Tieši pirms gada šajā marta nedēļā Jelgavas Mākslas skolā notika tradicionālais karnevāls – gan bērni, gan skolotāji bija gatavojuši maskas, veltītas cirka tēmai. Veidojām zāles rotājumus, iestudējām priekšnesumus – tāds pasākums skolā ir tikai vienu reizi gadā. Runas par vīrusu un slimībām jau bija dzirdamas, tomēr ziņai, ka nākamajā dienā valstī stāsies spēkā ārkārtas situācija, īsti nebijām gatavi. Nebija skaidrs, ko nozīmēs attālinātās mācības. Sākumā likās – pasēdēsim kādu brīdi mājās, gan jau pēc tam viss atkal būs pa vecam. Tas, kā izvērtās tālākais mācību gads, vairs nevienam nav jāstāsta.
Toties arvien mazāk saprotams, kad un kā šī brīža stāvoklis beigsies. Ik pa laikam no mākslas skolas bērniem vai viņu vecākiem saņemam ziņas par to, ka viegli nav. Gribētos teikt – iestājies izturības pārbaudes maratons. Nākamajā nedēļā būs brīvlaiks, daudzi to izmantos, lai izdarītu iekavētos darbus. Pavasaris dabā ir atmodas un cerību laiks, varbūt saņemsim jaunu spēku un enerģiju.
Pēdējā laika spilgtākais vizuālais iespaids bija ledus iešana Lielupē un Driksā. Jelgavnieki tajās dienās staigāja gar upēm, iemūžinot fotogrāfijās neparastos skatus – ledus vižņu faktūra radīja diezgan draudīgu iespaidu. Atcerējos seno pavasari, kad mācījos Jelgavas 2. vidusskolā, toreiz plūdu dēļ tika pagarināts brīvlaiks. Ūdens tajā gadā nodarīja postījumus – skolā applūda pagraba stāvs, kurā atradās garderobe un ēdnīca. Par spīti tam, atmiņās nez kāpēc palikusi laba sajūta – nav jāiet uz skolu, ar draudzenēm vakaros mierīgi varējām spēlēt galda spēles. Dažas dienas pat nebija elektrības, izmantojām sveču gaismu.
Šogad, par laimi, tādu plūdu nebija, tas bija diezgan īss brīdis, kad varēja redzēt potenciālo upes ūdens spēku. Laikā, kad nenotiek klātienes kultūras pasākumi – ne teātris, ne kino –, jāsāk uztvert dabas procesus gandrīz kā izrādi. Regulāri vērojot Lielupi, iztēlē var uzburt gleznu galeriju – balts sniegs, mierīga aizsalusi upe, pēc tam jau kūstošs ledus, bailīgi, lai ietu tam pāri. Tad nāk milzu nemiers – blīvie ledus blāķi –, aiz tā seko upes brīvība – ūdens atkal plūst, šķēršļi pārvarēti. Dabas cikli līdzinās cilvēka emocijām.
