Turpinājums.
Sākums 28. janvāra numurā
Ģimene, skola un apkārtējā vide veido mazo cilvēku
par personību, ieliek pamatus, māca vērtības, pēc kurām turpmākajā dzīvē
izvērtēt rīcību un pieņemt lēmumus. Tieši tāpēc prieks par skolām, kuras spēj
ne tikai ilgi pastāvēt, bet arī augt un mainīties līdzi laikam. Turpinām stāstu
par Ozolnieku vidusskolas 175 gadu ilgo gaitu izglītības laukā.
Atgādināšu, ka iepriekš nedaudz ielūkojāmies pašos
skolas pirmsākumos – no 1846. gada līdz Otrajam pasaules karam, kad skolas ēka
tika apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, jo vācieši tajā ierīkoja soda nometni no vācu
armijas dezertējušiem latviešiem.
Jāsāk ar telpu tīrīšanu
No 1941. līdz 1948. gadam Ozolnieku sešgadīgās
skolas direktors bija Juliāns Grīnbergs. 1944. gada oktobrī, kad fašisti bija
padzīti, skola atkal atgriezās savā ēkā un atsāka kara pārtraukto ikdienu. Taču
sākums bija ļoti grūts, jo telpas nebija tīrītas, grīdas klāja līdz pusmetru
bieza netīrumu kārta. Skolas direktors kopā ar skolēniem un viņu vecākiem
telpas sakārtoja ātri, un mācības varēja sākties 9. novembrī. Skolas inventārs
bija izvazāts, tāpēc vecāko klašu skolēni paši pagatavoja nepieciešamos ēdamgaldus,
solus un citas lietas. (“Zemgales Komunists” Nr. 59 03.04.1945.)
1948./1949. mācību gadā Ozolnieku septiņgadīgās
skolas direktors bija Jānis Gineborgs, no 1949. līdz 1954. gadam –Ulrihs
Lakstiņš. Šajos gados nedaudz palielinājās skolēnu skaits, no 174 tas pieauga
līdz 202 skolēniem, un atbilstoši palielinājās arī pedagogu kolektīvs.
Visu rakstu lasiet 4.marta “Zemgales Ziņās”
Foto: no skolas arhīva
