Bijām jau apraduši ar domu, ka latviešu kino ir miris, taču tagad atkal cilvēku pūļi drūzmējas Rīgā pie «Kino 52», lai noskatītos jaunu latviešu filmu – Jāņa Streiča «Likteņdzirnas», vienīgo valsts budžeta finansēto aktierfilmu 1997. gadā.
Bijām jau apraduši ar domu, ka latviešu kino ir miris, taču tagad atkal cilvēku pūļi drūzmējas Rīgā pie «Kino 52», lai noskatītos jaunu latviešu filmu – Jāņa Streiča «Likteņdzirnas», vienīgo valsts budžeta finansēto aktierfilmu 1997. gadā.
«Darbība risinās konkrētā vidē un laikā – mūsdienu Latvijā – un skar vairākas dzīves problēmas, taču cauri visam iet mīlestība, tāda mīlestība, kura veic brīnumus un uzvar pašu nāvi,» tā režisors. Patiesi, filmā nevar nepamanīt mūsdienu ainas ar saloniem, «biezajiem», pagastvečiem, korupciju, bandītiem un ļaunprātīgu dedzināšanu. Tas viss – Raimonda Paula jaunu un vecu melodiju popurija pavadījumā. Atmiņu stāstījuma formā veidota, īsās epizodēs sadalīta filma aizzib garām ātri, nedaudz palēninot gaitu liriskajās epizodēs. Sižeta centrā ir bijušā profesora Eduka (Ivars Kalniņš), viņa bijušās studentes aklās Agneses (Agnese Zeltiņa) un klejojošā muzikanta Beisika (Artūrs Skrastiņš) mīlestības trijstūris un kopīgais darbs profesora mantojuma – dzirnavu – atjaunošanā.
Filma satur daudzus J. Streičam raksturīgus motīvus – atkal darbība risinās laukos, kas sava miera un harmonijas dēļ pretstatīti barbariskajai pilsētai, strīda objekts ir drīzais mantojums (tāpat kā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā»), pa brīžam ieskanas latgaliešu dialekts, darbojas klejojošais muzikants («Cilvēka bērns»). Viss – absolūti šodienīgi, pat detaļās. Tā ir latvieša vēlēšanās apjēgt, kas īsti ar viņu šajos straujajos laikos notiek, tās ir vecākās paaudzes nopūtas un pikta bubināšana par zemi, kur tā visu mūžu dzīvojusi, bet kuru vairs nepazīst. Un, protams, neiztrūkstošā ironija – «One, two, three…», cītīgais angļu valodas apguvējs Beisiks skaita cūkas aizgaldā, profesora bijusī sieva Nameda (Mirdza Martinsone) pārtapusi tipiskā politiskā aktīvistē un dala pakas ar humāno palīdzību, bet sagūstītajiem bandītiem dzirnavās mītošā sabiedrība māca tautasdziesmas. Filmas izskaņa ir ļoti optimistiska, laimīga kā pasakas beigas. Jo, režisora vārdiem, «filma drīzāk ir vēlēšanās, ne dzīves realitāte».
Šķiet, negācijas un drupas «Dzirnās» ir pārsvarā, tāpat kā mūsu dzīvē. Tās varoņi līdzsvaro ar Paula dziesmu dziedāšanu. Gan vecās, gan speciāli filmai rakstītās ziņģes ir tūkstošreiz dzirdētas un neatklāj jaunus kontekstus, drīzāk atgādina, ka viss šai saulē ir vecs un apvazāts, arī mūsu jūtas.
Par spīti dažādiem viedokļiem, ko šī filma varētu izraisīt, tā neapšaubāmi ir notikums un to ir vērts redzēt.
P.S. Pirms filmas rādītā reklāma liecina, ka drīz varēsim redzēt vēl vienu latviešu filmu – LNT PRODUCTION produktu «Neizlēmības cena» par 1940. gada notikumiem. Galvenajās lomās atkal Agnese Zeltiņa un Artūrs Skrastiņš. Vai latviešu kino būtu sākusies atdzimšana?
