Turpinājums.
Sākums 25. februāra numurā
Ceļojuma galā nokļuvām Siguldā, tēva mājās “Grotos”, par kurām pirms tam Ukrainā tēvs daudz stāstīja. Tur satikām tēva māti. Tēva tēvs bija miris jau agrāk. Kara laikā nomirusi arī tēva māsa Anna, kurai bija iedzimta sirdskaite. Bez vēsts Krievijā bija pazudis tēva vecākais brālis Eduards.
Vecāmāte bija jau stipri nevarīga, slimīga un ļoti sīciņa. Atmiņās es viņu vienmēr redzu sakņudārzā tupus ravējam vai arī pie pavarda kaut ko bikstām un vārām. Vecāmāte bija mīlīga. Viņa palīdzēja pieskatīt bērnus. Viņai mīļākais mazbērns bija mans vecākais brālis Viktors – Vika.
Saimniecību vadīja tēva māsa Kristīne, ko mēs saucām par Ķoķu (tanti – krievu val.). Kara laikā vecmāmiņa un Ķoķa ar nelielu mantību bija pabēgušas. Pa to laiku saimniecība tika izpostīta, tomēr klavieres bija saglabājušas. Vajadzēja gādāt lopus, bet trūka naudas. Ķoķa no visa darāmā bija tā pārgurusi, ka vakarā, istabā ienākot, tikai raudzījās, kur var nokrist nosnausties. Mājās dzīvoja arī vairāki kalpi. Lielajā virtuvē bija gulta vecajam Treijam. Viņš bija tāls radinieks, kurš vasarās dzīvoja “Grotos”, bet ziemā – Rīgā pie meitas. Veco Treiju atceros kā “Grotu” mūžīgo piederumu. Šķiet, viņš bija tikpat sens kā pati “Grotu” māja. Vecāmāte viņam pilnībā uzticējās un vienmēr prasīja padomu. Vecais Treijs arī noteica, ko nākamajā dienā darīs. Ķoķai ar viņu bija negals, jo viņai ne vienmēr patika darīt to, ko Treijs lika. Saimniecībā Ķoķa bija tāda kā valdība – izpildvara –, bet vecmāmiņa ar Treiju – tāda kā Saeima.
“Grotos” turēja desmit govis, ko rudeņos vajadzēja dzīt uz četrus piecus kilometrus tālajām pļavām. To darīja visa saime. Es gāju līdzi. Tur, kā vecāmāte un tante vēlāk stāstīja, arī radās mans pirmais sauciens latviešu valodā: “Pa ceļu, govs, pa ceļu!” Tās govis jau pašas pa ceļu neiet.
Vēl dzīvojot Ukrainā, tēvs mātei bija iemācījis latviski teikt “paldies” un “labdien”. Tos vārdus arī es zināju. Mazie puikas atbraucot vēl neko nerunāja. Vienam – trīs mēneši, otram – gads un trīs mēneši. Tiem bija vienalga, vai tās govis iet pa ceļu vai ne.
“Grotos” mēs nodzīvojām veselu gadu. Mammai bija grūti, jo latviski viņa vēl nemācēja. Savukārt vecāmāte nerunāja krieviski, bet tante krieviski zināja tikai dažus vārdus. Man prātā, ka toruden vakaros es skrēju māti meklēt un atradu viņu aiz pirts gravas malā sēžam un raudam. Māte stāstīja man par savu Dņepru – cik ļoti viņai tur viss paticis. Dziedāja ukraiņu dziesmas. Es dziedāju līdzi. Mana māte bija ļoti dzīvīga, tāpēc viņai vajadzēja daudz cilvēkus apkārt. Visus viņa varēja apšarmēt, bet te, “Grotos”, ziemā skalu gaismā un dubļos viņa visu laiku bija viena pati ar trim bērniem. Turklāt trūka ēdiena. Atceros, kā abi mazuļi čīkstēja un kunkstēja, kad tos lika gulēt.
Man jau arī negāja viegli – nebija ne citu bērnu, ne rotaļu. Ukrainā sādžā man taču bija lērums draugu! Skolotājas meita bija sādžas “pirmā lēdija”. “Grotos” tā visa pietrūka. Paps strādāja vairāk nekā piecdesmit kilometru attālajā Rīgā un braukāja pie mums nedēļas nogalēs. Bet, šķiet, ka tas maksāja dārgi, jo katru svētdienu viņš neatbrauca. Pirmais gads Latvijā manī guļ kā kaut kas tumšs un bēdīgs. Varbūt tas radīja to sevišķo tuvumu starp mani un mammu, kas mums bija visu mūžu. Mēs bijām viena otrai tie tuvākie bēdu brāļi. Varu iedomāties, ka tēva klātbūtnē māte neizrādīja savas skumjas pēc tuviniekiem un dzimtenes. Tēvs teiktu: “Tu pati izvēlējies braukt!” Vēlāk “Grotus” es ļoti iemīļoju.
Ļoti gribēju būt skolniece
1922. gada rudenī tēvs mūs pārveda uz Rīgu. Viņš bija sameklējis dzīvokli Maskavas priekšpilsētā. Apmēram zinu, kur bija šis pirmais dzīvoklis – pie Kalna ielas, netālu no pareizticīgo baznīcas, kapsētas un karavīru kazarmām. Tolaik šajā priekšpilsētā dzīvoja daudz krievu un ebreju.
Es esot bijusi meitene ar labu atmiņu. Turklāt mamma vēl piestrādāja, lai manu atmiņu attīstītu. Ja kāds pateicis “bla-bla-bla”, es pēc laiciņa tieši tāpat “bla-bla-bla” atkārtojusi. Un tad nu sprieda: ja ir šitik apdāvināts bērns, tad to tā nevar atstāt. Vedīs mani uz skolu. Kaut arī “Grotos” vecaimātei līdzi biju buldurējusi latviski, tēvs ar māti nolēma, ka es latviešu valodu nezinu pietiekami, lai ietu latviešu skolā. Tādēļ mani sūtīja uz krievu skolu, kur nodarbības jaunākajām klasēm notika pēcpusdienas maiņā.
Kaut kāda tumša nojauta manī guļ par pirmo skolas dienu: tā nebija laba skola. Es biju mazākā, un lielās meitenes un zēni mani apcēla, bet es sakodu zobus un mājās neko nestāstīju. Vēlējos būt liela un ļoti gribēju būt skolniece.
Pagarais gabals uz skolu man bija jāiet vienai pašai. Tad nu kaut kādi zeņķi bija ievērojuši šo bailīgo kukaini. Ceļā uz skolu viņi no kāda ielas stūra man uzglūnēja, nogrūda no trotuāra, izrāva somu, paņēma sviestmaizes un augļus, nometa zemē grāmatas un burtnīcas un aizskrēja prom. Vakarā pa tumsu mājup no skolas mēs nācām divatā ar skolotāju, kas dzīvoja mums tuvumā un bija iepazinusies ar manu mammu. Bet nākamajā dienā palaidņi uzbruka atkal. Tā pamazām man uznāca bailes. Protams, mammai neko par to nestāstīju, bet viņa pati sāka manīt, ka kaut kas nav kārtībā. Naktīs bļāvu un biju sākusi izgudrot visu ko, lai neietu uz skolu, par kuru sākumā biju tādā sajūsmā. Turklāt skolā lielās meitenes man bija sastāstījušas, lai uzmanos, kad eju garām žīdu kapiem. Žīdi ķerot mazus bērnus, lai tos nonāvētu un upurētu savos svētkos. Bet mans ceļš uz skolu taču gāja gar žīdu kapsētas garo mūri. Tad nu es panikā skrēju tam garām. Man pat likās, ka palaidņu puikas, kas man uzbruka, bija žīdu uzdevumā norīkoti.
Tēvs bija nolīdzis jaunu latgalieti maniem brāļiem par aukli. Un māte sūtīja, lai viņa ceļā uz skolu iet man gabaliņu aiz muguras un redz, kas tad īsti tur notiek. Tad arī aukle dabūja redzēt i tos zeņķu nedarbus, i manu aulekšošanu gar žīdu kapiem. Tā arī beidzās manas pirmās skolas gaitas. Uz šo skolu vairs netiku sūtīta.
Dzīvoklis Maskavas priekšpilsētā nevienam īsti nepatika. Ap Ziemassvētkiem tēvs noīrēja labāku dzīvokli mājā Hospitāļu ielā pie krustojuma ar Kazarmu ielu. Tur nodzīvojām ilgi – piecpadsmit gadu. Dzīvoklī bija četras istabas un virtuve, kurā atradās tāds tumšs kakts kalpones gultai. Gan tā māja, kur dzīvojām mēs, gan vairākas blakus esošās piederēja kādam ebrejam. Saimnieka bērni un mēs, īrnieku bērni, saskatījāmies caur žogu. Man bija žēl to saimnieka meiteņu, ka viņas nevarēja piedalīties mūsu rotaļās.
Vārda došanas sacensībā uzvarēja bērni
Es vēl neizstāstīju par to, ka 1923. gada vasarā, 26. jūlijā, Siguldā piedzima jaunākā māsa Ņina. Bija lietaina priekšpusdiena, kad “Grotos” kopā ar puikām, kas man vasarās atkal bija jāgana, rotaļājāmies Ķoķas istabā. Jaunākajam brālim Vovam bija jātēlo mana Ukrainā palikusī māsīca Ņina, vai nu viņam tas patika vai ne. Viņš jau no bērnības bija paļāvīgs un paklausīgs. Kad mēs bijām nonākuši līdz brīdim, kad Vovam mugurā jāģērbj kaut kādas meiteņu panckas, pēkšņi atvērās istabas durvis. Tur stāvēja paps, kurš teica: “Bērni, jūs esat dabūjuši jaunu māsiņu! Kā mēs viņu sauksim?” Un mēs visi trīs iekliedzāmies: “Ņina!” Paps, nezinādams neko par mūsu spēlēm, bija pārsteigts un apmulsis par tādu atbildi. Droši vien abiem puikām bija apnicis tēlot manis paģērēto Ņinu, tāpēc viņi šo vārdu kliedza kopā ar mani.
Taču ar vārda došanu māsiņai negāja tik vienkārši. Viņa bija dzimusi Annas dienā, un “Grotu” Anna, papus vecākā māsa, kas nomira kara laikā, vecmāmiņai bija bijusi tā skaistā un gudrā meita.
Skaidrs, ka tēva radi gribēja, lai jaunpiedzimušo sauc par Annu. Mamma esot teikusi, ka viņai patīk gan Ņina, gan Anna. Galu galā tēvs izšķīrās par labu bērnu ieteikumam. Mēs bijām uzvarējuši!
Par savu māsīcu Ņinu Ukrainā, kuras dēļ šis vārds tika māsai, varu piebilst, ka pēc kara piecdesmitajos gados, kad es jau dzīvoju emigrācijā Zviedrijā, viņa atbrauca uz Latviju, Rīgu, kur mācījās un dzīvoja pie maniem vecākiem, pat valkāja manas drēbes. Pabeigusi mācīties, Ņina atgriezās Ukrainā.
Pārvērtība no dūšīgā bērna uz bailīgo putnēnu
No pirmajiem gadiem Hospitāļu ielā manī vēl saglabājušās sajūtas no Lielajiem kapiem. Bieži vien kalpones mūs, bērnus, veda uz turieni pastaigā. Lūrējām vecajās vācu kapličās, un mums tika stāstīti kaut kādi šausmu stāsti, ko es savā fantāzijā vēl papildināju. Es tur piedzīvoju tādu kā saskarsmi ar mirušo valstību. Mirušie it kā dzīvoja līdzās, sajaucās ar pasaku tēliem. Mamma stāstīja, ka es bērnībā bieži sēdējusi, sevī iegrimusi, domās atrodoties tālu prom no visiem. Dažreiz pie galda mani bijis jāuzrunā vairākas reizes, lai es to sadzirdētu un atbildētu. Vecākiem tas nepaticis, taču skolā es mācījos labi, tādēļ tika nospriests, ka garīgi man nekas nekaiš. Nu, tāda sapņotāja.
Sākot dzīvot Hospitāļu ielā, mamma mani aizveda uz 40. pamatskolu. Te arī īsti sākās mans izglītības ceļš. Skola atradās netālu no mājām. Mani uzņēma uzreiz otrajā klasē, jo es jau mācēju lasīt un rēķināt. Direktors bija teicis, ka latviešu valodu es iemācīšoties labāk, ja būšu kopā ar zinīgākajiem otrklasniekiem, nevis pirmklasniekiem. Skola nebija liela. Tikai sešas klases. Intīma, mammai patika, un viņa bieži atnāca, lai uzzinātu, kā es jūtos. Laikam biju ne tikai gara un tieva, bet arī ļoti klusa un bailīga. Atceros, ka, tāpat kā krievu skolā Maskavas priekšpilsētā, arī šeit man atradās mocītāji – lielāki bērni no citas klases, kas mājupceļā no skolas man ņēma nost botes, kas aizsargāja zābakus un kājas no mitruma. Pamatskolā man ļoti patika ģeogrāfijas skolotājs Puriņš. Viņš rādīja mums bildes ar visādām celtnēm visā Eiropā. Viņš ļoti labi stāstīja un mācēja teikto papildināt ar anekdotēm. Tā es negribot sāku sapņot, ka ceļoju pa Eiropu. Nekad neesmu gribējusi ceļot uz eksotiskām valstīm, tikai pa Eiropu.
Nabadzīgajā Ukrainā es biju dūšīgs bērns, bet, atbraukusi uz Latviju, kļuvu citāda – kā mazs, bailīgs putnēns. Pamazām tas mainījās, tomēr vēl ilgi kaut kur dvēselē tāda sajūta palika. Domāju, ka daudzas ģimenes, kas mūsdienās brauc prom no dzimtenes, īsti neapzinās, kā dzīvesvietas maiņu pārdzīvo bērns.
Beidzamajā vasaras brīvlaikā pirms pamatskolas beigšanas es dabūju kaut kādu dīvainu slimību. Tā sākās ar klepu. Temperatūra traki svārstījās, un tas mani nomocīja. No rīta tā bija 37 grādi, ap pulksten 12 jau pāri 40. Tad atkal kritās, bet uz vakaru atkal paaugstinājās līdz 40 grādiem. Nez kā tagadējie ārsti to izskaidrotu? Brīvlaiku vadījām “Grotos”, kur tad Siguldas dakteri sprieda, ka saslimšana saistīta ar iedzimtību no tēva, kas bērnībā slimoja ar tuberkulozi. Teica, ka man jābrauc uz slimnīcu. Mamma – nē, neparko! Savu bērnu prom viņa nedos. Vēl aizvien Latvija mātei bija diezgan sveša zeme, kaut gan latviski viņa jau tolaik runāja. Nu nekā. Viens saka to, otrs – to. Pēc kāda ārsta ieteikuma mani cēla augšā piecos, kad slauca govis, un deva dzert siltu pienu. Gandrīz vai tādu krējumu! Tas bija tik šausmīgi! Es vēl tagad kārtīgu pienu nevaru iedzert!
Un tad bija tāda viena ļoti jauka ainiņa, ko, pusmiegā guļot, dzirdēju. Istabiņa, kurā es “Grotos” gulēju, atradās blakus virtuvei. Mamma bija aizgājusi, bet vecāmāte ar mana tēva māsu Ķoķu virtuvē sēdēja un runāja. “Tas bērns ir mirējs. Vajag domāt, kā par tām bērēm lai uzzina tēvs! Kā jūs īsti tās gribat? Jūs domājat – to vai šito cūcēnu?” vecāmāte teica savai meitai Ķoķai. Un man tik šausmīgi kļūst sevis žēl. Ak tu ārprāts! Tātad man ir jāmirst. Vecāmāte, tā gudrākā sieviete pasaulē, saka, ka man ir jāmirst! Nu nekā. Pavēlos apakšā zem segas, izraudājos, izraudājos, līdz beigās aizmigu. Un, kad pamodos, sāku domāt, ka mirt nav nemaz tik slikti. Tas pat būtu ļoti jauki, vai ne?! Viņi taisīs bēres. Kā tas būs? Vai aicinās arī Lidu – manu pirmo draudzeni no Rīgas? Nez ko mamma vilks mugurā? Nu nenomiru.
Toreiz tēvs teicis: “Nē, vairs neiet ar šitiem Siguldas dakteriem. Jādara kaut kas galīgi cits!” Rīgā bija labi pazīstama bērnu ārste Lamstera kundze. Tēvs viņai samaksāja ceļa naudu, lai atbrauc uz Siguldu un mani izmeklē. Ārste teica: “Gaisa pārmaiņa – pirmais! Tūlīt prom uz Rīgu! Ja viņai Rīgā nekļūs labāk, tad meklēsim citu vietu. Prom no šitās mājas!”
Un tad nu bija kaut kas tāds, kas manā uztverē bija varenāks par varenu – tēvs samaksāja taksītim naudu, lai es ar mašīnu brauktu uz Rīgu. Mani ievīstīja tūkstoš dažādos pēļos. Mamma sēdēja blakus, un mēs braucām taksītī. Ak tu Dievs! Tajā laikā! Es kā vecākā meita taču zināju, ka tēvs ir tikai vidējs ierēdnis un ka naudas mums nav, bet te brauciens ar taksi no Siguldas uz Rīgu! Visi grotnieki stāvēja, mani pavadot. Droši vien kā uz bērēm, bet man tā bija priecīga diena. Kaut kas jauns, interesants. Varbūt pirmo reizi biju automašīnā. Mamma ar tēvu līdzās.
Dakteres Lamsteres teiktais varēja būt taisnība, jo gravā gar “Grotiem” tecēja Vējupīte, tādēļ gaiss varēja būt mitrāks nekā citviet. Rīgā tik tiešām jau pēc pāris dienām mana temperatūra sāka stabilizēties, klepus mitējās, un es pamazām atlabu. Mamma sazinājās ar skolu. Man sāka nest uz māju skolas uzdevumus, un es, dzīvodama pa gultu, mācījos. Nebija tik garlaicīgi. Taču sākumā nezināja, vai man nav kas lipīgs, tāpēc bērnus nelaida klāt. Lamstera kundze nāca bieži, un ar laiku viņa konstatēja, ka tuberkulozes man nav un ka bērni var pie manis nākt. No skolas gan maz kas atnāca, taču klases audzinātāja Milda Dēliņa nāca bieži. Viņa dziedāja korī “Dziesmuvara” un bija viena no pirmajām latviešu sievietēm, kas studējusi teoloģiju. Viņa bija nupat kā precējusies, un viņai bija piedzimis bērniņš. Mamma ar Dēliņa kundzi ļoti sarada. Skolotāja mani tiešām iemīļoja, un es viņu arī.
Pamazām atspirgu, un Dēliņa kundze sprieda, ka es tomēr skolu varētu pabeigt, pavisam maz to apmeklējot. Janvārī Lamstera kundze man atļāva pāris dienas nedēļā būt skolā. Protams, saistībā ar slimošanu es biju kļuvusi tāda kā primadonna. Gan skolotāji, gan skolēni mani uzņēma kaut kā sevišķi. Taču es mazpamazām atkal iekļāvos skolas darbā un varēju likt eksāmenus un gatavoties tā sauktajai izlaiduma ballei, kam visas meitenes gatavoja tautas tērpus. Tomēr viss iznāca citādi.
Abitūrijas svētku vietā
Pamatskolas nobeigumā viens no pirmajiem eksāmeniem bija latviešu valodā. To pieņēma Milda Dēliņa. Kad eksāmens bija nokārtots, mēs, dažas meitenes, vēl palikām klasē, lai kopīgi kaut ko atkārtotu nākamajam eksāmenam, kas bija ģeogrāfijā pie Puriņa kunga. Te piepeši kaut kā ar to mācību atkārtošanu negāja. Viena meitene ieminējās, ka aizskries pie Dēliņa kundzes nesaprotamo lietu noskaidrot. Klases audzinātāja bija aizgājusi mājās, un viņa dzīvoja skolai ļoti tuvu – Cēsu ielā. Pēc kādas pusstundas tā meitene atskrēja atpakaļ, milzīgi raudot. Dēliņa kundze bija iztaisījusi pašnāvību. Meitene bija pienākusi pie skolotājas dzīvokļa durvīm tieši tad, kad pienācis arī Dēliņa kungs. Viņš pats durvis atvēris, un arī skolniece iegājusi dzīvoklī. Saukuši. Tad vīrs sievu atradis vannā, guļot ūdenī. Viņa bija pārgriezusi artērijas.
Kā mēs toreiz klasē bļāvām! Aurojām visas, nekā nesaprazdamas. Nupat pirms stundas bijām ar savu skolotāju kopā! Kāpēc? Bija klāt arī šis egoistiskais: “Kā drīkst tā darīt – atstāt mūs?”
Pamazām sākām izklīst, bet es biju tik apstulbusi, ka negāju uz mājām, bet gan uz otru pusi – uz pilsētas centru. Gāju, apsēdos uz soliem pilsētas apstādījumos un raudāju. Tas notika tik ilgi, kamēr mamma neziņā, kas ar to skuķi noticis, gāja mani meklēt. Skolā viņa bija uzzinājusi, kas par nelaimi, un sapratusi, ka esmu šokā. Pievakarē kaut kur K. Valdemāra ielā mani noraudājušos esot savākuši.
Vēlāk runāja, ka skolotājam Dēliņam turpat mūsu skolā bija radusies jauna simpātija – cita skolotāja – Dankera jaunkundze, smukāka par Dēliņa kundzi, modernāka, priecīgāka, jautrāka. Kā tās baumas izplatījās, es nezinu, bet rudenī Dankera jaunkundze šajā skolā vairs nestrādāja. Dēliņš gan strādāja, bet bērni no vecākajām klasēm pret viņu sākumā spītējušies, jo uzskatījuši par vainīgu. Vēlāk pēc bērēm skolotājs man atsūtīja lielu Dēliņa kundzes fotogrāfiju, kas bija domāta man par piemiņu. Tā man bija līdzi Zviedrijā. Bet toreiz tautas tērpus mēs savilkām skolotājas bērēs. Tie arī bija mūsu abitūrijas svētki.
Starp labākajām ģimnāzistēm
Kāpēc nākamajā rudenī mani sūtīja uz pilsētas 2. ģimnāziju, nezinu. Droši vien Dēliņa kundze bija devusi mammai tādu padomu. No 1. septembra pārdzīvojuma uzplaiksnī dažas atmiņas. Tā milzīgā skolēnu masa, sadzīta lielā zālē. Piecas paralēlklases, katrā ap trīsdesmit skolēnu. Manējā bija A klase ar klases audzinātāju Zentu Braueri. Savādi – atkal teoloģe kā Dēliņa kundze.
Klasē bija tikai meitenes, bet ģimnāzijā bija arī zēnu klases. Meiteņu bija divreiz vairāk nekā zēnu. Vieni drīkstēja iet pie otriem tikai starpbrīžos. Taču bija arī kopīgas darbošanās – sarunu vakari, diskusijas par dvēseli, par saskarsmi, par to, kā uzvesties.
Vingrošanas stundās es nepiedalījos. Manas plaušas atkal streikoja, bija paaugstināta temperatūra, tāpēc uzskatīja, ka fiziska slodze man ir kaitīga, un sūtīja uz Viesturdārzu pastaigāt svaigā gaisā. Man gan nešķita, ka nedrīkstēju vingrot, taču vingrošanas stundās devos nevis pastaigās, bet gan uz Mākslas muzeju, ko kārtīgi iepazinu. Kad atgriezos skolā un man jautāja: “Nu, kur tad tu biji?” – atbildēju: “Viesturdārzā.”
Pirmie divi trīs mācību gadi saplūduši kopā. Mācījos vidēji, izņemot vācu valodu, kurā man bija divnieks. Tēvam par nepatiku bija pat jāņem privātstundas. Klasē biju klusa un kautrīga, bet reiz, kad uzvedām Ziemassvētku ludziņu, es izcēlos. Kurš bija režisors, kurš organizators, neatceros, bet uzvedām ainas no Rūdolfa Blaumaņa “Pēc pirmā mītiņa”. Man bija jābūt vīrietim. Un tad nu pēkšņi atklājās, ka šī klusā, nobijusies meitene kļuva par izdarīgu vīru, pārvērzdamās līdz nepazīšanai. Klases audzinātāja Brauera jaunkundze mani aicināja pie sevis ciemos kopā ar citām labākajām skolniecēm. Tā viņa ierindoja mani starp Veltu Rūķi, pirmo skolnieci skolā, un Mirtu Ozolu, kas turējās otrā.
Jā, es tak biju ne šis, ne tas! Bet te uzreiz labākā skolniece man nāk klāt un saka: “Iesim pastaigāt!” Piedāvā draudzēties. Jau ģimnāzijas pirmajā klasē Velta izcēlās ar to, ka viņai bija pilnīgs “teicami”, vienalga, ko viņa darīja. Pat vingrošanā un arī zīmēšanā, kur Veltai nekādas lielās apdāvinātības nebija. Taču viņa varēja sēdēt un tik cītīgi izzīmēt, ka mākslas skolotājai nekas cits neatlika, kā ielikt “teicami”. Velta izskatījās maziņa, sīciņa. Drēbes un frizūra – vecmodīga. Viņa atšķīrās no visiem pārējiem. Es nebiju tik atšķirīga, tomēr es biju vienīgā no visas skolas, kas ir ciemojusies pie Veltas mājās. Viņas tēvs bija apaļīgs, smaidīgs – pretējs manam tēvam, toties māte – asa. Viņas radi Padomju Savienībā bija augstos amatos.
Otra draudzene Veltai bija Mirta Ozola, kas dzīvoja kopā tikai ar māti. Tēvs bija no sarkanajiem strēlniekiem, kas palikuši Padomju Savienībā. Abas bija apdāvinātas, es – tā pa vidu. Velta gribēja, lai Mirta viņai pievērš vairāk uzmanības. Es biju tāda kā zibens novadītāja. Klausījos, ko viena un ko otra stāstīja. Droši vien pietika ar to, ka viņas dabūja kādai izkratīt sirdi. Mana pašapziņa auga. Atzīmes – gan ne tik ļoti. Biju skolas labākā aktrise, bet, kad matemātikā dabūju “apmierinoši”, tēvs mājās taisīja skandālu.
Turpinājums nākamajā numurā
