Turpinām iepazīstināt ar izstādes “Ziemas stāsti” fotogrāfijās redzamajām personībām. Jāatgādina, ka izstāde līdz 31. martam skatāma Jelgavas pils pagalmā. Tās mērķis ir ne tikai iepriecināt līdzcilvēkus ar kādu kultūras notikumu laikā, “kad nekas nenotiek”, bet arī iedvesmot ar 20 izciliem stāstiem, ar kuriem dalījušās Jelgavā un Jelgavas novadā unikālas personības.
Ik gadus, kad pienāk marts un gaisā jūtams pavasaris, bet ziedu veikalos atkal redzamas košas tulpes visos varavīksnes toņos, gluži netīšām galvā iezogas doma par tuvojošos 8. martu – dienu, kad svinam Starptautisko sieviešu dienu. Un, ja godīgi, kas tur slikts? Var jau teikt, ka sievietes var godināt, lutināt cauru gadu. Arī māmiņu dienu varam svinēt katru dienu, taču ir tik jauki, ka ir viena diena gadā, kas mudina aizdomāties arī tiem, kuri neprot svinēt dzīvi katru dienu. Šoreiz ne par 8. martu, ne māmiņdienu, bet par sievietēm – medicīnā, zinātnē, mākslā. Par sievietēm, kuru stāsti lasāmi un fotogrāfijas aplūkojamas Jelgavas pils pagalmā. Šo trīs sieviešu stāsti nav vienīgie izstādē, bet liek aizdomāties par dažādām lomām un viņu iekšējo pasauli. Šoreiz ārstes kardioloģes Mudītes Zborovskas, tērpu vēsturnieces Zandas Zariņas un bioloģes Inas Alsiņas stāsti.
Mudīte Zborovska
Veidojot izstādi “Ziemas stāsti” tik sarežģītā laikā, kas teju visu pasauli notur savādā sasalumā, esam sapratuši, ka ir profesijas, par kurām nevaram nepadomāt. Viena no tādām ir medicīnas darbinieki. Tie ir cilvēki, kas dažkārt ziedo savu veselību citu labā. Tādēļ starp 20 izcilām personībām arī Mudītes Zborovskas stāsts.
Ārste terapeite, kardioloģe un jau vairāk nekā 25 gadus Jelgavas pilsētas slimnīcas Uzņemšanas nodaļas vadītāja. “Parasti Uzņemšanas nodaļā tik ilgi neviens nestrādā,” saka Mudīte, “jo darbs bieži saistīts ar cilvēku ciešanām, negācijām. Sevišķi tas jūtams tagad – “Covid-19” laikā, kad daudz kur citur medicīnas pakalpojumi nav sasniedzami un nereti vienīgā iespēja ir doties uz Uzņemšanas nodaļu slimnīcā. Tomēr man šeit patīk strādāt, jo darbs ir dinamisks un ir liels gandarījums, ja pārvarēta saspringta situācija un nodaļā iestājas klusums. Protams, “Covid-19” laikā pacientu plūsma ir ļoti liela un strādāt kļuvis vēl grūtāk. Visu laiku jāuzmanās no infekcijas, jāstrādā spectērpos. Bieži redzu cilvēku bailes, apjukumu, ciešanas. Un tomēr Uzņemšanas nodaļā es jūtos visdrošāk, jo šeit strādājošajiem nav panikas, katrs vienkārši dara savu darbu.”
Līdztekus darbam Jelgavas pilsētas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā Mudīte Zborovska strādā par terapeiti un kardioloģi. Pirms gadiem izveidojusi arī savu ārsta kardiologa praksi. Ar lielu mīlestību Mudīte ārstē pacientus arī pilsētas poliklīnikā. Par saviem nopelniem viņa runā maz, bet lepojas ar brīnišķīgo ģimeni, ka izaudzinājusi trīs dēlus, kuriem katram ir sava profesija un aizraušanās. Piemēram, vecākajam dēlam – fotoaparātu kolekcionēšana, Ozolnieku novadā Purviņos izveidota “Pulksteņu māja”.
Tā, runājot par saviem puikām, Mudītei nāk prātā arī kāds ziemas stāsts: “Pēc augstskolas beigšanas 1990. gadā sešus mēnešus nodzīvoju Latgalē, Dricēnos. Iepazinu latgaliešu laipnību, viesmīlību, vienkāršību. Ģimenei tika piešķirts trīsistabu dzīvoklis. Tas bija vilinoši jaunai ģimenei ar maziem bērniem. Atminos, ka toreiz bija barga ziema, ārā mīnus 25 grādu sals. Dēli mazi – vienam pieci gadi, otram – tikai daži mēneši. Tieši todien, laikam lielā aukstuma dēļ, ciemā no ierindas izgāja elektrība un siltuma katls. Vienīgais gaismas un siltuma avots mājās bija viena svecīte. No rīta pamodāmies nosaluši, nobijušies. Tad paskatījos ārā pa logu un ieraudzīju tādu neparastu baltumu, spožu sauli un sarmu visapkārt. Likās, ka laukā mīnus 25 grādos ir skaistāk un siltāk nekā mājās. Ieliku bērna ratiņos pēļu spilventiņu, tad mazo dēliņu un gājām staigāt. Tādu ziemas brīnumu dzīvē vairs neesmu piedzīvojusi – koki balti apsarmojuši, tāpat skaistā Dricēnu baznīca! Tobrīd aizmirsām par lielo salu, bijām vienkārši apburti. Un vakarā, kad pārnācām mājās, viss nokārtojās. Parādījās siltums, elektrība. Vēl joprojām to atceros kā ziemas brīnumu.”
Pēc pusgada dzīvošanas, staigādama pa Dricēnu mazajām ieliņām, Mudīte nonākusi pie atziņas: lai cik labi cilvēki dzīvotu Latgalē, es nevaru bez savas dzimtās Jelgavas. Sakravājusi visas mantas automašīnā, viņa ar ģimeni atgriezās Jelgavā. “Esmu sapratusi, ka Jelgava ir mana miera osta, kur varu justies labi un laimīgi. Te esmu dzimusi, uzaugusi. Mana bērnība pagājusi muzikālā vidē – mācījos mūzikas skolā, spēlēju akordeonistu ansamblī, dziedāju korī. 1983. gadā beidzu 2. vidusskolu un nolēmu doties mātes pēdās – studēt medicīnu. Esmu pateicīga saviem skolotājiem Cemaham Anšelēvičam un Skaidrītei Ādamsonei, kas ievadīja kardioloģijā un terapijā, dalījās ar savu pieredzi un zināšanām.”
Vēl stāstā par mediķiem nāk prātā vecais labais teiciens “veselā miesā vesels gars”. Pandēmijas laikā vairāk nekā citkārt mums ir iespēja doties pastaigās, sportot un iedvesmoties no tiem, kas to dara jau sen. “Es daudz staigāju kājām. Patīk ceļot gan pa Latviju, gan ārpus tās. Būšana pie dabas veldzē pēc garās darba dienas slimnīcā. Man vēl ļoti patīk peldēt – upītēs, jūrā, kaut baseinā. Kad dēliņam bija četri gadi, sāku viņu vest uz peldēšanas nodarbībām. Viņš to pārtrauca, bet es vēl joprojām peldu. Ļoti patīk jūra, tāpēc ik vasaras vismaz divas nedēļas pavadu Kalngalē, aiz Vecāķiem,” stāsta ārste. Varbūt tieši tādēļ Mudītes Zborovskas mīļākā vieta Jelgavā ir mazais ūdenskritums pie Platones upītes: “Šī ir vieta, kur atpūšos pēc darba no lielās cilvēku plūsmas. Pēc grūtas dienas bieži nāku uz pļavu pie Platones upītes. Tur upe veido nelielu ūdenskritumu. No bērnības atminos mazo tiltiņu. Vienu pavasari upe izgāja no krastiem un izveidojās milzīgs ezers, tā, ka tiltiņam pāri vairs nevarēja tikt. Aizpagājušajā vasarā kāds “labvēlis” iztīrīja upes gultni ar ekskavatoru, bet nepadomāja, ka tas kaitēs upes tecējumam. Izvācot lielos akmeņus, mazinās ūdenskritums un straumes ātrums, veidojas stāvošs ūdens, purvaina vide. Toreiz izpostīja arī kalmes, kas ir aizsargājams augs, nozāģēja gleznainos vecos vītolus upes krastā. Tomēr upe pamazām atgūst savu spēku. Mēs ar vīru ik pa reizei ieveļam atpakaļ upē lielos akmeņus.”
Mudīte ir ļoti laimīgs cilvēks, jo visi viņas mīļie ir līdzās: “Mani trīs dēli un divi mazdēli mācās vai strādā Latvijā un tāpat kā es mīl savu dzimto pilsētu Jelgavu.”
Zanda Zariņa
Tas ir stāsts par sievieti, kurā satiekas tik daudzas un dažādas lomas. Zanda iemieso kaut ko no 19. gadsimta romāniem, bet tad no smalkas būtnes, kas tērpta krinolīnā, viņa labprāt pārvēršas par kara kauju rekonstruktori. Ikdienā Zanda ir mamma diviem bērniem, sieva un īsta Žanna d’Arka, kas dodas cīņā par vēsturi, ideāliem, vērtībām, kultūras mantojumu, strādājot par projektu vadītāju un tūrisma gidi Lielvircavas muižā.
Zanda Zariņa dzimusi Gulbenē, bērnību un skolas gadus pavadījusi Vecpiebalgas pusē. Vēlāk Jāņmuižas Lauksaimniecības tehnikumā apguvusi pavāra specialitāti. 2006. gadā mīlestība viņu atved uz Jelgavu. Laika gaitā apgūtas dažādas profesijas – projektu vadītājas, tūrisma gida un drēbnieka. Jelgavas novadu Zanda Zariņa sauc par savu lielo veiksmes stāstu. Strādājot Jelgavas novada pašvaldībā par projektu vadītāju, viņu pārsteidza, cik liels ir novada kultūrvēsturisko arhitektūras pieminekļu blīvums un cik daudz darba vēl jāiegulda to saglabāšanā. Brīdī, kad Zanda bija sevis meklējumos un sāka strādāt Lielvircavas muižā, pavisam nejauši radās doma par vēsturisko tērpu darināšanu. Ar stingri nospraustu mērķi viņa apguvu drēbnieka profesiju. Šobrīd vada Tūrisma informācijas punktu Lielvircavas muižā, stāsta par 19. gadsimta modes tendencēm, to veiksmēm un neveiksmēm. 2011. gadā Zanda nodibināja biedrību “Liel.Barons”, kuras mērķis ir kopt Latvijas dabu, veidot harmonisku vidi, saglabāt un popularizēt vēsturiskās liecības. Tas cieši saistās ar viņas lielo kaislību – modes vēsturi. Zanda stāsta: “Grāmatām un vēstures mīlestībai manā dzīvē vienmēr bijusi īpaša vieta. Pašlaik, pateicoties 21. gadsimta iespējam, jau sesto gadu darinu vēsturisko tērpu kopijas, kas liecina par aizgājušo gadsimtu modes tendencēm. Tie apskatāmi Lielvircavas muižā, Elejas Tējas namiņā, Vilces muižā, Alūksnes pilī un citviet Latvijā. Tiek šūti arī privāti pasūtījumi aizgājušo laiku entuziastiem un attiecīgā laikmeta rekonstrukciju klubiem. Šobrīd noteikti varu teikt, ka dzīvē esmu atradusi to, ko vienmēr esmu gribējusi darīt.”
Zandai ir vēl kāda aizraušanās – piedalīties kara kauju rekonstrukcijās. “Esmu bijusi vēsturisko cīņu pasākumos Somijā, Igaunijā, Latvijā un šajās izrādēs tēlojusi dažādus personāžus, piemēram, karavīrus, medmāsas, civilos iedzīvotājus gan no 19. gadsimta sākuma – Napoleona laikiem –, gan 20. gadsimta Pirmā un Otrā pasaules kara ainām. Jaunībā mans sapnis bija dienēt profesionālajā dienestā. Par to domāju joprojām, taču šo sapni nu īsteno mans dēls,” stāsta Zanda.
Par savu miera un iedvesmas vietu viņa min dabu, mežu tepat Jelgavas novadā. “Nāku no Vidzemes augstienes, kur ziemas vienmēr ir bijušas kā nebeidzamais stāsts. No agra oktobra līdz pat aprīlim. Bērnība man palikusi prātā ar nosalušiem roku un kāju pirkstiem, augstiem ragaviņu kalniem un mūžīgo atbildi mammai: “Man nav auksti!” Taču tāda ziema ar lielo burtu kā šogad Zemgalē ir retums. Ļoti daudz laika ikdienā pavadu, pastaigājoties ar suni, bet vasaras sezonā – sēņojot. Redzu, kā mežs mainās gadalaikos, kā šalc rudens stiprajos vējos, kā saplaukst līdz nepazīšanai pavasaros.”
Par pandēmijas laiku Zanda saka: “Šis laiks man lika saprast, cik svarīga mums ikvienam ir sava ikdienas rutīna. Man pietrūkst ierastās dienas kārtības, kas piešķir katrai dienai savu mērķi. Tas man ir ļoti svarīgi. Laiks tiešām ir kā ziemas sasalumā. Jebkurš prieka uzplaiksnījums nav ilgstošs, jebkurš centiens ir tāpēc, lai izvilktu dzīvību. Varam slēpot, taču, ja kādam laukos, pilsētā slēpju nav, jābrauc un jālienē, kuram ir. Tas naudas mazumiņš, kas pašam ir, jāatdod citam. Tas skumdina, jo ļoti labi redzu, kā šajā laikā cilvēkiem laukos iet. Nav viegli. Tomēr es ļoti ceru, ka tas drīz pāries. Sniegi izkusīs, un nāks jauna, labāka diena.”
Ina Alsiņa
Ina Alsiņa pēc profesijas ir bioloģe (augu fizioloģe), bioloģijas un ķīmijas pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Dzimusi Aucē, bet, kad Inai bija nepilns gads, ģimene pārcēlās uz Jelgavu. Tētis bija dārzkopis (dārzkopības profesors), mamma – matemātiķe, bet Ina ir īsts lauku bērns, kuram nepieciešamība pēc lauku darbiem saglabājusies visu mūžu. “Varu darīt daudz ko, bet ļoti sadzīviskā līmenī – adīt, tamborēt, šūt, izšūt, pīt kurvīšus. Taču, kad dvēsele pilna, man vajag zemi. Vasarā tad rokos pa dārzu, ziemā – atrodu kaut puķupodu,” atzīst Ina Alsiņa.
Mācījusies Jelgavas 2. vidusskolā (tagadējā Jelgavas Valsts ģimnāzija), bet vēlāk mīlestība pret augiem aizvedusi līdz studijām Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē augu fizioloģijas specialitātē. Sākotnēji Ina strādājusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes toreizējā Agronomijas fakultātē. Lai gan katedras, institūti un fakultātes ir nepārtrauktā reorganizācijā, viņa priecājas, ka nepieciešamība pēc augu fizioloģijas saglabājas. Pasniedzēja studentiem māca arī augu biotehnoloģiju, ekofizioloģiju, augu pavairošanu. Un viņas mūža darbs nav palicis nepamanīts. Ina Alsiņa saņēmusi Zemkopības ministrijas balvu “Sējējs 2018” par sasniegumiem projektā “Tauriņziežu audzēšanas veicināšana Eiropā proteīna nodrošināšanai pārtikā un lopbarībā ilgtspējīgas lauksaimniecības apstākļos”. Savas profesionālās darbības laikā piedalījusies vairāk nekā 400 dažāda līmeņa konferencēs, bet viņas zināšanas un pieredze lasāma vairāk nekā 300 zinātniskajās publikācijās.
Runājot par “Covid 19” pandēmijas laiku un studēšanu attālināti, Ina saka: “Dzīve neapstājas. Nākas apgūt jaunas iemaņas, sevišķi datorprasmes. Ir, protams, arī savi trūkumi – pārāk garas sēdstundas pie datora. Attālinātā pedagoģija ir apgrūtinoša, nav dzīvā kontakta. Attālinātā laboratorijas darbu vadīšana manā nozarē vispār ir mistiska, jo studentam taču ir pašam jāizjūt gan mikroskopēšana, gan titrēšana, gan visvienkāršākā paraugu sagatavošana analīzēm. Diemžēl teorētiski apgūt šis iemaņas nevar.”
Lai gan varētu šķist, ka biologam ziema nav mīļākais gadalaiks, Ina saka: “Kāds man ir prieks par sniegu! Kad uzsnieg, top gaiši un mierīgi. Skumji, ka tas gaišais, sniegotais laiks globālās sasilšanas dēļ saīsinās.” Inas acīm nepamanīta nepaiet garām neviena ziedēšana, arī kad logos uzzied leduspuķes. “Katrā mājā, saliekot labos plastmasas logus, top silti un aukstais gaiss vairs nepūš iekšā, tomēr esam pazaudējuši kādu skaistu ziemas prieku – redzēt leduspuķes. Agrāk uz ziemu līmējām koka logus ciet ar līmlentēm, lai nepūš. Bet aukstums tik un tā spraucās cauri. Un tad logi ziedēja.”
Tuvojoties pavasarim, ikviens tiek aicināts paraudzīties uz skaistajām vietām mums līdzās, arī Jelgavā, kas, iespējams, citkārt paliek nepamanītas. Lūk, viena no šādām vietām ir Brīvības bulvāra aplis iepretim Veterinārmedicīnas fakultātei, kur aug sarkanlapainais dižskābardis. “Sarkanlapainais dižskābardis ir viens no skaistākajiem kokiem Jelgavā. To nevar neievērot! Tas atrodas tieši pretim Veterinārmedicīnas fakultātei. Šo koku no sava loga redzu jau vairāk nekā 40 gadu. Ļoti skaists, sevišķi pavasarī, kad tas maina krāsu. Kad rekonstruēja Brīvības bulvāri, biju gatava sēdēt kokā, ja gribētu to nozāģēt! Taču izskatās, ka arī citiem šis koks patīk. Tas tika saglabāts,” priecājas jelgavniece.
