Ko pa šo laiku varēja pasākt? Vērot, baudīt un bildēt vienīgi dabu. Pēc pāris bezsniega ziemām šogad mums tika dāvāta ļoti skaista un sniegiem noturīga ziema. Ik rītus aizsnigušie celiņi un durvju priekša nebija iemesls burkšķēšanai, bet gan patīkama fiziskā nodarbe kopā ar sniega lāpstu. Lai turētu distanci no nu jau pierastā sēdošā darba pie datora, vairākas reizes nedēļā bija jādodas izbraucienos pa sniegoto apkārtni. Kaut vai uz stundu pusotru, bet tuvāk ziemai.
Baltajos klajumos gan tuvumā, gan saredzamā tālumā saskatīti neskaitāmi stirnu bari, lapsu pastaigas un pat tik reti sastopamās lauku irbes. Tās kā nelielu nenosakāma tumša materiāla čupiņu saltajā, bet saulainajā svētdienas pusdienlaikā ieraudzījām mirdzoši balta lauka malā netālu no ceļa, pa kuru traucāmies baudīt ziemas brīvdienu izrādi. Ja nav klātienes pasākumu cilvēku pasaulē, tad ir dabas izrādes “tiešajā”. Un katru reizi mamma daba nebeidz pārsteigt. Irbītes bija kādas četras piecas, cieši jo cieši kopā saspiedušās un iesnaudušās sniega kupenā ziemas saulītē.
Ir sākusies kustība upēs, un tas ir viens no šībrīža momentiem, kas jānoķer. Mēs to noķērām Ogres upē brīvdienās un tepat uz Lielupes tilta pie Pasta salas šīs nedēļas sākumā.
Kaut kur pazibēja informācija, ka Ogres upē sācis kustēties ledus, nesot līdzi bažas par plūdiem. Ieskatījāmies kartē – lieliski, gar Ogres upi diezgan cieši blakus vijas ceļš. Kā “ziema brauc prom”, skatītgribētāju netrūka. Pa līkumainiem ceļiem, kas seko upes ielokiem, traucās diezgan daudzi savos auto. Skaties visapkārt – ainava sāk līdzināties Purvīša tradicionālajai gleznai “Pavasara ūdeņi”. Tik precīzi tajā iekodēta pavasara un ziemas robežlaika atmosfēra, ka, vērojot apkārtni, nāk prātā tikai šī krāsu palete.
Ledus dažviet upē gulēja kā vāks, dažviet salauzts gabalu gabalos, bet citur lielie gabali straujās krācēs tika grūstīti cits uz cita, sasitoties kopā un ik pa brīdim izplatot īpatnējus būkšķus. Noskaņa darbīga, jo viss upē kustas un skan.
Lai pārliecinātos par kustību Lielupē, devāmies izbraucienā palūkot upes līkumu pie Teteles skolas. Tai brīdī upe tur vēl gulēja – ledus vāks pārklāts vienmērīgi un stabili, taču zem tā kustība jau nojaušama. Atgriežoties pilsētā un uzejot uz Lielupes tilta, paveras grandiozs skats. Viss lielais ledus klājs, atdalījies no Pasta salas malām, lēnām, bet apņēmīgi sāk savu ceļojumu. Sajūta tāda, ka zeme zem kājām brauc un neizbēgami ziemas laiks sāk acīmredzami slīdēt no mums prom.
