Sveiks, sveika! Kā Tev klājas? Esi izpriecājies un izpriecājusies pa sniegu un nu gaidi pavasari?
Tāds bezsvara stāvoklis mazliet – starp tikšanos un nesatikšanos, starp veselību un saslimšanu, starp mieru un nemieru, starp ziemu un pavasari! Vai Tev ir tāpat?
Kad vēl mēs tik ļoti esam izjutuši norises dabā kā savu izdzīvošanu un pestīšanu? Kad vēl sarma kokos, spirdzinošs rīta gaiss un zīlītes parka krūmos ir bijušas kā otrā āda, kā elpošana? Citāds laiks.
Savā jauniegūtajā paradumā – pastaigās pa Jelgavu, jo nevar taču visu laiku sēdēt istabā, – aizstaigā uz Pils dārzu. Tur ir apturēts laiks!
Divdesmit jelgavnieki sastindzinātā mirklī raugās mūsos no sava laika, tur, fotogrāfijā, raugās uz pasauli katrs ar savu pieredzēto, katrs ar savu stāstu. “Izcili fotogrāfi ir arī izcili mitologi,” saka franču filozofs Rolāns Barts. Man šķiet, ka Gatis Indrēvics šajās fotogrāfijās ir iespējis radīt mītu – mūsu Jelgavas mītu par dižu pilsētu, kur dzīvo savdabīgi, dvēselē gaiši, aizrautīgi cilvēki. Un tas, kas viņus vieno, nav tikai viņu Jelgavas un ziemas stāsts. Kā vienojoša sarkana dzīsla caur viņu pirkstiem plūst laiks. Pagātne ietek nākotnē kā svaru kausos no vecvecākiem uz bērnu bērniem, fotogrāfijas varonis tikai tur stāv un kā lakmusa papīrītis sevī uzsūc un atstaro pēdas. Fotogrāfijā apstādinātais kadrs ir mirkļa fiksācija. Tagadnes, kas izzūd jau fotografēšanas brīdī. Fotogrāfija ļauj apturēt laiku un notvert tagadni, to dzīparu nesēju – mūsu cilvēku. Pavēro, man šķiet, viņus visus vieno mūsu senču staltā stāja un laipnais acu skats. Tajā var saskatīt dižās Zemgales saimnieces un saimniekus, un valstsvīrus. Viņos ir Edvarta Virzas pašcieņa un Latvijas mīlestība, Aspazijas nepieradinātība, spīts un dzīves alkas, Plūdoņa nebēdnība un pasakas, mazās Anneles baltās drānas un maigums. Viņi ar mums sarunājas katrs savā sirds valodā.
Paldies Dacei Indrikai par tik vajadzīgu satikšanos. Tagadne ir jāspēj noķert un mīti ir jārada, tas visiem mums ļauj plašāk un tālāk lidot un zināt, ka saknes mūs noturēs. Tāpat kā gadam vajag ziemu, dienai nakti, skaņai klusumu un kustībai pauzi, tāpat arī pasaulei ir nepieciešama apstāšanās, gabaliņš miera. Tiekamies!
