Pēc avīzes nodošanas drukāšanai trešdien bija skaidrs, ka pēdējā laikā strādāts par daudz, tāpēc īpaši neizbrīnīja noguruma sajūta, ceturtdien pamostoties. Mans birojs pandēmijas laikā “ieviesies” virtuvē (diemžēl gana tuvu ledusskapim), un šajā rītā, gatavojot sev kafiju, sapratu, ka pat skatīties negribas uz datora pusi, kur nu vēl kaut ko lasīt vai rakstīt. Skaidrs, ka nekāda mierpilnā atpūta mājās dienas gaitā nebūs iespējama – nevarēs ierušināties gultā kādā no istabām un paskatīties filmu, jo jau iepriekš paredzams, ka ar saucienu “man tūlīt “zūms” sāksies” tikšu no turienes izraidīta. Pandēmijas laiks mūsu visu ikdienu padarījis, maigi izsakoties, dīvainu. Tātad jādodas kaut kur prom no mājām. Starp sēdēšanām pie datora un “darba” skolas un biroju virtuvē, nemitīgi gatavojot ikdienas maltītes (jādomā, ka pēc vīrusa apkarošanas sekos kāds pētījums par to, cik gan daudz var noēst viena četru cilvēku ģimene, visu laiku sēžot mājās), parasti cenšos arī iziet pastaigāt. Taču šoreiz man ir skaidrs, ka kārtīgai galvas izvēdināšanai nepietiks ar ierasto stundiņu pusotru. Vispār jau ļoti gribētos aizmukt no cilvēkiem un darbiem uz kādām dienām trijām, bet pašlaik tas īsti nav iespējams, tāpēc būs jāiztiek ar vairāku stundu pastaigu. Saprotu, ka negribas arī stundu un vairāk sēdēt pie stūres, lai nokļūtu kādā vietā, kur varētu iziet pastaigā, tāpēc nolemju vienkārši doties, kur acis rāda. Starp citu, kad braucam ceļojumos, parasti cenšamies arī uzkavēties un kaut ko paskatīties Polijā, par ko nereti esam saņēmuši jautājumu no paziņām: “Nu ko jūs atkal tajā Polijā? Tur taču simts reizes jau ir būts.” Tad parasti apskaidrojam, ka tā ir milzīga valsts, no kuras esam redzējuši vien mazumiņu, uzsverot, ka jebkurā vietā atkal un atkal var atrast ko interesantu. Arī tepat pie mājām. Tā nu šoreiz izvēdināt galvu dodos garākā pastaigā tuvākajā apkārtnē.
Kas tiešām mulsina pastaigās pa maniem Zemgales līdzenumiem, ir absolūts krūmu trūkums ceļmalās. Zinu, izklausās smieklīgi, bet, ja tu cilvēks izej vismaz uz stundām četrām un ar līdzi paņemtu tēju, ir pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk vajadzēs arī kaut kur iemukt krūmiņos. Ne reizi vien vietējos nelielajos meža masīvos pārlieku, vai nedabūšu ar kādu sāls šāvienu pa pēcpusi, jo mežmalas rotā brīdinošas zīmes, ka tas ir privātīpašums, kur staigāt nedrīkst.
Atkal kapiņi
Ir tāds teiciens – domā, ko vēlies, jo vēlēšanās mēdz piepildīties. To var attiecināt arī uz mani, jo mana galvas izvēdināšana piepildās par visiem 100 punktiem. Tiešā nozīmē. Ceturtdiena Zemgales līdzenumos izrādās tik vējaina, ka brīžam liekas, ka var palikt vispār bez galvas.
Izgājusi uz autoceļa Dobele–Bauska, kādu brīdi minstinos, domājot, doties uz Tērvetes vai Dobeles pusi. Izšķiros par Dobeles virzienu un jau piemetu galvā plāniņu, ka Auros varētu griezties nost Apguldes virzienā.
Vispirms aiz Auru ciema nonāku pie Tīlaišu brāļu kapiem. Šoreiz pat ir laiks mierīgi tos aplūkot un izstaigāt. Kapi atrodas pie Tīlaišu mājām un datēti ar 1944. gadu. Kaut kā pēdējā laikā nedēļas nogalē sanāk nokļūt karavīru kapos. Mazliet žēl gan, ka par šiem nav atrodama nekāda papildu informācija.
Tālāk jau, baudot sauli un cenšoties samierināties ar pamatīgo vēju, soļoju Apguldes virzienā. Vispirms sanāk pa šoseju iet garām Lielapguldes muižas kompleksam, kas, kā nojaušams pēc tur manāmās rosības, ir apdzīvota. Savukārt pašā Apguldes ciemā esošajā Vecapguldes muižas ēkā redzams, ka notiek kādi remontdarbi. Vismaz tā izskatās no malas. Diemžēl šajā pastaigā secinu, ka, dodoties attālākās ekskursijās un meklējot informāciju par objektiem, tas izdevies vieglāk nekā tepat blakus. Parasti apzināti necenšos sazināties ar pašvaldību un pagastu speciālistiem, lai uzzinātu ko vairāk par apskatāmajām vietām. Man šķiet interesanti, ko parasts staigātājs, ekskursants var atrast par Latvijas vietām, ja nejauši tur ieradies.
Tāpat ķeros pie telefona, lai mēģinātu atrast informāciju, kāpēc blakus muižai uz vairākām ēkām un sētām izliktas brīdinošas zīmes ar uzrakstu, ka šeit ir izvietots militārais objekts, nedrīkst fotografēt un filmēt. Tiesa, dzīvoju gan kaimiņu novadā, bet, jāatzīst, tik ļoti par blakus pagastu notikumiem laikam neinteresējos, un fakts par šāda objekta esamību Apguldē man ir paslīdējis garām. Pirms dažiem gadiem, kad būts Apguldē, te noteikti šādu uzrakstu vēl nebija. No atrastās informācijas druskām uzzinu, ka Zemessardzes bāzu attīstībai Aizsardzības ministrijas valdījumā no pašvaldības pārņemts īpašums Apguldes skola 11 hektāru platībā.
Lieku telefonu kabatā, lai neviens man nepārmet, ka bez atļaujos fotografēju militāros objektus, un dodos aplūkot Apguldes autobusu pieturu, kura pelēcīgajā ziemas beigu ainavas kopskatā koši redzama jau pa gabalu.
Pieturas apgleznojums tapis, pateicoties mākslinieces Petras Derkins idejai, iniciatīvai un pašas brīvprātīgajam darbam 520 stundu garumā. Petra ir šveiciete, kas pirms 12 gadiem pēc apprecēšanās ar latvieti pārcēlusies uz Latviju un pašlaik dzīvo netālu no Apguldes. Petra dzimusi 1969. gadā Šveicē. Izglītoties mākslā sākusi tikai 32 gadu vecumā pie amerikāņu izcelsmes brīvmākslinieka Filipa Nelsona Dornahā (Šveicē). 2005.–2008. gadā Mākslas augstskolā Bernē mācījusies konservāciju un restaurāciju, iegūstot bakalaura grādu. Kopš 2014. gada Petra Derkins ir arī Jelgavas Mākslinieku biedrības biedre un regulāri piedalās tās rīkotajās izstādēs. Nodomāju, ka ne tikai pie vēsturiski nozīmīgiem seniem objektiem, bet arī pie šāda nemaz nenāktu par ļaunu neliela informatīva plāksnīte, kā, kad un kāpēc šāds projekts tapis īstenots. Ne jau katrs, kas pieturā gaidījis vai gaidīs autobusu, metīsies rakņāties pa internetu, lai atrastu informāciju par zīmējumu.
Veco staciju šarms
Lai gan sākotnēji biju domājusi iet citādāku apli uz mājām, spontāni izlemju arī palūkoties uz Apguldes dzelzceļa staciju, kas atrodas pie Rīgas–Reņģes līnijas. Stacijas ēka uzbūvēta 1887. gadā. Žēl gan, ka šajā dzelzceļa līnijā aktīvi nekursē vilcieni un senās ēkas vairs nepilda savu funkciju. Tomēr labi, ka šī vismaz izglābta no pilnīgas likvidēšanas un nav palikusi vien iespēja rīkot maratonus, kā tas notiek līnijā, kas kādreiz veda uz Ērgļiem. Starp citu, mazliet pārlecot laikā, pēc dažām dienām, kad atkal dodos garākā pastaigā, lai kārtīgi sagatavotos jaunajai darba nedēļai, aizklīstu pie šīs pašas dzelzceļa līnijas citas stacijas – Krimūnās. Interesanti, ka sanācis ar dažu dienu atstarpi aplūkot divas no staciju ēkām.
Tālāk jau vairs tik saistoša mana pastaiga nav, jo dodos mājup pa zemes ceļu, kam mani jāizved uz Auces šosejas. Ak vai – kādu gabalu no Apguldes stacijas vēl soļoju, tā teikt, svilpodama, bet tad sākas pamatīgs izaicinājums ar dubļiem. Te jūtams, ka notiek aktīva saimnieciskā rosība, garām vairākas reizes brauc lielie traktori, tāpat tādam nelielam ceļam ir gana bieža vieglo automašīnu kustība. Traktoru šoferi cenšas vientuļajai soļotājai ar nūjām pabraukt garām ļoti lēni un uzmanīgi, bet kāds “vieglā” vadītājs gan, īpaši nesabremzējoties, nošļāc mani ar pakusuša sniega un dubļu maisījumu no galvas līdz kājām. Protams, kad jau tieku uz Auces asfalta ceļa, tad atkal varu soļot uz māju pusi bez bēdu. Kopumā noieti aptuveni 23 kilometri. Nākamreiz, kad došos staigāt jau svētdienā, piedzīvojumu ar dubļiem būšu paturējusi prātā un izvēlēšos tikai asfaltētus ceļus. Lielais vējš, kurš man galīgi nepatīk, šajā ziņā gan dara labu darbu – zemes ceļus palīdz nožāvēt krietni ātrāk.
