Vai maz pasaulē mēdz būt kas daiļāks,
interesantāks un dziļāks par skaistu, gudru un drosmīgu sievieti?
Šķiet, tieši viņas ir tās, kas grezno jebkuru sabiedrību, kas
izrotā vienmuļās un drūmās vēstures grāmatu lappuses. Viņas
ir tās, kas liek sasparoties, liek uzdrīkstēties.
Jelgava kā vienmēr rosīga un mūsdienīga pilsēta ir bijusi pievilcīga spēcīgām un inteliģentām dāmām. Par dažām no viņām mūsu šīsdienas stāsts.
Dzejniece Elīza fon der Reke – sava ceļa gājēja
Viena no progresīvākajām 18. gadsimta Eiropas ievērojamākajām dāmām Elīza fon der Reke ir dzimusi slavenajā Mēdemu dzimtā Skaistkalnē. Agri zaudējusi māti, viņu stingri un despotiski audzinājusi vecmāmiņa, kuras galvenās rūpes bijušas atrast meitene vīru. Septiņpadsmit gadu vecumā Elīza tika izprecināta Jaunpils muižas īpašniekam Georgam Pēterim fon der Rekem.
Elīzas fon der Rekes vīrs bija vecā kaluma vīrietis. Viņu maz interesēja kultūra, māksla un intelektuālas sarunas. Georgs Pēteris fon der Reke bija diezgan brutāls tips, kuram galvenais bija fiziskais pārspēks, militārā darbošanās un uzvaras kaujās. Viņš vienmēr lielījās, ka viens no viņa priekšgājējiem fon der Rekēm savā laikā aiz rokas noķēris Zviedrijas karali un tikai citu neizveicības dēļ Salaspils kaujā tam izdevies aizbēgt…
Nespējot samierināties ar vīra brutalitāti un raksturu nesaderību, Elīza pateica nē šādai laulībai un pārtrauca kopdzīvi ar vīru, kļūstot par vienu no pirmajām sievietēm Baltijā un Eiropā, kura uzdrīkstējās spert šādu soli. Diemžēl drīz pēc tam nomira viņas pāris gadus vecā meitiņa. Pārdzīvojumi neveiksmīgajā laulībā un meitas zaudējums rosināja Elīzu rakstīt juteklisku, skumju un sāpju pilnu dzeju. Iztulkota latviski, tā strauji kļuva populāra latviešu zemnieku vidū – vienkāršie ļaudis Elīzas sacerētos dzejoļus dziedāja baznīcās kā dvēseli remdējošas un glābjošas dziesmas. Elīzas fon der Rekes veikums atzinīgi novērtēts arī vācu literatūras vēsturē – viņas vārds līdzās Johanam Volfgangam Gētem un Frīdriham Šilleram minēts enciklopēdijās.
Pēc šķiršanās no vīra Elīzai iztikt palīdz ģimene, atbalsta arī māsa – hercogiene Doroteja. Vēlāk Katrīna II ieceļ viņu par Glūdas muižas pārvaldnieci – tolaik bija moderni muižu, kas faktiski piederēja carienei, no kroņa rezervēm uzticēt aristokrātam vai pensionētam ģenerālim, bet pārvaldniekam nodrošināja labu iztikšanu. Taču Elīza Glūdā ilgi neuzturas, jo uzskata, ka dzīvošana un saimniekošana muižā nav viņai piemērota, un dodas uz Rietumeiropu. Ceļošana 18. gadsimtā noteiktās aprindās kļūst arvien populārāka. Elīza gūtos iespaidus un pieredzi pierakstīja dienasgrāmatās. Līdzās dabasskatu aprakstiem un novērojumiem par ikdienas dzīvi, politisko situāciju, kultūru un mākslu atspoguļoti arī ceļošanas apstākļi.
Kā Elīzas nežēlastībā krita slavenais Kaliostro
Nenoliedzami, zināmākais Elīzas fon der Rekes veikums ir saistīts ar slaveno afēristu Kaliostro. Šajā laikā netrūkst blēžu un avantūristu, kas blandās pa Eiropu un mēģina taisīt lielu naudu galmos pie valdniekiem, iznesot tos cauri, un Kaliostro ir viens no tiem. Viņš pārdod mūžīgās jaunības eliksīru un savu skaisto, eleganto sievu izmanto kā reklāmas seju, uzdodot par simtgadīgu večiņu, kas, lietojot viņa maģisko dziru, iemantojusi nevīstošu jaunību.. Nonācis Jelgavā, viņš atskārta, ka arī tur var nedaudz nopelnīt. Daudzi muižnieki savā naivumā piedalījās viņa rīkotajos spirituālisma seansos un pirka jau minēto jaunības eliksīru. Lai savaldzinātu Elīzu fon der Reki, Kaliostro meloja, ka skaistā pavadone ir radiniece, nevis sieva, un Elīzā, domājot, ka viņš ir brīvs vīrietis, sāka mosties mīlestības jūtas. Taču viltīgais plāns izgāzās, jo Kaliostro kļūdījās, spirituālisma seansos izmantojot vienu no Elīzas fon der Rekes mazajiem radiniekiem, un bērns Elīzai vaļsirdīgi izstāstīja, ka onkulis viņu iepriekš sagatavojis un viss notikušais bijis tikai labi iestudēts teātris. Drīz pēc tam Elīza pieķēra Kaliostro lakstojamies ap savu radinieci un saprata, ka notiek liela krāpšana. Viņa patrieca Kaliostro no Kurzemes un Zemgales hercogistes, un, lai gan blēdis nezaudēja cerību uz veiksmi Pēterburgā, viņa turpmākā darbošanās bija nesekmīga. It sevišķi pēc tam, kad Elīza uzrakstīja un publicēja par Kaliostro atmaskojošu rakstu, līdz ar to visa Eiropa uzzināja, ka viņš ir afērists un krāpnieks.
Elīza fon der Reke nomira 1833. gada 13. aprīlī 78 gadu vecumā Drēzdenē un savā pēdējā vēlējumā pauda, ka negrib, lai viņas bēres būtu augstdzimušās izcelsmes un bagātības demonstrācija. Viņa vēlējās, lai viņu apglabā vienkāršās drēbēs pārsegtu ar līķautu, nevis dārgā zārkā, un tas ticis izpildīts. Elīzas fon der Rekes kapavieta Drēzdenē joprojām ir apskatāma, un, kaut arī viņa bija vācbaltiete, arī latvieši var ar lepnumu teikt – jā, viņa bija mūsējā.
Benigna Gotlībe fon Trota-Traidena – vīra uzticamā ēna
Ja Elīza dzīves ceļu veltīja sev, savai izaugsmei, tad kāda cita sevi pilnībā veltīja vīram un viņa karjerai. Es gan nezinu, cik daudz šajā ģimenē valīja mīlestība, cik aprēķins, tomēr bez viņiem arī Jelgavas vēsture būtu citāda. Gribētu pat teikt – sieviete ēna, jo cik daudz par viņas vīru Ernstu Johanu Bīronu rakstīts dažādos vēstures materiālos , tik par Benignu Gotlībi fon Trotu-Traidenu maz.
Kā jau sapratāt, Benigna Gotlībe fon Trota-Treidena (1703—1782) bija Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona sieva. Kopā ar vīru izdzīvoja visus viņa karjeras kāpumus un kritumus. Dzimusi 1703. gada 15. oktobrī Zviedrijas karaspēka okupētajā Kurzemē Joguļu pusmuižas nomnieka Levina Trota, saukta Treidena, un viņa sievas Annas Elizabetes, dzimušas Vildemanes, ģimenē. Ap 1720. gadu viņu pieņēma par hercogienes atraitnes Annas galma dāmu, bet jau pec diviem gadiem viņa saderinājās ar Vircavas muižas pārvaldnieku Ernstu Bīronu. 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības Jelgavas pilī, bet 1724. gada 15. februārī piedzima viņu pirmais dēls Pēteris. Gadu vēlāk Bīronu iecēla par hercogienes Annas kambarkungu, pēc tam viņš kļuva par hercogienes galma virsmeistaru un palīgu. 1727. gada 23. jūnijā Bīronu ģimenē piedzima meita Hedviga Elizabete, bet 1728. gada 11. oktobrī dēls Kārlis Ernests.
Hercogienei Annai 1730. gadā kāpjot Krievijas impērijas tronī, Benigna Gotlībe pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā. 1737. gadā Ernsts Johans tika ievēlēts par Kurzemes hercogu un pārvaldīja hercogisti no Pēterburgas. 1740. gada 9. novembra naktī Ernestu Johanu un Benignu Gotlībi arestēja un ieslodzīja Šliselburgas cietoksnī, visus viņu īpašumus konfiscēja. No 1741. gada novembra līdz 1742. gada martam viņa ar vīru un bērniem atradās trimdā Pelimā, Toboļskas guberņā, no 1742. līdz 1762. gadam – Jaroslavļā. Pēc Pētera III kāpšanas Krievijas tronī Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, bet nedaudz vēlāk Krievijas ķeizariene Katrīna II atdeva Ernstam Johanam Kurzemes hercoga tiesības. 1763. gada janvārī Bīroni svinīgi ieradās Mītavā, un jau vasarā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam Bīronam. Tomēr Bīrons nevaldīja ilgi, jo sešus gadus vēlāk pārcieta sirdstrieku un attiecās no troņa. Pēc hercoga nāves 1972.gadā atraitne Benigna Gotlībe mantoja Rundāles pili, ap pili viņas uzturēšanās laikā tika izveidoti augļu dārzi. Par Kurzemes un Zemgales hercogu kļuva viņas vecākais dēls Pēteris. Benigna Gotlība kļuva pazīstama kā sakrālo dziesmu tekstu un dažu melodiju autore, 1777. gadā Jelgavā tika izdots viņas trimdas laika sacerētās 22 dziesmas vācu valodā “Lielā krusta nesēja”.
Skanīgās balss īpašniece Alīda Zvagule
Varbūt Jelgavas gaiss, skaļā putnu dziedāšana parkos un Lielupes ūdeņu čuksti mazo meiteni ar vecāsmātes doto vārdu Alīda izveidoja par vienu no Latvijas ievērojamākajām dziedātājām? Alīda Zvagule (05.01.1922.-29.06.2015.) dziedātājas karjeru sākusi kara gados kā frontes teātra soliste, pēc tam sekojis solistes darbs Liepājas teātrī, Latvijas filharmonijā, estrādes orķestrī “REO”, Daugavpils teātrī un Rīgas Operetes teātrī. Spilgtākās lomas bijušas Violeta “Traviatā”, Madam Butterfly “Madam Butterfly”, Silva “Silvā” (Daugavpils teātrī), Terezīna “Terezīnā”, Adele “Sikspārnī”, Zorika “Čigānu mīlā”, Hanna un Elza “Jautrajā atraitnē”, Ida “Septiņās vecmeitās”, Klēnbergas kundze “Peldētājā Zuzannā” (Operetes teātrī), kā arī daudz citu lomu. Bet sākums bija Jelgavā. Ieskatīsimies pašas Alīdas Zvagules atmiņās (“Likteņstāsti”, 1991.):
“Zvaigznes dienas vēlā, vēlā priekšvakarā – Mežāža zīmē – biju ieradusies zēna vietā. Mani vecāki nebija domājuši par meitenes vārdu, tāpēc to piedāvāja vecāmāte, kas mani sagaidīja šai saulē: “Sauciet meiteni par Alīdu! Būs gaišiem matiem, ņipra un liela dziedātāja.”
Augu dzīvs, kustīgs, zinātkārs un nerātns bērns. Māmiņa teica, ka labāk viņa audzinātu piecus zēnus nekā vienu tādu meiteni. Man ir divi brāļi: vecākais – Arvīds – vijolnieks un jaunākais – Zigfrīds – diriģents. Neviena sēta, neviens koks, nedz jumts man nebija par augstu, lai tajos neuzkāptu. Pat vecais Jelgavas ķieģeļcepļa skurstenis! Kabatā neiztrūkstoši nēsāju kaķeni ar skrotīm. Mans papus – ārsts- visu mūžu bija mednieks, tāpēc par munīcijas trūkumu nebija jāsūdzas. Savā ģimenē biju, kā saka, nesmukais pīlēns, kas spēj izdarīt visādas palaidnības, bet reizēm var būt arī labs bērns. Pēc vajadzības.
Mana pirmā uzstāšanās notika Ziemassvētkos baznīcā. Kā stāsta vecāki, kopā ar brāli Arvīdu esam dziedājuši duetu. Man bija apmēram trīs gadi, brālim – pieci. Abus uzcēluši uz krēsla. Kurš no mums sajaucis dziesmu, nezinu, bet dialogs bijis šāds- Arvīds (dziesmas vidū): “Tu dziedi nepareizi!” – Alīda (pārtraucot dziedāšanu): “Nē, tu dziedi nepareizi!”. Nogrūdusi brāli no krēsla un turpinājusi viena.
Dažus gadus vēlāk bija jādzied ļoti bēdīga dziesma. Tās saturs apmēram šāds: māsiņa aicina dzērāju tēvu mājās no kroga, jo istaba auksta, bralītis tumsā slims, bralītis miris. Kā arī centos, trešo pantu nodziedāt nespēju, vienmēr sāku žēli raudāt. Lai dziesmu varētu nodziedāt, palīgos man pielika dažus lielākus bērnus. Arī tas nelīdzēja. Trešajā dziesmas pantā sāku raudāt, un līdzi an raudāja citi bērni.
Mana pirmā skola – Jelgavas Dārtas pamatskola, kur mācījās tikai meitenes. Spilgtākās atmiņas – mūsu skolas vārda diena 6.februārī. Visas tad staigājām ar čaukstošām zīdpapīru šleifēm matos. Katrai klasei bija sava krāsa – rozā, zila, violeta… Nemainīga bija 6.klasē – balta. Šajā skolā sākās mana pirmā teātra spēlēšana bērnu ludziņās, “dzīvajās bildēs”, pasakās un dažādos sarīkojumos. Kā saka tautasdziema: tik pa priekšu grozījos!”
Vēlāk Alīdas dzīvē studijas Skolotāju institūtā, kara gadi, pirmā mīlestība Vecpiebalgā, darbs un koncerti Liepājā, Rīgā, Daugavpilī. Un tomēr viņa ir mūsējā – jelgavniece!
Dzejniece Aina Zemdega
Aina Zemdega (1924–2006) dzimusi Talsu apriņķa Lubes dzirnavās, beigusi Jelgavas ģimnāziju. Dzimšanas dienas laiks Ainai Zemdegai ļoti paticis: “Tas [..] bija pilnīgi mans ar ilgi gaidītiem āboliem, dārza puķēm un, par visām lietām, sauli un ūdeni.” 1944. gada Vasarsvētkos Ainu Zemdegu iesvētīja, bet tā paša gada rudenī viņa bēgļu laivā ar vecākiem atstāja Kurzemes krastu. No 1944. gada rudens līdz 1950. gada rudenim dzīvoja Zviedrijā, bet kopš 1950. gada rudens – Kanādā. Ainas Zemdegas vīrs, ārsts un latviešu literārās dzīves apskatnieks Pāvils Vasariņš, vairākkārt pakavējies pie Ainas Zemdegas biogrāfijas pavedieniem, rakstījis: „Ainas Zemdegas dzīves stāsts ir raksturīgs lielai daļai trimdas latviešu. Tas ietver atmiņas par skaisto bērnību dzimtenē, traģiskos pārdzīvojumus kara laikā un daudzu šīs paaudzes latviešu likteni pavadīt lielāko daļu mūža ārzemēs. Kā daudzi trimdinieki, arī viņa spēja pārvarēt valodas un darba grūtības pirmajos svešumā pavadītajos gados, iegūt izglītību un iepazīties ar citām zemēm un kultūrām. Viņas dzīves pieredze un plašais skatījums, kas veidojās ilggadējās studijās un daudzos ceļojumos, ietekmēja viņas pasaules uzskatu. Vienlaikus viņa palika uzticīga savai dzimtajai zemei. Tur viņa atgriezās savos literārajos darbos un arī reālajā dzīvē, sākot ar 1976. gadu.”
Aina Zemdega ir astoņu dzejas krājumu, piecu romānu, vienas prozas izlases un ceļojumu piezīmju autore.
Dzīves piepildījumu Aina Zemdega rada mūzikā – vairākus gadus Toronto vadīja savu mūzikas studiju, mācot klavierspēli, un rakstniecībai, kurā varēja atklāt savas izjūtas un pārdzīvojumus, vērojumus un pārdomas. Muzikalitāte atklājas Ainas Zemdega dzejā, tā komponēta (Longīns Apkalns un Tālivaldis Ķeniņš). Viņas dzīve simboliski ritēja ‘divos krastos’.
Mazu sirds pleķīti aizņēmusi arī Jelgava. Grāmatā- sapnī par īstenību- “Toreiz Lubes dzirnavās” varam atrast rindas par Jelgavu. “Jelgavā ir liela, veca pils, kuras pagrabos ir visas spoku stāstu drausmas, vācu baronu zārki un ģindeņi, kara laika šausmas, logi bez stikliem, kāpnes bez pakāpieniem, vārti bez vārtiem. Jelgavā ir upes, tilti un kuģīši, milzīgi garas ielas ar slaidu torņu baznīcām un plašs, apaļiem laukakmeņiem bruģēts tirgus laukums pašā pilsētas vidū. Jelgavā ir Dobeles iela, kas sākas tirgus laukuma malā un beidzas laikam Dobelē, tik gara tā ir. Kad nāku ar tēva māsu no tirgus un, turoties pie piekrautā iepirkumu groza, vairs nevaru paiet, tad ir tuvu dzeltenā stūra māja, kur dzīvo brālēni. Viņu dzīvoklī klavieres- plats, brūns flīģelis ieplēties istabas vidū.
Jelgavā ir cukurfabrika, kur taisa krāsainos cukurgraudiņus, kas vectēvam vienmēr uz plaukta. Tos viņš ar savu kabatas nazi pārsit uz pusēm vai pat četrām daļām, dod man un sūkā pats, tēju dzerdams. Jelgavā ir ļoti daudz skolu: pirmskolas, pamatskolas, vidusskolas, vācu skolas, žīdu skolas, arodskolas, māsiņu skolas, mūzikas skola un pat skolotāju skola. Ja grib iet skolās, tad jādzīvo Jelgavā. Svētdienas pēcpusdienās var uzlikt galvā samta cepuri ar sudraba vai zelta aukliņām ap malu, nošķiebt to uz vienu ausi tā, lai var labi redzēt spoži kaldināto skolas nozīmi, un iet staigāt pa Lielo ielu, pāri Driksai, garām pils parkam, līdz pat Lielupei un tad pa ielas otru pusi nākt atpakaļ, sveicināt skolotājus, satikt skolas biedrus un draugus.” ( Aina Zemdega ”Toreiz Lubes dzirnavās”, 1991.)
Sēž meža malā
Vasara
Melnsārtu vīnu saujā.
Pietvīkuši,
Pāri tās malai
Bērzi nolīkuši,
Mērc tajā lapotnes savas
Un smejas,
Kad egles
Taisnām galotnēm baŗas…
Pil saule
Skanēdama smiltīs,
Kūst smaržodama
Mūžība,
Piestājos norimusi,
Nemieru nometusi,
Dzeŗu no saujas
Vasarai
Un pati par vasaru tieku.
/Aina Zemdega/
