Iepriekš esam noskaidrojuši, kur bijusi pilsētas robeža hercoga Jēkaba laikā, soli pa solītim esam izstaigājuši pilsētas centru – bijušo tirgus laukumu. Šodien paiesimies pa Akadēmijas ielu un palūkosim, kāda tā bijusi līdz liktenīgajām dienām 1944. gadā.
Iesākumā – Kungu iela
17. gadsimta Jelgavas kartēs iela saukta par Kungu ielu, tā sākās pie Svētās Trīsvienības baznīcas un beidzās pie pilsētas vaļņiem. Hercogienes Annas valdīšanas laikā 18. gadsimta sākumā šajā ielā uzcēla viņas pili un 1726. gadā arī koka Svēto Simeona un Annas pareizticīgo baznīcu. Ielu pārdēvēja par Palejas ielu. Hercoga Pētera valdīšanas laikā vecās pils vietā 1775. gadā uzbūvēja Pētera akadēmijas ēku. 1846. gadā tai pretī uzbūvēja Kurzemes Kredītbiedrības ēku. Pēc Jelgavas dzelzceļa stacijas uzcelšanas 1869. gadā Palejas ielas pagarinājumu līdz tai nosauca par Aleksandra prospektu, ko 1924. gadā pārdēvēja par Zemgales prospektu.
1925. gada septembrī Palejas ielu pārdēvēja par Akadēmijas ielu, līdz Latvijas okupācijai tā bija pilsētas galvenā darījumu iela. Te atradās Vācu centrālās sabiedrības kases Jelgavas nodaļa, Zemgales Kredītbiedrība, Valsts zemes banka, Latvijas Bankas nodaļa, Agrārkredītbiedrība, tālāk “Latvijas Lloids” un citas apdrošināšanas biedrības, notāri, advokātu kantori, nodokļu inspekcijas un citas iestādes. Tālāk izvietojās Jelgavas Apgabaltiesas nams un Amatnieku biedrības nams.
Vācu okupācijas iestādes 1941. gadā Akadēmijas ielu apvienoja ar Zemgales prospektu, izveidojot pilsētas galveno – Ādolfa Hitlera ielu. Pēc Jelgavas ieņemšanas 1944. gadā padomju varas iestādes abām ielām atjaunoja iepriekšējos nosaukumus, tomēr 1949. gadā tās no jauna apvienoja, izveidojot Aleksandra Puškina prospektu no pilsētas Centrālā laukuma līdz dzelzceļa stacijai.
Atmodas laikā 1989. gadā atjaunoja Akadēmijas ielas nosaukumu, nodalot Zemgales prospektu.
Vispirms paraudzīsimies uz Lielās un Akadēmijas ielas krustojumu no Driksas tilta puses. Ieraugām interesantu skatu – pirmskara Jelgavā tur bijuši divi krustojumi, jo aptuveni tagadējās Lielās ielas vietā posmā no Akadēmijas (Palejas) ielas līdz Katoļu ielai paralēli gāja divas ielas – platākā Pils iela (kas kartēs vairāk sakrīt ar Lielās ielas izvietojumu) un blakus pavisam šauriņā Poruka iela, ko vecās Jelgavas fotoattēlos var redzēt starp diviem augstiem namiem. Tieši Poruka un Palejas ielas stūrī slējās augsts, grezns nams – kādreizējā Jelgavas krāj- un aizdevumu kases ēka, no 1935. gada Jelgavas Kredītsabiedrības nams. To 1909. gadā uzcēla pēc arhitekta Paula Eplē rasējuma. Ēku kā vienu no augstākajiem namiem Mītavā raksturoja krāšņa un bagātīgi dekorēta jūgendstila arhitektūra ar asimetrisku skatu torni un Eplē raksturīgiem lieliem arkveida atvērumiem zem ēkas frontona.
Dažos teikumos jāiemin arī pats Pauls Eplē – vācbaltiešu arhitekts, kurš projektējis vairākus namus Jelgavā. Dzimis 1882. gadā galdnieku meistara Hermaņa Eplē un viņa sievas Evelīnas, dzimušas Beidorfas, ģimenē. Pēc arhitektūras studijām Eplē ārzemēs atgriezās Jelgavā un no 1908. gada ieguva vairākus pasūtījumus sabiedrisko celtņu projektiem dzimtajā pilsētā. Pēc Pirmā pasaules kara nodarbojās ar nelielu ēku projektēšanu Jelgavā un Bauskā, rakstīja dzeju, bet 1933. gadā sacerēja opereti. Eplē projektēts ir arī Jelgavas Latviešu biedrības nams Katoļu ielā, Pils teātris Pils ielā, Jelgavas Kredītbankas nams Akadēmijas ielā, Evaņģēliskās jauniešu savienības ēka Svētes ielā 25, Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības nams Katoļu ielā. Diemžēl visas skaistās ēkas sagrautas Otrā pasaules kara laikā.
Neliela koka katoļu baznīca
Gandrīz tieši pretim greznajai Jelgavas Kredītsabiedrības ēkai mākoņus ar torni mēģina aizsniegt Svētās Trīsvienības baznīca. Zināms, ka Livonijas ordeņa valsts laikā 1522. gadā tagadējā Trīsvienības baznīcas torņa vietā atradusies neliela koka katoļu baznīca. Neilgi pēc tam, kad hercogs Gothards Ketlers izvēlējās Jelgavu par vienu no savām rezidencēm un piešķīra tai pilsētas tiesības, 1574. gadā viņš blakus vecajai baznīcai lika celt jaunu mūra dievnamu pilsētas luterāņu draudzei, par kura autoru tiek uzskatīts holandiešu būvmeistars Joriss Jorisons Frēze. Baznīcas pulkstenis un zvani tika izgatavoti 1575. gadā. Valsts sadalīšanas, Polijas–Zviedrijas kara (1600–1629) un iekšējo cīņu dēļ baznīcu pabeidza celt tikai Frīdriha Ketlera valdīšanas laikā un iesvētīja 1615. gadā. Dievnama altāri 1641. gadā dāvināja hercoga Frīdriha sieva Pomerānijas princese Elizabete Magdalēna. Hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā 1686.–1688. gadā pēc arhitekta Martina Knoha projekta uzbūvēja baznīcas torni, kas slējās 49,68 metru augstumā un bija augstākā celtne visā hercogistē. 1862. gadā arhitekta Emīla Strausa vadībā torni paaugstināja, tā augstums kopā ar apzeltīto krustu sasniedza 80,5 metrus, un tā bija augstākā celtne pirmskara Jelgavā.
Varam tikai iztēloties, kā, pārbraukusi pāri Driksas tiltam, baznīcā ieradās hercoga ģimene, kā no tirgus puses gan braukšus, gan kājām uz dievnamu devās vācu draudzes locekļi. Domājams, ka senajā tirgus laukumā, kur 20. gadsimta 30. gadu fotogrāfijas rāda “Shell” degvielas uzpildes un automašīnu apstāšanās vietu, dievkalpojumu laikā stāvēja zirgi un pajūgi. Baznīcēni, izejot cauri iespaidīgas formas triumfa arkai līdzīgiem trīsdaļīgiem vārtiem, pa bruģētu celiņu devušies uz dievnamu. Savu arhaisko izskatu vārti ir daļēji saglabājuši līdz mūsdienām, lai gan pēc kara radīto drupu un draudzes telpas nojaukšanas ap 1955. gadu pārcelti tuvāk baznīcai. Tie būvēti 1692. gadā un bijuši rotāti ar tirgotāju Aleksandra Vihmana un Daniela Dankelmeijera ģerboņiem, jo abi ziedoja būvei naudu. Ģerboņi gan līdz mūsdienām nav saglabājušies. Turpat bijuši iekalti arī dāsno jelgavnieku vārdi un gadskaitlis 1692, tāpēc arī pieņēmums par vārtu būvēšanas gadu.
Trīsvienības dievnama kvartāla iekšienē dažkārt noritējusi mums visai grūti iedomājama, taču aktīva un ar pilsētas norisēm saistīta dzīve. Un to veicinājis pats baznīcas patrons. Hercoga Frīdriha attieksme baznīcu jautājumos bijusi visai praktiska un balstīta merkantilos apsvērumos, gluži tāpat kā brāļadēlam Jēkabam. 1621. gadā, kad Kurzemē klejojis zviedru karaspēks, viņš atļāvis draudzei oficiālajās tirgus dienās dievnama pagalmā tirgoties un sliet tirgus teltis, bet īpaši Marijas tirgus dienā ievākt no tirgotājiem pat brīvprātīgus ziedojumus. Bet jautājums paliek atklāts – cik daudz vietas drīkstēja izmantot tirdzniecībai, ja baznīcas teritorijas galvenā funkcija tomēr ir būt par kapsētu. Jūliuss Dērings savās piezīmēs atzīmējis, ka zem tagadējā baznīcas pagalma noteikti atrodami apbedījumi, jo ikkatras zemes rakšanas reizē esot nācies uzdurties gan kauliem, gan zārku atliekām. Kā dievnama pārbūves un apkārtnes labiekārtošanas liecinieks viņš arī vēstījis, ka ziemeļu pusē atradušās septiņas Jelgavas dzimtu kapličas, to vidū arī baznīcai cieši piebūvētā Betheru dzimtas kapliča, kas nojauktas 1843. gadā veikto remontu laikā.
Fotogrāfijās baznīcas labajā pusē redzama pastorāta ēka ar mācītāja apartamentiem, kas, visticamāk, atradusies aiz tagadējā Jāņa Čakstes pieminekļa. Tā bijusi koka celtne, kuras forma liecina par 18. gadsimta būvi, bet precīzs tās tapšanas gads nav zināms. Pastorāta ēka nojaukta vēl pirms kara, 1939. gadā tajā vietā likti pamati tagadējai bankas ēkai, kur arī mūsdienās atrodas SEB bankas filiāle.
Pirmais muzejs ārpus Rīgas
Ejot pa Akadēmijas ielu nedaudz uz priekšu, ieraugām Pils aptieku. Savulaik šajā vietā atradusies Katrīnas patversmes ēka. Akadēmijas (Palejas) un Driksas (Veismaņa, vēl agrāk Katrīnas) ielas stūrī 1699. gadā uzbūvēja mūra namu, ko licis celt Holandes tirgonis Ihuka. Nams celts 17. gadsimta holandiešu gaumē, ar augstām izrotātām ģēvelēm un deviņrūtainiem logiem. Namu ieguva Jelgavas pils galms. Vēlāk īpašnieki vairākkārt mainījās. 1780. gadā tajā ierīkoja muižnieku jaunavu jeb Katrīnas patversmi. Celtne simtiem gadu tika uzturēta pirmatnējā izskatā, Otrajā pasaules karā to nopostīja.
Paejot garām dažām maznozīmīgākām ēkām, nonākam līdz tagadējam Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejam. Viena no retajām senajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies pēc Otrā pasaules kara, ir “Academia Petrina” majestātiski skaistā ēka. Tās sienas rotā vairākas plāksnes, kas vēstī par to, ka šī ir pirmā augstskola Latvijas teritorijā (1775), ka 1815. gadā te nodibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība – pirmā zinātniskā biedrība Baltijā, kuras biedri 1818. gadā nodibināja otro vecāko muzeju Latvijā – Kurzemes Provinces muzeju, kas savukārt bija pirmais muzejs ārpus Rīgas.
Izglītības tradīcijas Jelgavā ir senas. Pirms “Academia Petrina” pilsētā darbojās jezuītu skola ar gramatikas, poētikas un retorikas klasēm, taču tās darbību neiespējamu padarīja vēstures grieži, jezuītu izraidīšana 1759. gadā. Apgaismības ideju iespaidā 1772. gadā hercogs Pēteris Bīrons Kurzemes landtāgam paziņo, ka nolēmis Jelgavā dibināt akadēmisko ģimnāziju. 1773. gadā hercogs izglītības vajadzībām novēl savu Jelgavas pili, līdz pēc arhitekta Severīna Jensena projekta top jauna ēka baroka stilā ar klasicisma iezīmēm. Kupolā paredzēta vieta observatorijai, pirmajā stāvā atrodas deju un paukošanas zāle, otrajā – svētku zāle, divas auditorijas, karceris un arī bibliotēka. Bīrons paša dibinātajai mācību iestādei Berlīnē pašrocīgi iepirka grāmatas – 15 000 vienības. Saglabājušās ziņas, kāda bijusi jaundibinātās ģimnāzijas mācību programma. To izstrādāja Berlīnes akadēmijas loceklis Johans Georgs Zulcers, kurš izveidoja divas klases. Vienu – klasisko un moderno valodu mācīšanai, ieverot mitoloģiju, ģeogrāfiju, vēsturi, un zinātņu klasi fizikai, matemātikai, dabasmācībai, tautas vēsturei, dabiskajām tiesībām un runas mākslai. Var pieņemt, ka saskaņā ar mācību programmu tika veidota arī bibliotēka. Bīrona plāni, dibinot “Academia Petrina”, bija ambiciozi – šeit būs Kurzemes un Zemgales hercogistes augstākā mācību iestāde. Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas augstākā mācību iestāde darbojās no 1775. līdz 1806. gadam, kad to pārdēvēja par Kurzemes guberņas Cildeno ģimnāziju, bet 1837. gadā – par Jelgavas vīriešu ģimnāziju. Akadēmijas devums Latvijas un Eiropas kultūrvēsturē bijis nozīmīgs, jo tās mācību spēki bijuši izcili Eiropas un pasaules līmeņa zinātnieki – Zulcers, Beitlers, Kītners, Eizens, Bēzeke, Ferbers u.c. Arī tās audzēkņi ir godam nesuši Pētera akadēmijas un līdz ar to arī Jelgavas vārdu Eiropā – to vidū Teodors Grothuss, Jūliuss Dērings, Krišjānis Barons, Kārlis Amenda, Ādolfs Alunāns, Latvijas Valsts prezidenti Jānis Čakste un Alberts Kviesis, kā arī Lietuvas prezidents Antans Smetona un Polijas prezidents Staņislavs Voicehovskis.
Tieši pretī muzejam atradies Kurzemes Kredītbiedrības nams jeb Latvijas brīvvalsts laikā – Valsts zemes bankas un Latvijas Bankas Jelgavas nodaļas nams, celts 19. gadsimta sākumā kā grāfa Pālena īpašums, pārbūvēts 19. gadsimta otrajā pusē un pēc Indriķa Blankenburga projekta – 1925. gadā. Ēka bija ieturēta neoklasicisma stilā, gājusi bojā Otrā pasaules kara laikā. Tagad tās vietā atrodas apstādījumi LLU Meža fakultātes priekšā.
20. gadsimta 30. gadu fotografijā redzamā skulptūra no mugurpuses ir vecais Jāņa Čakstes piemineklis tagadējās muzeja ēkas priekšā. Bronzas piemineklis par godu pirmajam Latvijas Valsts prezidentam (pēc tēlnieka Kārļa Jansona meta) tika uzstādīts 1931. gadā, tas gāja bojā padomju okupācijas laikā.
Ejot tālāk pa Akadēmijas ielu, pirms krustojuma ar tagadējo Raiņa ielu labajā pusē atradās katoļu draudzes pastorāta koka ēka, kurā 20. gadsimta sākumā dzīvojis prāvests Kazimirs Jasens, kas sarakstījis Jelgavā izdoto mākslas vēsturi lietuviešu valodā.
Baznīcā – tirdzniecības pārvaldes noliktava
Jelgavas Svēto Simeona un Annas katedrāle ir viena no piecām Latvijas pareizticīgo katedrālēm (Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā un divas Rīgā). Pirmais pareizticīgo dievnams Mītavā tika uzcelts pēc 1711. gada, kad Krievijas cars Pēteris I licis izprecināt sava vecākā brāļa Ivana V meitu Annu Joanovnu Kurzemes un Zemgales hercogam Frīdriham Vilhelmam. Hercogs esot solījis uzcelt pareizticīgo baznīcu, taču savas pāragrās nāves dēļ to neizdarījis. Kaut arī Annas Joanovnas dzīvesbiedrs miris pa ceļam no Maskavas uz Mītavu, jaunā atraitne pēc Pētera I prasības bija spiesta palikt Kurzemē. Hercogienei un viņas galminiekiem tika iekārtots pareizticīgo dievnams, kas iesvētīts par godu Kristus apskaidrošanai. Vēlāk, kad Anna Joanovna bija kļuvusi par Krievijas impērijas ķeizarieni, 1738. gadā galma baznīca pārvietota uz jauno pili, kas uzbūvēta pēc ķeizarienes favorīta Ernsta Johana Bīrona pavēles.
1726. gadā, Annas Joanovnas valdīšanas laikā, viņas galma padomnieks Pēteris Bestuževs lika pie hercogienes pils uzcelt koka pareizticīgo baznīcu. Šis dievnams bija paredzēts parasto pareizticīgo iedzīvotāju reliģiskajām vajadzībām. Tā kā pilsētā jau bija Svētās Annas baznīca (luterāņu), pareizticīgo dievnamu iesvētījuši par godu Svētajiem taisnajam Simeonam Dievsaņēmējam un pravietei Annai. Domājams, ka nelielā koka baznīca atradās tajā pašā vietā, kur patlaban pašreizējā. Pēc tam, kad Anna Joanovna bija aizbraukusi no Kurzemes un Zemgales, šis dievnams kļuvis par galveno Mītavā. 1750. gadā koka ēka jau bija stipri novecojusi un tāpēc tika izjaukta. 1755. gadā uzcelta pildrežģa baznīca ar četrstūrainas formas zvanu torni. Šī kulta celtne nostāvējusi līdz 1779. gadam.
1774. gadā tika likti pamati arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētai mūra baznīcai, ko pabeidza un iesvētīja 1780. gadā. Mūra baznīcai bijis viens altāris, tā bija vienjoma zāles tipa ēka ar plaku koka pārklāju, ārsienas bija pārklātas ar apmetumu. Virs dievnama apjoma pacēlās neliels koka jumols, kas apšūts ar dzelzs seguma loksnēm un nokrāsots, virs narteksa (baznīcas daļa, kas kalpo kā priekštelpa, ieejot baznīcā) tika uzbūvēts akmens zvanu tornis ar pulksteni. Kupolu forma un fasāžu pieticīgais dekors tika risināti baroka stilā. Uz šo dievnamu pārnesa trīsrindu ikonostasu no vecās pildrežģa baznīcas. Pēc Rastrelli projekta būvētais dievnams nostāvējis 110 gadu – līdz 1890. gada 12. februārim. 1850. gadā tam tika piešķirts katedrāles statuss.
19. gadsimta beigās katedrāles ēka vairs nespēja uzņemt visus strauji palielinājušās draudzes locekļus, tādēļ ar Krievijas imperatora Aleksandra III finansiālo atbalstu pēc arhitekta Nikolaja Čagina projekta uzsākti jauni būvdarbi. Vecā akmens dievnama sienas un altārdaļa daļēji tika iekļautas jaunās ēkas apjomā, taču tās veidols pavisam nelīdzinājās nelielajai Rastrelli baznīcai. Svinīga lielā dievnama iesvētīšana notikusi 1892. gadā.
Otrā pasaules kara laikā Jelgava nonāca aktīvas karadarbības zonā, un 1944. gada augustā katedrāle tika sagrauta. Draudzes locekļi pārgāja uz Jelgavas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīcu. Katedrāles drupas nacionalizēja. Pēc kara beigām drupās tika ierīkota Tirdzniecības pārvaldes noliktava. 1957. gadā pilsētas varas pārstāvji pieņēma lēmumu nojaukt kulta celtni, taču no iznīcības katedrāli glābis izcilā arhitekta Rastrelli vārds – sakrālais objekts tika atzīts par arhitektūras pieminekli. Vēlāk bija izstrādāts tā konservācijas projekts, uzskicēti koncertzāles meti, par ko bija nolemts pārveidot celtni. Tomēr rekonstrukcijas darbi tā arī netika īstenoti. Drūmās drupas aiz iežogojuma bojāja skatu uz pilsētas centru, nekur citur Latvijā vairs nebija vērojamas šādas kara sekas. 1983. gadā tika sākta gatavošanās spridzināšanas darbiem. Dievnama sienās tika izurbti šurfi, tajos ievietota sprāgstviela, taču sabiedrības pārstāvji iebilduši pret šādu barbarisku risinājumu, dievnams atkal tika glābts.
Blakus katedrālei atradies Apgabaltiesas nams, celts krievu laikos, kad tiesu iestādes no pils tika pārvietotas pilsētā. Tā adrese bija Palejas ielā 24. 19. gadsimta beigās sāka vecās tiesu sistēmas (maģistrāta, virstiesas un apriņķa tiesas) reorganizāciju. Jaunās apgabaltiesas celtniecībai tika atvēlēts gruntsgabals pie Simeona un Annas pareizticīgo katedrāles, un ēku uzcēla 1886.–1890. gadā. Uz jauno tiesas namu no hercoga pils pārcēla gan tiesu iestādes, gan zemesgrāmatu nodaļu. Šis nams, kura vietā mūsdienās ir tukšs laukums, iznīcināts Otrajā pasaules karā – līdzīgi vairumam Jelgavas ēku.
Tālāk (apmēram Akadēmijas un Elektrības ielas stūris) viens no skaistākajiem namiem – Amatnieku biedrības nams. Savulaik šis īpašums piederējis galma padomniekam un Jelgavas ģimnāzijas inspektoram grāfam Vilhelmam Leopoldam Račinskim. Pēc tam, kad grāfs devās pensijā un pārcēlās uz Erfurti, gruntsgabalu pārdeva Vācu amatnieku biedrībai. Biedrības nama projektu izstrādāja pirmais latviešu tautības arhitekts Oskars Aleksandrs Bārs. Ēkā bija ierīkotas plašas zāles, skatuve un arī skatītāju zāle ar 600 sēdvietām, ķegļu spēlētava, darbojās restorāns, tika rīkoti arī koncerti un teātra izrādes. Pēc ugunsgrēka 1889. gadā ēka pārbūvēta, padarot to vēl krāšņāku. Pie ēkas tika izbūvēta veranda, no kuras pavērās skats uz dārzu ar celiņiem, soliņiem un krāšņām puķu dobēm. Uz Vācu amatnieku biedrības skatuves IV Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā 1895. gadā tika izrādīta Aspazijas luga “Zaudētās tiesības” Jelgavas Latviešu biedrības teātra aktieru izpildījumā. Arī pats teātra tēvs Ādolfs Alunāns mēdzis īrēt tur skatuvi savām izrādēm.
Iepretim, ielas otrā pusē, Nr. 36 pagalma namā skolas gados dzīvojis Jānis Čakste.
Akadēmijas ielas galā pie augstiem, kara sākumā būvētiem namiem, kur atradās apriņķa pārvaldes iestādes, sākās agrākais Aleksandra, tagad Zemgales prospekts. Pa to pastaigāsim citā reizē.
