas sastāv no četriem Latvijas ekspertiem un trim no Lielbritānijas un Beļģijas, līdz ar to visas publikācijas un konferences notiek daudz kvalitatīvāk un jaunā līmenī.
– Vai jau skolā zināji, ka būsi zinātniece?
Ja kāds būtu teicis, ka būšu pasniedzēja un zinātniece, es būtu smējusies un teikusi, ka tas ir ļoti labs joks. To es nekad nebūtu iedomājusies, jo komunikācija un runāšana cilvēku priekšā nav īsti mana lieta. Skolas laikā vairāk biju uzņēmējdarbībā, mācījos komercnovirziena klasē, kur jāveido skolēnu mācību firmas. Tāpēc arī sekoja “Business Administration” sadaļa, kas stabili tika ieturēta bakalaura, maģistra un doktorantūras studiju periodā.
Bakalaura studiju beigās mani uzaicināja pasniegt, un, tā kā es nemāku atteikt, nācās iesaistīties. Tālāk jau sekoja sniega bumbas efekts. Neatceros, ka pati būtu pieteikusies kādā darbā, vienmēr esmu uzaicināta, kāds dzirdējis manu uzstāšanos un aicina tālāk.
Lielākais gandarījums ir, kad cilvēks pienāk un stāsta, ka pēc iepriekšējās lekcijas ir pamēģinājis kādu metodi vai izveidojis prototipu. Tajā mirklī saprotu, ka tam, ko daru, ir praktisks labums.
Rudens semestrī pasniedzu piecās mācību iestādēs. Temati ir dažādi, pārsvarā tas ir radošums un inovāciju vadība. Cenšos radīt jaunas metodes, kā sarežģītas lietas apgūt viegli, izmantojot, piemēram, spēļu elementus. Tas nav vienkārši, jo katra lekcija jābūvē gandrīz kā maza izrāde, kurai jābūt ne tikai interesantai, bet arī ar praktisku vērtību. Darbā ar studentiem mana pieeja ir tāda, ka preventīvi nevērtēju studentus, jebkurā mirklī viņi var atvērties. Kad viņi saka, ka nevar, man jāparāda ceļš, kā tomēr var.
– Esi teikusi: “Zinātne ir kā maģija, bet īsta.” Kas zinātnē ir tik maģisks?
Man jau liekas – pilnīgi viss. Zinātne ļauj izprast, kā lietas notiek un kā ar tās palīdzību vari radīt kaut ko jaunu. Tas ir arī zinātnes vienkāršais pamats. Zinātnē svarīga ir sistemātiskā pieeja. Jebkurš cilvēks, izmantojot zinātniskās metodes, sistemātiski virzoties uz priekšu, var saprast gandrīz jebkuru lietu un vēlāk arī pats radīt kaut ko jaunu. Ieejot zinātniskajā pētniecībā, secini, ka daudz ko citi jau ir izdarījuši tavā vietā un ir vienkārši jāsaprot, kurš no variantiem ir labākais, ko tajā pilnveidot.
Mani ļoti saista ideju vadības tēma – es pētu, kā idejas rodas galvā, kā tās rodas organizācijā, kā plūst un attīstās. Un tad, kad redzi, ka cilvēkiem patīk tās idejas, ko paši ir radījuši, ka viņi ir gatavi tās ieviest, tas ir tas maģiskais brīdis, tu redzi, kā sistemātiskā pieeja ir atnesusi praktisku rezultātu.
– Kā radās interese par inovācijām? Kas tevi tajā saista?
Man vienmēr paticis radīt jaunas idejas. Ja draugi piezvana un jautā, ko kādam uzdāvināt vai ko darīt brīvajā laikā, man vienmēr ir idejas. Esmu domājusi, ka visiem idejas nāk viegli, taču pasniedzot esmu sapratusi – spēja ir visiem, tikai daļa to izmanto, bet citi ne. Mana misija ir parādīt, ka nav radošo un neradošo cilvēku, visi esam radoši un, izmantojot kādu no metodēm, varam radīt lieliskas idejas. Ideju vadības tematika iet roku rokā ar radošumu. Mācoties bakalaura programmā, pateicoties pasniedzējiem, sāku interesēties par inovācijām un to turpināju maģistratūrā un doktorantūrā. Tagad saprotu, ka ir ļoti labi, ka līdz šim dzīvē neesmu mācējusi pateikt nē, jo tik daudz reižu es būtu nobijusies un neizdarījusi.
– Ideju vadība un radošuma attīstība ir pamatā arī “Ideju fitnesam”?
“Ideju fitness” radās, kad iesaistījos Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centra organizētajā “INNOSTARTUP” aktivitātē. Tur man bija iespēja mācībās izmantot spēles elementus, ko biju redzējusi dažādos pasaules piemēros un daļēji radījusi arī pati. Tas guva ļoti labu atsaucību, un es nolēmu to pārnest uz akadēmisko vidi. Ideju vadība ir pamats, kas efektīvi darbojas visās sfērās. Veiksmes formula ir spējā sajust savu potenciālu radīt idejas un sajust, ka no to ieviešanas ir kādi lieli un negaidīti labumi.
Esmu strādājusi, sākot ar pavisam maziem vietējiem līdz lieliem ārvalstu uzņēmumiem. Mani pārsteidz, ka to izmanto ne tikai uzņēmumi, kas rada jaunus produktus, bet arī, piemēram, grāmatvežu birojs, zinātniskas organizācijas, lauksaimnieki, visiem noder ideju vadība. Pēdējo četru gadu laikā esmu konsultējusi vairāk nekā 400 esošos un topošos uzņēmējus inovāciju jautājumos. Kad kādu no idejām, ar ko esam strādājuši sesijā, ieraugu televīzijā vai par to izlasu, ir milzīgs gandarījums. Dažkārt man jautā – kā tu vari tik daudz izdarīt? Tas ir tāpēc, ka visi darbiņi ir cits ar citu saistīti, cits citu pastiprina. Tādēļ man ir liels prieks par “PostDoc”, jo beidzot varēšu sarakstīt visas idejas, kam līdz šim nav bijis laika.
– Kas ir tava aktīvā dzīvesveida un uztveres pamatā? Kur tā sakņojas?
Ļoti labs jautājums, par to jāpadomā. Gan jau skolai bija liela nozīme, jo, mācoties Spīdolas ģimnāzijā, nevari būt neaktīvs, tur ieliek pamatu tavai daudzpusīgajai personībai. Vari dziedāt korī, dejot deju kolektīvā, piedalīties dažādos pulciņos un paralēli attīstīt mācību firmu. Viss notiek tik intensīvi, ka nereti, aizejot uz augstskolu, saproti, ka tur dzīve notiek daudz lēnāk.
Protams, liels nopelns ir ģimenei, jo, redzot, cik lieli darbarūķi ir mans tētis un mamma, nerodas nekādas šaubas par savām izvēlēm.
– Tu daudz laika pavadi akadēmiskajā vidē – ne tikai pasniedzot, bet arī mācoties pati. Kas tevi šajā vidē saista?
Joprojām atjauninu zināšanas ārvalstu universitātēs, jo jāapgūst aizvien jaunas metodes. Manas smadzenes vienmēr prasa mācīties. Ja runājam par lietām, kas patīk, tad jāatzīst, ka tās ļoti mainās. Sākumā mani baidīja starptautiskās konferences un zinātniskie raksti, bet tagad esmu pamanījusi, ka man tas viss ļoti patīk. Tagad saprotu, cik tas ir vērtīgi, ka lielie pasaules eksperti lasa manu darbu un sniedz rekomendācijas, kā to uzlabot. Agrāk no tā bija bail, bet tagad saprotu, cik tā ir vērtīga iespēja. Man ļoti patīk, ka ir šīs starptautiskās zinātniskās komandas, ar kurām varam sadarboties un virzīt idejas. Tas vairs nav viena cīnītāja klubiņš.
– No starptautiskā skatpunkta veroties, kāda inovāciju jomā ir Latvija?
Latvija ir perfekta vide, kur izstrādāt inovācijas. Es to vienmēr saku un tam tiešām ticu. Pirmkārt mums ir cilvēki, kuri ir uztrenēti no nekā radīt kaut ko situācijās, kad nekas nav iespējams. Mums ir izstrādāta tehnoloģiskā un zinātniskā infrastruktūra, lai varētu radīt gan pārtikas inovācijas, gan realizēt sarežģītus tehnoloģiskos procesus.
Strādājot projektos ar konkrētām inovācijām, ir bijusi pieredze, kad ārvalstu partneri rosina meklēt ārvalstu zinātniskos institūtus, bet beigās atgriežas pie sākotnēji ieteiktās Latvijas organizācijas un ir ļoti pārsteigti par rezultātiem. Mums ir ļoti labas iespējas, kuras ir jānovērtē un jāizmanto, un lielākoties tas notiek, pateicoties inovāciju vaučeru programmām un grantu sistēmām. Domāju, ka rezultātus redzēsim tuvākajos gados. Pēdējā laikā ir diezgan daudz naudas paredzēts tieši inovāciju izstrādei, ne tikai uzņēmējdarbības vai infrastruktūras sakārtošanai, bet jaunu produktu un tehnoloģiju ieviešanai un attīstībai. Latvijā top vairāki projekti, ar kuriem pēc gadiem varēsim lepoties.
Cita lieta, ka bieži vien Latvijā radītais netiek šeit novērtēts, taču to ļoti ātri novērtē ārvalstu investori. Daudzas labas idejas ir aizceļojušas un realizētas zem Vācijas, Izraēlas un Amerikas karogiem. Arī tāda prakse diemžēl ir.
– Vai vari minēt vēl kādas priekšrocības, kas Latviju veido par inovācijām pateicīgu vidi?
Šeit svarīgi ir arī tas, ka esam maza valsts, tas nozīmē, ka vajadzīgos cilvēkus varam sasniegt ar pāris draugu vai paziņu starpniecību. Ja mums ir ideja, mēs jau nedēļas laikā varam saorganizēt pirmos testus. Pasaulē tas ļoti reti kur ir iespējams. Mazās Latvijas aspekts ir ļoti labs inovāciju testiem un prototipēšanai. Es tajā saskatu bonusus, kas nes mums tikai labumus. Varētu teikt, ka Latvija ir perfekta inovāciju laboratorija. Mēs esam pietiekami lieli, lai mums būtu daudzveidīgas tehnoloģijas, institūti un cilvēki, bet, no otras puses, mēs esam pietiekami mazi, lai visas šīs iespējas varētu izmantot nekavējoties.
– Kas ir par iemeslu tam, ka mēs tik maz zinām par inovāciju un atbalstu iespējām. Vai varbūt zinām, bet neizmantojam?
Strādājot ar studentiem un braucot uz organizācijām, es stāstu par šīm iespējām, un cilvēki ir pārsteigti par tām uzzināt. Ir jārunā un jāstāsta par lietām, ko darām, jo dažreiz liekas, ka mūs nenovērtē vai nevienam to nevajag. Taču izrādās, ka cilvēki vienkārši nezina, ka mums ir tehnoloģijas, fantastiski zinātnieki, kas gatavi sadarboties ar uzņēmumiem. Gan zinātnieki, gan studenti ir ieinteresēti sadarboties un ir ļoti atsaucīgi. Man ir ļoti liels prieks, ka Latvijā ir tik labi cilvēki.
Mums ir nereāli daudz iespēju. Ārvalstu programmas, kas šobrīd ir pieejamas, piedāvā gan zināšanas, gan naudu, lai inovācijas attīstītu dažādās jomās, un īstenībā gandrīz visiem var piemeklēt programmas. Tiem, kas zina par šīm daudzajām iespējām, varbūt rodas izvēles paralīze un viņi nekur nepiesakās, savukārt otra daļa vienkārši nezina un tādēļ nepiesakās. Katrā lekcijā cenšos iekļaut informāciju par aktualitātēm, kur vēl pasaulē kaut ko varētu iegūt.
– Varbūt cilvēki ārpus akadēmiskās vides vienkārši nespēj izsijāt informācijas daudzumu, lai atrastu sev piemērotākos instrumentus?
Tādēļ plānojam izveidot podkāstu (raidierakstu – red.) par finansēm, inovācijām un tehnoloģijām ar nosaukumu “FIT”. Tajā uzņēmumi varēs dalīties ar savām situācijām un trīs eksperti ļoti konkrēti sniegs atbildes, iesakot konkrētus rīkus, konkursus, projektus, kuros startēt. Līdz ar to arī citi varēs mācīties un uzzināt, kādas iespējas Latvijā un Eiropā ir pieejamas. Ja kāds jau tagad zina, ka vēlas piedalīties, lai uzlabotu savu situāciju finanšu, inovāciju un tehnoloģiju jomā, droši var rakstīt uz jebkuru manu kontaktu, kas atrodams internetā. Aizvien vairāk cilvēki ir atvērti sadarboties, vairs nav tā, ka katrs tikai savā mazajā karalistē darbojas, jo īpaši šajā “kovid” laikā daudz durvis ir atvērušās, cilvēki un organizācijas ir gatavas sadarboties un dalīties zināšanās. Ir pamainījušās vērtības, un cilvēki vairs tik ļoti neskatās uz to, kāds man no tā personīgi būs finansiāls labums, bet sāk domāt, vai no tā, ko izdarīsim, pasaule mainīsies uz labu. Ir notikusi laba paradigmas maiņa.
– Minētajā pasaules labuma uzstādījumā droši vien sakņojas arī tavas mentora aktivitātes?
Jā, noteikti. Pārsvarā mentorēju biznesa projektus. Apjomīgs darbs bija “Radām novadam” projektā, kur strādājām pie uzņēmējdarbības ideju ieviešanas novados. Dalībniekiem bija ne tikai jāizstrādā biznesa plāns, bet arī reāli jāizveido uzņēmējdarbība, kas rada darba vietas, atjauno infrastruktūru. Mentorēju dažādus uzņēmējus, sākot no dizaina veidotājiem, smūtiju ražotājiem līdz pat dronu programmatūras izstrādātājiem. Tur uztrenēju ātrumu atrast kontaktus un veidot sadarbības.
Pēdējie aktīvie projekti, kas uzsākti “kovid” laikā ir “CrisisLab” un konference “Tas ir izŠKIROŠI”. Arī “Future Heroes” projekts, kur palīdzu pamatskolas un vidusskolas vecuma meitenēm realizēt sociālus projektus. Mentorings ir palīdzējis izveidot nopietnu kontaktu bāzi, nav tā, ka sadarbojamies tikai projektā un tad šķiramies. Liela daļa sadarbības turpinās, mēs kļūstam par tādiem kā inovāciju draugiem uz mūžu vai tik ilgi, kamēr nepārtrūkst idejas realizācija.
Uzskatu, ka katram cilvēkam jau ir viss nepieciešamais, lai varētu izdarīt to, ko viņš ieplānojis. Mentoru uzdevums ir iedot rīkus, parādīt potenciālos ceļus, un, kad cilvēks tos ir izvēlējies, palīdzam viņiem to sasniegt ar to pieredzi, ko esam uzkrājuši.
– Vai tev pašai arī ir mentors?
Visi kolēģi ir mani mentori, jo es no viņiem esmu saņēmusi tik daudz padomu. Ne vienmēr es visu zinu, tādēļ ir cilvēki, kuriem zvanu, viņi atsaucas un atbild uz maniem jautājumiem, viņiem jāsaka liels paldies. Man ir reāli paveicies ar cilvēkiem, kas ir apkārt.
– Nevaru to nepajautāt… Vai tavam ekstravagantajam tēlam ir saistība ar tēmām, par kurām runā, – radošumu un inovācijām?
Protams, tas viss tiek darīts tādēļ, lai ideju vadības pasniegšana būtu efektīvāka. Protams, arī man pašai ir daudz vieglāk stāstīt par radošumu, nevis stāvot milzīgā pelēkā džemperī, bet esot kādā interesantākā tēlā. Tev ir jāpauž tas, ko tu dari! Reiz pēc pirmās lekcijas nejauši dzirdēju studentu sarunu – pasniedzēja pati izstaro to, ko pasniedz, vai tas nav stilīgi?
Es vienmēr piedomāju, lai būtu interesanti skatīties manas lekcijas, jo, ja nepatiks klausīties, vismaz varēs paskatīties. Man ir liela kurpju kolekcija, ko, protams, tagad “Zoom” lekcijās nevaru izmantot, bet iepriekš vienmēr, kad braucu pie uzņēmumiem, man jautāja – kādas būs nākamās kurpes – ar pīlēm papēžu vietā vai āboliem? Tas vienmēr bijis viens no maniem unikalitātes aspektiem. Pat studenti ir zīmējuši manus portretus, kuros vienmēr ir attēlotas smieklīgās kurpes un kleitas, jo tās divas lietas ir mana vājība.
– Klausoties tavu stāstu, man nāk prātā definējums “radošā zinātniece”. Vai patiesi ir tā, ka zinātnieki aizvien retāk atbilst introvertā laboratorijas pārvaldnieka tēlam?
Latvijā neesmu satikusi nevienu pelēku un neinteresantu zinātnieku. Pārsvarā viņi ir tik aizraujoši cilvēki, kuri dara lietas, ko pasaulē cilvēki līdz šim vēl nav darījuši. Piemēram, mana kolēģe RTU domā, kā ar sēnēm attīrīt notekūdeņus no antibiotikām, cits zinātnieks savukārt izstrādā ļoti specifiskas robotikas lietas. Brīvajā laikā viņi sporto, glezno un ir interesantas personības. Ja mēs vairāk iepazītu Latvijas zinātniekus, mums būtu daudz vairāk slavenību, ievērojami cilvēku un influenceru, kuriem varētu sekot ne tikai dzīves stila un skaistuma jomās. Vjačeslavs Kaščejevs un Pauls Irbins tam ir labs piemērs, viņi ir fantastiski cilvēki. Zinātniekam ir atļauts būt interesantam un jautram, stāstīt neordināri, nevis sausi un garlaicīgi, bet praktiski, interesanti un aizrautīgi.
