Augusts Johans Gotfrīds Bīlenšteins (1826. gada 4. marts – 1907. gada 6. jūlijs) bija vācbaltiešu cilmes luterāņu mācītājs un valodnieks. Viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības un arheoloģijas aizsācējiem Latvijā. No 1866. līdz 1899. gadam viņš aprakstījis daudzus Latvijas un Lietuvas pilskalnus, mēģinādams tos identificēt ar senajās hronikās minētajām baltu pilīm. Šajā martā viņam – 195 gadu jubileja.
A.Bīlenšteins dzimis Jelgavā skolotāja un luterāņu mācītāja palīga Johana Gotfrīda Bīlenšteina un viņa sievas Emīlijas, dzimušas fon Klebekas, ģimenē. Bērnībā dzīvoja Jaunauces mācītājmuižā, mācījās Šulpfortes ģimnāzijā un studēja teoloģiju Halles un Tērbatas universitātēs (1846–1850), kur ieguva teoloģijas doktora grādu.
Pēc tēva nāves 1852. gadā A.Bīlenšteins pārņēma mācītāja amatu Jaunaucē, bet no 1867. gada bija mācītājs Dobelē. Paralēli mācītāja pienākumiem pievērsies tolaik Eiropas inteliģencē populārajai lingvistikai, nododoties ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu un senprūšu valodas pētījumiem, folklorai un kultūrvēsturei. Jau pirmajos darbības gados viņš sarakstīja “Latviešu gramatiku”, kurā balstījās uz Vecā Stendera un dažu citu priekšgājēju darbiem. Publikācijas par latviešu gramatiku, folkloru, dialektiem A.Bīlenšteins rakstīja vācu valodā, bet Latviešu draugu biedrībā runas teica un latviešu draudzē sprediķoja latviski. Savus darbus viņš sūtīja uz respektablām zinātniskām iestādēm, piemēram, “Die lettische Sprache” jeb “Latviešu valodu” divos sējumos iesniedza Sanktpēterburgā, Krievijas Ķeizariskajā Zinātņu akadēmijā, par ko saņēma prestižo Demidova prēmiju un līdzekļus darba izdošanai. Jau drīz pēc tam Eiropas zinātnieki, kuri interesējās par indoeiropiešu valodām, savos darbos atsaucās uz A.Bīlenšteina materiāliem. Arī latviešu valodniecības autoritāte Jānis Endzelīns atsaucies uz viņa pētījumiem.
A.Bīlenšteins uzskatīja – mātes valoda ir nācijai īpaša vērtība, tā ir mākslas darbs un tautas gara izpausme. Uzbūves ziņā latviešu valodu viņš atzina par bagātīgu un līdzvērtīgu visu laiku galvenajām kultūrvalodām, bet tās literatūru un vēsturi tik augstu nevērtēja.
Kad vien bija iespējams, A.Bīlenšteins apbraukāja latviešu un lībiešu apdzīvotās teritorijas, Vitebskas guberņu un vāca tur ne tikai materiālus par valodniecību, bet arī par pilskalniem, koka celtnēm, tautas amatniecību. Viņš ir savācis aptuveni 40 000 vietvārdu un ļoti precīzi izteicis latviešu tautasdziesmu būtību: “.. šo īpatnējo dzejolīšu jēga ir vispirms jāuzmin”, saprotot tajās ietvertās metaforas. Vēl viens interesants viņa atzinums: latviešu mīklas spēj atminēt tikai latvieši paši, un tulkojumā tās zaudē jebkādu jēgu.
Par A.Bīlenšteina nozīmīgāko darbu valodnieki uzskata 1892. gadā Sanktpēterburgā iznākušo “Latviešu tautas un valodas robežas tagadnē un XIII gadsimtā”, kas vēlāk, dibinot Latvijas valsti, tika izmantota tās robežu nospraušanā pēc etniskā principa. Materiālus, pētot, kuras tautas apdzīvojušas Baltijas zemes, šim darbam A.Bīlenšteins vāca 30 gadu.
1870. gadā viņš sarīkoja latviešu dziedāšanas svētkus Dobelē, sāka veidot latviešu garamantu (vietvārdu, folkloras, izlokšņu) krātuvi, aktīvi darbojās X arheoloģiskā kongresa un Latviešu etnogrāfiskās izstādes sagatavošanā Rīgā 1896. gadā. Vairāk nekā 30 gadu bija visilgāk (1822–1915) latviešu valodā izdotā preses izdevuma “Latviešu Avīzes” izdevējs un redaktors, 31 gadu – Latviešu literārās biedrības (arī Latviešu draugu biedrības) priekšsēdētājs.
Tomēr – lai gan A.Bīlenšteina devums latviešu kultūrā ir iespaidīgs, viņš uzskatīja, ka latviešu tauta ir pārāk maza, lai būtu patstāvīga; latviešiem esot iespējama tikai izvēle “pieslieties krievu tautībai valodā un tikumos… vai pāriet vācu tautībā”. Savās publikācijās un runās A.Bīlenšteins aicināja latviešus uz izglītību, taču bija pret mācībām latviešu valodā ģimnāzijās, jo tad skolu beidzēji nespēšot iestāties augstskolās.
Dobelē iespējams kājām izstaigāt trīs kilometrus garu maršrutu “Pa Augusta Bīlenšteina dzīves takām”. Tā sākums ir pie Dobeles luterāņu baznīcas.
Dobeles luterāņu dievnamā līdz vāciešu izceļošanai no Latvijas 1939. gadā darbojās vācu un latviešu draudzes ar saviem mācītājiem. No 1867. gada vācu draudzes mācītāja amatā bija A.Bīlenšteins, nokalpojot gandrīz 40 gadu. 2007. gadā baznīcas dārzā viņam tika atklāta piemiņas zīme. Tās autors – arhitekts Jānis Kukša.
Vecā vācu mācītājmuiža ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tās apbūve datēta ar 19. gadsimta sākumu. To veidoja mācītāja dzīvojamā māja ar plašu pagalmu. No 1867. līdz 1905. gadam mācītājmuižā dzīvoja un savus daudzos darbus uzrakstīja A.Bīlenšteins. 1905. gada revolūcijas laikā nemiernieki, kurus vadīja Dāvids Beika, izdemolēja 80 gadu vecā mācītāja māju, sadedzināja bibliotēku un arhīvu. A.Bīlenšteins atteicās no mācītāja amata un mūža pēdējos gadus nodzīvoja Jelgavā.
Kad A.Bīlenšteins kļuva par Dobeles vācu draudzes mācītāju, viņa lielākā aizraušanās bija iekārtot dārzu un kopt laukus. Pateicoties viņa apņēmībai un enerģijai, 19. gadsimta otrajā pusē tika izveidots mācītājmuižas parks. Tolaik tā bija izcila retu augu un koku vāktuve, dēvēta arī par mazo paradīzi. Tās daudzveidība pārsteigusi pat botānikas speciālistus.
A.Bīlenšteins apglabāts Dobeles kapsētā. Līdzās viņam apbedīta sieva un meita Marta Bīlenšteina, kura daudz palīdzēja savam tēvam zinātniskajā darbā un arī prasmīgi vadījusi saimniecību.
