Jelgavniece Sandra Krēgere nebaidās no pārmaiņām un ir gandarīta par katru iespēju iemācīties ko jaunu. Līdzās pamatdarbam IT jomā viņa ir attīstījusi hobiju – dabīgu sveču un aromterapijas produktu izgatavošanu. Zīmols “KreSan” jau guvis atzinību klientu vidū un arī novērtēts pilsētas mērogā.
– Sandra, zinu, ka karjeras jomā esat piedzīvojusi interesantus pavērsienus, vai varat par tiem pastāstīt?
Mana pirmā izglītība ir medicīnā, es pabeidzu māsu skolu, un, tā kā vecāki strādāja Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā, man nebija divu domu par savu profesiju. Tur nostrādāju vairāk nekā desmit gadu. Kad Rīgā saka veidoties psihiatrijas centrs, mani uzaicināja strādāt par galveno māsu. Tā sākās mana karjera, strādāju ar personālu, veidoju izglītības programmas, domāju par tālāko attīstību. Trīs mēnešus mācījos Dānijā, tās zināšanas atvedu uz Latviju un ieliku mācību programmās. Kādā brīdī sapratu, ka karjerā esmu sasniegusi griestus un man nav kur tālāk virzīties. Tā kā es neesmu rutīnas cilvēks, sāku meklēt, ko varētu darīt tālāk. Tika izsludināts konkurss, kurā prasības bija zināšanas cilvēkresursu vadībā un nebaidīšanās no IT sistēmām. Es pieteicos, un mani uzreiz pieņēma darbā. Esmu cilvēks, kas nebaidās no pārmaiņām, nebaidās mācīties un attīstīties, jo nav neviena, kas zina pilnīgi visu.
Tagad strādāju starptautiskā IT kompānijā “Accenture”, kur viss notiek angļu valodā. Sākumā gāja grūti, jo angļu valodu nebiju skolā mācījusies, bet ar laiku tā pielipa tāpat kā krievu valoda. Man ļoti patīk šis uzņēmums, tas ir dinamisks, ar labām iespējām. Katra diena ir atšķirīga, nav tādas, kas paietu vienmuļi un garlaicīgi, vienmēr ir iespēja mācīties kaut ko jaunu. Man tas neliekas grūti, jo mēs strādājam komandā, nav tā, ka es būtu viena pati.
– Pāriet no psihiatrijas uz informācijas tehnoloģijām ir diezgan drosmīgs solis, jo īpaši, ja psihiatrija jau bija ģimenes profesija.
Man nebija IT izglītības, jo bakalaura grāds ir psiholoģijā un maģistra socioloģijā, taču es visu mūžu esmu strādājusi ar cilvēkiem. Es īsti nezināju, ko no manis gaida, tomēr darba gaitā visu nepieciešamo piemācījos klāt.
Man ļoti patika darbs ar pacientiem, taču vienmēr ir gribējies attīstīties, tā ir mana virzība. Kamēr cilvēks sēž komforta zonā, viņš neattīstās. Man tas neder, visu laiku ir vajadzīgs kāds iekšējais izaicinājums, jāpierāda sev, ka es varu. Nekad dzīvē neesmu atteikusies no interesantiem piedāvājumiem. Cilvēki varbūt uzskata mani par traku, bet esmu pamanījusi, ka ar katru piedāvājumu esmu tikai ieguvēja un varu dot kaut ko citiem. Tikai daloties ar savām zināšanām, arī pašam daudz kas kļūst skaidrāks.
Nedomāju veidot karjeru vadībā, bet dzīvē vienmēr tā ir izveidojies, ka tomēr nokļūstu kādā vadošā postenī. Šobrīd esmu no tā atteikusies, jo vēlos kļūt savā jomā par ekspertu. Esmu SAP “SuccessFactor” funkcionālais konsultants. Ieviešam starptautiskām kompānijām šo cilvēkresursu pārvaldības programmu, kas ļauj uzturēt visus personālvadības procesus, lai maksimāli izmantotu darbinieku potenciālu.
– Kā rit jūsu darba diena, kādi ir galvenie darba pienākumi?
Kad bija iespēja ceļot, lielākā daļa dzīves pagāja komandējumos. Pirmdienas rīts sākās lidostā, ceturtdienas naktī atbraucu mājās, piektdienā darbs no mājām. Četras dienas pie klienta noritēja sarunās, risinājumu ieviešanā, diskusijās, man ir bijuši projekti gan Skandināvijā, gan Vācija un Anglijā. Tagad strādājot no mājām, esmu izkopusi ikdienas rutīnu, kas man atvieglo dienas gaitu. No rīta 40 minūtes vingroju, lai iegūtu tonusu dienai, jo kustība ir vajadzīga. Dienas gaitā sazinos ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm, strādājam attālināti, jo šobrīd visa pasaule pielāgojas pārmaiņām.
Pirms diviem gadiem man bija iespēja apgūt “CliftonStrenght” testu, ar kura palīdzību darbinieki uzzina savas stiprās puses. Šobrīd uzņēmumā strādāju arī kā koučs un piektdienās attālināti konsultēju cilvēkus.
– Kamdēļ cilvēkiem būtu jāizzina sava rakstura stiprās puses?
Mēs katrs piedzimstam ar kādiem talantiem, bet, vai tos attīstām vai neattīstām, tā jau ir mūsu izvēle. Ja, piemēram, cilvēks darbā ir aktīvs, radošs, ar stratēģisko domāšanu, tas nav nodalāms no viņa reālās dzīves. Mēs neaiztaisām durvis birojā un mājās nekļūstam pavisam citi cilvēki. Savām stiprajām pusēm ir jāpievērš uzmanība. Ja ir kādi talanti, kurus nevar izmantot darbā, bieži cilvēki jūtas neapmierināti. Kad cilvēks ar prātu saprot savas stiprās un vājās puses, viņam ir vieglāk tās vadīt un paveikt vairāk.
– Psihiatrija, IT, koučings un nu arī aromterapija un sveču gatavošana. Kā nonācāt līdz tām?
Sveces mani saista jau ļoti sev, to gaismu, maigumu un siltumu man mājās vajadzējis vienmēr. Kādreiz domāju, ka sveces taisīt ir ļoti sarežģīti, līdz 2007. gadā man bija projekts Anglijā, kur uz vietas bija jāpavada trīs nedēļas. Es sāku meklēt, ar ko nodarboties nedēļas nogalēs, un ieraudzīju, ka ir sveču liešanas kursi. Kāda laime! Es pierakstījos uz kursiem un sapratu, ka varu to darīt pati, un uzzināju, ka sveces var liet no dažādiem dabīgiem vaskiem, ne tikai naftas produktiem. Tā arī iesākās mans ceļš, kurā ātri vien sastapos ar aromterapiju, jo ļoti daudz cilvēku Anglijā ir tendēti uz veselīgu dzīvesveidu. Tā es sāku pamazām interesēties, runājos ar kolēģiem, kas stāstīja, ka nelieto mākslīgos aromātus un daudz ko paši gatavo no eļļām.
Aromterapija un sveces ir mans papildu darbs jeb hobijs dvēselei. Es jūtos labi, jo man ir pamatdarbs, kas patīk un nodrošina stabilus ienākumus, tādēļ ar pārējo nodarbojos brīvajā laikā.
– Aromterapiju esat arī papildus mācījusies?
Ar laiku sapratu, ka ar manām medicīnas zināšanām ir par maz, tādēļ sameklēju internetā “Aromahead Institute”, kas ir Amerikā viena no populārākajām mācību iestādēm, kur cilvēki mācās attālināti. Kaut arī man ir medicīniskā izglītība, bija jāliek eksāmens anatomijā un fizioloģijā un, protams, jāraksta darbs par izvēlētu tēmu. Tā kā esmu strādājusi psihiatrijā, mani interesēja ēterisko eļļu iedarbība uz pazeminātu garastāvokli, depresiju. Protams, depresija ir jāārstē pie ārsta, bet noteikti var darīt kaut ko papildus. Par to arī rakstīju savā zinātniskajā darbā, man bija jāveic arī praktiskais darbs ar diezgan stingru vērtēšanu. Šobrīd esmu biedrs divās starptautiskās aromterapijas asociācijās, kur regulāri notiek konferences un mācības.
Es neaizvietoju ārstu un neuzstādu diagnozes, vairāk strādāju uz profilaktiskiem produktiem. Esmu sapratusi, ka ir jāmeklē alternatīvi veidi, kā uzturēt imunitāti un noturēt veselību, jo dzert zāles un antibiotikas nav vienīgais veids, kā sev palīdzēt. Protams, kad tas ir nepieciešams, tas ir jādara, bet vienmēr ir vērts pievērst uzmanību arī profilaksei.
– Ar ko bišu un sojas vaska sveces ir labākas par parafīna?
Parafīna sveces ir taisītas no naftas produkta jeb naftas atliekām, kas vēl papildus tiek balinātas un ķīmiski apstrādātas. Kad atrodamies telpā, kur tādas sveces tiek dedzinātas, mēs elpojam gaisu, kas ir indīgs. Neviens naftas produkts nav domāts tam, lai to elpotu. Tas, protams, ir izmaksu jautājums, jo šīs sveces ir daudz lētākas.
Dabīgs materiāls ir bišu un sojas vasks, pēdējā laikā tiek izmantots arī kokosriekstu sveču vasks, kas nesen ir nopērkams arī Latvijā. Svecēm, ko ražoju es, visas izejvielas ir dabiskas, arī aromeļļas, kas tām tiek pievienotas. Tādēļ arī svece maksā dārgāk nekā tās, ko varam nopirkt veikalā. Es sākumā strādāju tikai ar konteinersvecēm, tagad leju arī garās sveces un tinu no krāsaina bišu vaska.
2020. gada nogalē ar svecēm, bišu vaska drāniņām un pāris aromterapijas produktiem piedalījos ZRKAC aktivitātē un saņēmu radošuma balvu “Ideju spogulis” par zaļu domāšanu. Man tas bija liels prieks, jo vienmēr piedomāju, lai dabīgi būtu ne tikai produkti, bet arī iepakojums. Klientiem, kas pērk sveces, iesaku nemest ārā vasku, kas paliek pāri, jo to var izkausēt un uztaisīt jaunas sveces.
– Kāpēc mums būtu jālieto dabīgi produkti, ja iedzert tableti pret sāpēm ir vieglāk un ātrāk?
Esmu strādājusi medicīnā un redzējusi, cik daudz cilvēki lieto medikamentus. Ja mēs nezinām cēloni un ar tableti atvieglojam sekas, nekas nemainās. Varbūt cilvēks nav izkustējusies un tāpēc sāp mugura vai kāja? Vēl arī cilvēkiem bieži liekas, ka aptiekas zāles ir vienīgais, kas varēs palīdzēt. Arī aromterapijai ir zinātniski pētījumi un pierādījumi. Es nesaku, ka tā aizvieto medicīnu un nevajag iet pie ārsta. Tomēr daudzās lietās mēs paši varam sev palīdzēt. Ļoti daudz ir tādu situāciju, kur varam tikt galā ar dabīgiem produktiem. Šīs lietas viena otru neizslēdz. Cilvēki, kam ir migrēna, regulāri pie manis pērk inhalatoru, jo zina, ka tas atvieglo migrēnas gaitu un ir jādzer mazāk zāļu.
Mācoties un katru dienu apgūstot kaut ko jaunu, saprotu, ka mēs par daudz esam aizrāvušies ar ķīmiskiem līdzekļiem arī mājas uzkopšanā. Es negribu teikt, ka ir jāatgriežas senos laikos, bet der atcerēties, ka senatnē visu ņēma no dabas un ļoti daudz ko no tā esam aizmirsuši.
– Vai jūsu dzīvē bija kāds pagrieziena punkts, kas risināja pievērsties šādai attieksmei pret dzīvi?
Tas bija aptuveni 94. gads, kad strādāju par māsu un man bija iespēja aizbraukt uz Dāniju uz trim mēnešiem mācīties Bornholmas māsu skolā. Bijām ļoti pārsteigtas, kad tur mums pirmajā dienā pajautāja, kā jūtamies, kas mūs interesē. Tajā laikā mūsu izglītībā māsas tika uztvertas kā ārstu uzdevumu izpildītājas, bija medicīna bez cilvēka, mums nemācīja, ka jāpajautā – kā jūties? Taču māsa ir atsevišķa un cienījama profesija, viņa ir aprūpes kvalitātes nodrošinātāja pacientam ar visām psiholoģiskām, emocionālām, fizioloģiskām vajadzībām, tā ir holistiska pieeja.
Šīs mācības man bija kā grūdiens, kad sapratu, ka dzīvē ir arī garīgas lietas. Kad atgriezos, sāku studēt psiholoģiju. Par laimi, mūsdienās domāšana ir mainījusies uz labo pusi un pilnveidošanās arī medicīnas jomā aktīvi notiek joprojām.
– Minējāt, ka esat pētījusi, kā ēteriskās eļļas iedarbojas uz cilvēka garastāvokli un psihi. Kā tieši tās var palīdzēt?
Medicīnas izglītība man palīdz vairāk izprast cilvēka veselības problēmas, bet psihologa izglītība – kas aiz tām stāv. Es saprotu eļļu iedarbību un to, kā tās strādā, esmu izveidojusi deguna inhalatorus dažādām vajadzībām. Piemēram, cilvēkam ir nepieciešams koncentrēties, bet ir paaugstināta trauksme; ieelpojot noteiktas eļļas, tās nonāk asinsritē, kļūst skaidrāka galva un vieglāka domāšana. Ir balzams bērniem imunitātei, kas katru vakaru jāiemasē pēdiņās, un bērns slimos mazāk. Vecāki to apstiprina, bet vienlaikus arī paši ir pie tā piestrādājuši, jo nav tā, ka vienu vakaru iesmērēsi un viss būs atrisināts uz visiem laikiem.
Strādājot ar cilvēkiem, redzu, ka tradicionālā medicīna ne vienmēr palīdz. Ja cilvēki ilgstoši lieto zāles, bet nepaliek labāk, kāpēc nepamēģināt kaut ko citu? Minēšu viena sava klienta piemēru. Viņam ir stipra nieze un ādas izsitumi, viņš iet pie ārsta, tiek veikti visi iespējamie izmeklējumi, bet nav atrasts nekas, kas varētu kairināt ādu. Izrādās, ka cilvēkam ir iekšējā trauksme, un viņam neviens par to nav pajautājis. Nesen ir nomiris suns, par ko viņš ļoti pārdzīvo. Ēteriskas eļļas te var palīdzēt.
– Tātad dabiskās metodes prasa vairāk laika un līdzdarbošanās. Kāpēc mums tik ļoti negribas iet to garo ceļu?
Domāju, straujais dzīves temps pieprasa, ka ir jābūt visur un jādara vairākas lietas vienlaicīgi. Daudziem ir jādomā par to, kā noturēties darba tirgū, nav laika domāt par savas veselības profilaksi. Mēs nopērkam veikalā kādu ķīmisku tīrīšanas līdzekli un esam aizmirsuši, ka ar sodu vai etiķi arī var labi iztīrīt. Mūsu straujajā dzīves tempā cilvēkam ir vieglāk ieiet veikalā un nopirkt.
Ārstēt sevi ar dabiskām metodēm ir ne tikai ilgāk, tas arī nav populāri, cilvēkiem pietrūkst izpratnes. Man dažreiz jautā, kāpēc es strādāju ar tik dārgām eļļām. Lielveikalā taču var nopirkt pa diviem eiro? Es strādāju ar eļļām, kas ir sertificētas un dabīgas, to darbība ir pierādīta, es zinu, ka tās cilvēkiem palīdz. Lielveikala eļļām tiešām nebūs nekādas iedarbības.
– Pēdējā laikā aizvien vairāk dzirdam, ka eksistē vēl viena – garīgās veselības pandēmija. Ko varat ieteikt cilvēkiem, lai no tās izvairītos, un ko darāt pati?
Ir jārunā ar sev tuvajiem cilvēkiem katru dienu, jākomunicē, cik vien var, arī attālināti. Tas, ka ir jāsēž mājās, nenozīmē, ka ir jānorobežojas vienam no otra emocionāli.
Šis laiks ir pateicīgs ar to, ka katram cilvēkam ir iespēja mainīties, ieskatīties sevī un saprast, vai es gribu šādi dzīvot vai ne. Ja negribu, tad ko es gribu un kā es to dabūšu gatavu? Bieži vien cilvēki daudz laika pavada, sūdzoties, ka ir slikti, bet jautājums ir par to, ko tu gribi un ko esi gatavs mainīt.
Es pati šobrīd mācos Lauras Denleres 12 nedēļu kursu sievietēm “Kā būt par labu komandu sev”. Vienkārši fantastiska apmācība, jo tā daudz runā par to, ka nevari būt visiem citiem, ir jāmācās būt arī pašai sev. Tā ir sen zināma patiesība, bet, ja mēs to neizmantojam dzīvē, tad tas nedod nekādu pievienoto vērtību. Ar šī kursa palīdzību atsvaidzinu tās zināšanas, kas jau man ir, un iegūstu jaunas, lai spētu piedot un atlaist. Man tas paver pozitīvāku skatu uz dzīvi, dod iespēju labāk komunicēt ar tuviniekiem, liek pārdomāt lietas, ko daru līdz šim, un izvērtēt, kā tās varu mainīt vai darīt citādāk.
– Vai varat minēt vēl kādu piemēru, ar ko šis ierobežojumu laiks būtu labs?
Ar to, ka ģimenes vairāk ir kopā. Varbūt dažām tas ir grūti, bet mēs tajā skrējienā bijām aizmirsuši cilvēcisko kontaktu. Mēs maz runājām par sajūtām, tagad, esot kopā, viens no otra mācāmies kopā būšanu, kas daudziem ir nācis par labu, un viņi ir ieraudzījuši patiesās vērtības dzīvē. Lai arī ir pandēmija un ierobežojumi, vienmēr ir vērts pajautāt – ko es no tā iegūstu? Protams, cilvēkam daudz vieglāk ir uzskaitīt to, kas zaudēts, kas ir slikts.
Cilvēki bieži vien uzskata, ka viņiem daudz kas pienākas tāpat vien, daudzi neprot būt pateicīgi. Arī es tikai ar gadiem esmu iemācījusies vakarā, pirms aiziet gulēt, pajautāt sev, par ko šodien esmu pateicīga. Un nosaukt vismaz trīs lietas, piemēram, darbā ir veicies, kāds pateicis labu vārdu, bērni veseli, tās ir elementāras lietas, kas varētu arī nebūt. Tas ļoti maina domāšanu un dzīves uztveri. Diemžēl joprojām cilvēkos šāda attieksme nav izplatīta. Bieži cilvēki nepateicas par to, kas viņiem ir, bet tiecas aizvien pēc jaunām lietām. Tas ir tāds patērētāja dzīves modelis. Domājot par to, esmu izlējusi pateicības svecītes, jo parasti ar savu produktu cenšos cilvēkiem kaut ko pateikt, pielikt no savas pārliecības. Pateicībai ir milzīga nozīme.
