Turpinām iepazīstināt ar izstādes “Ziemas stāsti” fotogrāfijās redzamajām personībām. Jāatgādina, ka izstāde līdz 31. martam skatāma Jelgavas pils pagalmā. Tās mērķis ir ne tikai iepriecināt līdzcilvēkus ar kādu kultūras notikumu laikā, “kad nekas nenotiek”, bet arī iedvesmot ar 20 izciliem stāstiem, ar kuriem dalījušās Jelgavā un Jelgavas novadā unikālas personības. Šoreiz par radošām personībām, trim “ceļotājiem”, kuri piedzīvojumos dodas atšķirīgos veidos – rakstniecībā, glezniecībā un kino. Savus “Ziemas stāstus” atklāj tulkotājs, rakstnieks, redaktors Kārlis Roberts Freibergs, gleznotāja, māksliniece Linda Freiberga un jaunā aktrise Rūta Kronberga.
Linda Freiberga
Ir viena nedēļa gadā, pašā marta sākumā, kad tulpes ir visur. Tās vēl nemaz nav izspraukušās caur ziemas sasalumu piemājas dobēs, bet vāzēs gan. Tas ir laiks, kad ziema vēl nav atkāpusies, bet gaisā jūtams pavasaris. Esam kā ceļojumā starp ziemu un pavasari. Un neviens cits no izstādes varoņiem šo laiku neapraksta skaistāk kā māksliniece un gleznotāja Linda Freiberga. Viņa saka: “Esmu dzimusi janvāra beigās – laikā, kad dienas ir jau jūtami garākas nekā saulgriežos un ziema iet uz pavasara pusi. Man ļoti patīk šis laiks – ar sauli un sniegu reizē. Līdz ar savu dzimšanas dienu sāku kaifot arī par ziemu. Tad tumsā jau noiets tāds labs ceļa gabaliņš, it kā kalnā kāpjot, un nu laiks laisties no kalna lejā, pavasarī iekšā.” Bet par tulpēm Lindai ir gluži personisks stāsts: “Bērnībā mūsu ģimene audzēja tulpes pārdošanai. Tieši šajā laikā, ap manu dzimšanas dienu, tētis no pagraba uz siltumnīcu pārnesa kastēs sadīgušos tulpju sīpolus. Tā man kā bērnam bija iespēja visu atlikušo ziemas daļu vērot, kā tulpes lēnām aug. Un līdz 8. martam visa siltumnīca bija ziedos. Un tā smarža! Pat tagad, kad tulpes ziedu veikalos pieejamas daudz agrāk, es ciešos un nepērku tās ātrāk, lai sevi nemānītu. Gaidu dzimšanas dienu, jo tad sākas mans tulpju laiks, kas piepildīts ar to fantastiski samtaino, silto smaržu. Tādu grūti atrast. To tikai tulpju ziedos var sajust.”
Linda ir dzimusi vidzemniece, daugmaliete, ķegumiete. Ogrē, Pētera Aulmaņa mākslas studijā, radošā kompānijā tika dzerta tēja ar cepumiem, sperti pirmie soļi vizuālajā mākslā un iemīlēta tieši glezniecība. Vēlāk radošie vēji Lindu aizpūtuši uz Rīgu. Pusaudža gadi aizvadīti Rīgas Lietišķās mākslas koledžā – rokdarbu nodaļā. “Šajos gados paralēli radošajiem rokdarbiem, daudz smiekliem un dejām arī garīgie procesi dvēselē uzņēma intensīvus apgriezienus. Atklājās jauna pasaule sevī pašā, kas ir tik brīva, dzīva un liela,” teic māksliniece. Sekojot savas dvēseles slāpēm, Linda iestājās toreizējā Katehētikas institūtā (tagad RARZI), kur divus gadus studēja teoloģiju. Pēc tam sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, kur iegūts bakalaura grāds tekstilmākslā un maģistra grāds glezniecībā.
Izstādēs Linda piedalās kopš 1998. gada. Pirmā notika Ogrē, kurā viņa piedalījās kopā ar brāli – grafiķi, zīmētāju Sandiju Greiškānu. Vēl citās gleznas izstādītas kopā ar vīra Kārļa fotogrāfijām. Linda regulāri piedalās grupu izstādēs, plenēros. Darbojas Jelgavas Mākslinieku biedrībā. Rīko personālizstādes. Atzīmējot 40. dzimšanas dienu, tapa izstāde “Skaistākais gadalaiks ir tagad!”, kas bija apskatāma Rīgā un pēc tam arī citviet Latvijā. “Jebkurš dzīves gadalaiks ir skaists, jo tā ir mana dzīve tagad,” pārliecināta Linda. Tieši šajā dzīves posmā lielākā daļa laika tiek veltīta ģimenei. Viņa ir mamma trīs brīnišķīgiem bērniem – Alisei Marijai, Austrai Lilijai un Ritumam Jānim. “Līdz bērnu gada vecumam sev neuzlieku par pienākumu gleznot, tas ir tāds īpaši ciešas tuvības laiks ar savu mazuli. Tomēr gadu izturēt pilnīgi bez gleznošanas man tā arī nav izdevies. Ja vajadzētu izvēlēties vairāk laika veltīt glezniecībai, mazāk bērniem, tā arī negribētu. Mana ģimene ir tā augsne, impulss, kas dod iedvesmu radīt. Tagad man patīk, kā ir, – gleznot nedaudz, bet toties ar lielu kaisli. Šī kaisle nevar būt ilgstoša. Tā ir tāda īslaicīga, bet ļoti spoža.”
Vēl mākslinieci iedvesmo lielais lauks pie mājām Platones pagastā, kas arī izvēlēts par fotografēšanās vietu izstādei “Ziemas stāsti”. Linda stāsta: “Lielais labības lauks pie mūsu mājas ir vieta, kur nāku skatīties un veldzēties. Šeit noķeru to jūras sajūtu – plašumu un horizontu. Te var vērot saules ceļu cauri gadalaikiem. Te var arī slēpot un skriet. Šī ainava mani pabaro gan kā gleznotāju, gan kā Dieva bērnu. Reizēm iedod spārnus, reizēm noliek pie vietas, kas nu kuru reizi vajadzīgs.”
“Esmu pateicīga, ka varu būt šeit, Zemgalē, Jelgavas novadā. Šeit dzīvot, mīlēt, domāt, skatīties, meklēt un gleznot! Es saņemu tik daudz no šīs vietas, kur dzīvoju. Un vēlos dot šai vietai arvien labāku sevi.” Jelgavas novadu Linda sauc par mājām jau 12 gadu. “Te ir dzimuši mūsu bērni, un Jelgavas novads ir viņu dzimtais novads.”
Par pandēmijas laiku Lindas Freibergas atziņas ir vienkāršas: “Šajā laikā atskārtu, cik svarīgas ir mājas! Cik svarīgs ir iekšējais klimats, kādu es radu savās mājās kā saimniece. Mans iekšējais miers vai tā neesamība ietekmē ģimeni. Ir jāstrādā ar sevi, lai būtu apmierināta. Laiks jāvelta ikdienas klusajai lūgšanai sevī. Manā vietā to neviens cits nedarīs. Vēl šajā laikā saprotu, cik ļoti cilvēkos svarīga vienotība un paklausība. Ir lietas, kas jādara, kam jāpakļaujas, pat ja domājam citādi, lai sasniegtu kopīgu labumu. Ļoti svarīga tāda pazemība un uzticēšanās speciālistiem, īpaši tagad.”
Vēl viņa atzīst: “Man ļoti iepaticies gatavot ēst – tā improvizējot, pēc sajūtām. Tad ir gandarījums, kad sanāk, kad garšas saplūst. Savā galvā jau redzu, kas ar ko ietu kopā, kādas garšas un smaržas veidotos. Man ļoti patīk smaržas, ēteriskās eļļas un aromāti. Vasarā tie ir visapkārt, bet ziemā, kad dabā viss sasalis, izbaudu smaržu paraudziņus, iesmērējos ar aromātiskām eļļām. Tas dod man prieku un piedod ziemai vasaras smaržu.”
Kārlis Freibergs
Kārļa Roberta Freiberga stāsts ir īsts ceļojums un brīnišķīgu notikumu un pavērsienu pilns. Tas ir arī vienīgais, kas starp citiem 20 personību stāstiem ir arī par atgriešanos savu senču zemē un iesakņošanos jaunā vietā.
Jelgava ir tā pilsēta, no kuras Kārļa tēvs Imants Freibergs desmit gadu vecumā 1944. gadā devās bēgļu gaitās kopā ar saviem vecākiem. Trimdā Imants nodzīvoja vairāk nekā 55 gadus un atgriezās Latvijā tikai pēc Kārļa mammas Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanas par Latvijas Valsts prezidenti 1999. gadā. Jelgavā joprojām stāv pirmskara dzīvojamās ēkas, ko projektējis Kārļa vecaistēvs arhitekts Augusts Freibergs, tostarp māja Skolas ielā 12, ko ģimene ar visu iedzīvi bija spiesta atstāt Otrā pasaules kara beigās.
Un tā Kārlis piedzima otrpus okeānam – Kanādā. Viņš ir dzimis, audzis un skolojies Monreālā, Kvebekas provincē. Augstāko izglītību ieguvis valodniecībā (Kanādā un ASV), starptautiskajās zinībās (Francijā). Atgriezies uz dzīvi vecāku dzimtenē Latvijā 1990. gadā, Kārlis strādājis par žurnālistu laikrakstos un ziņu aģentūrās, piemēram, paša līdzdibinātajā nedēļas avīzē “The Baltic Observer” (tagad “The Baltic Times”). Jau neatkarīgajā Latvijā pilnveidojies dažādās studijās – studējis reliģijas zinātnes, saņēmis Eiropas Savienības PHARE stipendiju mācībām augstskolā Francijā (1996–1997) un Amerikas valdības stipendiju latviešu žurnālistu pieredzes apgūšanas braucienam ASV (1995). Savas mātes Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras sākumā kārtojis viņas intervijas ar ārzemju presi un medijiem. Pēc tam pievērsies prezidentes uzrunu, preses paziņojumu un citu tekstu rakstīšanai, rediģēšanai un tulkošanai (angļu, franču, latviešu un spāņu valodā). Kā padomnieks piedalījies dažādās sarunās un sanāksmēs prezidentes uzdevumā. “Tie bija spraigi un grūti kalpošanas gadi visai mūsu ģimenei.” Vairākus gadus bijis angļu valodas redaktors (copy editor) “AirBaltic” mēneša izdevumā “Baltic Outlook”.
Tagad Kārlis ir sava privātuzņēmuma SIA “Montelibre” dibinātājs, nodarbojas ar tulkošanu, rakstīšanu un tekstu rediģēšanu gan privātpersonām un uzņēmumiem, gan pašvaldībām un valsts iestādēm. Un vēl Kārlim ir tuva fotogrāfija, māksla. Viņš ir Jelgavas Mākslinieku biedrības biedrs un ar savām fotogrāfijām piedalījies gan personālizstādēs, arī kopā ar sievu Lindu, gan kopizstādēs Latvijā, Lietuvā.
Kārlis arī muzicējis dažādos ansambļos, ieskaitot Nīla Īles vadītajā sitamo instrumentu ansamblī “Afro Ambient”, kā arī folkloras ansamblī “Rasa” (vadītājs Valdis Muktupāvels) un Jelgavas folkloras kopā “Dimzēns” (vadītāja Velta Leja). Uzstājies kā viesmūziķis folkloras grupu “Iļģi” un “Laiksne” koncertos (balss, dūdas, kokles, vargāns, sitamie instrumenti), kā arī “Prāta vētras” koncertā (dūdas) Mežaparkā.
Apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi “Par piedalīšanos Latvijas Republikas neatkarības atgūšanā 1991. gada janvārī un augustā”, saņēmis Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojumu – piemiņas medaļu “NATO samits 2006”.
Iespējams, tieši savas ārkārtīgi spraigās pieredzes dēļ, cīnoties par Latviju, tās izaugsmi, veltot tik daudz spēka un laika gan profesionāli, gan gluži cilvēciski, būdams Valsts prezidentes dēls, Kārlis joprojām ir ļoti stingrs savā redzējumā par notikumiem pandēmijas laikā: “Pasauli ir pārņēmušas dažādas nāvējošas slimības dažādos laikmetos. Pirms 100 gadiem tā bija spāņu gripa, bet tagad mums jātiek galā ar jauno “Covid-19” epidēmiju. Taču es joprojām uzticos mūsu valdībai un ārstniecības speciālistiem, kaut arī pielaistas kļūdas, cīnoties pret šo iepriekš nepieredzēto sērgu. Paklausības vārdā es apņemos ievērot valdības rīkojumus: ieturēt divu metru distanci un valkāt sejas aizsegu sabiedriskajās vietas, netikties ar draugiem un radiem un ceļot tikai vajadzības gadījumā, lai slimība neizplatītos vēl straujāk mūsu valstī. Tikai kopīgiem spēkiem varēsim atgriezties normālā dzīvē. Aicinu visus Latvijas iedzīvotājus rīkoties līdzīgi, būt paklausīgiem un atbildīgiem pret sevi un līdzcilvēkiem.”
Par savu “Ziemas stāstu” Kārlis Roberts Freibergs saka: “Man ir divējādas sajūtas par ziemu. Gan patīkamas, gan nepatīkamas. Ziema ir gadalaiks, kad sasalušajai zemei un augiem iestājas miera un atpūtas laiks. Sastinguma laiks. Man ziemas aukstums līdzinās nāvei. Aukstums ir nāve, siltums ir dzīve. Mēs ziemā kurinām savus mājokļus, lai uzturētu tajos dzīvības siltumu, spītējot pretī nāvējošajam salam, kas valda ārpusē. Tieši ziemā vairāk nekā citkārt atceros, ka, cilvēkam mirstot, tā ķermenis atdziest, sastingst un kļūst auksts. Tomēr es kā kristietis ticu, ka pēc nāves seko noslēpumainā augšāmcelšanās. Līdzīgi kā pavasaris, kas katru gadu liek zemei atmosties no jauna.”
Taču ziemas stindzinošajā aukstumā, sevišķi šogad, Kārlis ir saskatījis arī ļoti daudz skaistuma, kas ir nesis siltumu un prieku. “Nesen tiku pārsteigts ar neparasti krāšņu nakts skatu, kad sērsnas pārklātie krūmu zari atstaroja gaismu, kas nāca no mūsu mājokļa; tie mirgoja kā spožas zvaigznes melnajās debesīs. Savukārt žilbinošie sniega kristāli, kas pārklāja zemi, līdzinājās zaigojošam briljanta palagam. Ar tādiem sirreāliem, sapņainiem, negaidītiem dabasskatiem nenākas bieži sastapties.”
Platones upe un ar vecajiem kokiem aizaugušais dārzs izvēlēti par Kārļa Roberta Freiberga fotografēšanās vietu, kas aplūkojama izstādē Jelgavas pils pagalmā.
“Platones upes ielenktā pussala ir mūsu īpašuma mazie džungļi. Neskarta, mežonīga daba, kur esam sastapušies ar dažādiem savvaļas dzīvniekiem. Kad gribas izvēdināt galvu, tad izmetu loku pa šo pussalu, ko esam nosaukuši par Bebrāriju (palaidnīgo bebru nedarbu dēļ). Platones upe, kas plūst garām mūsu mājai, citos gadalaikos ir dabīgs šķērslis, lai pārvietotos pa sauszemi. Tagad šīs ūdenstilpes stingrā ledus kārta ir kļuvusi par tiltu, kas apvieno abus krastus visas upes garumā. Pa ledus virsmu brīvi staigā stirnas, lapsas, zaķi un citi meža dzīvnieki. Toties mūsu ģimene izmanto sen nebijušu iespēju slidot, slēpot un doties īsos pārgājienos, velkot ragaviņas pa dabas jaunizveidoto ziemas taku. Vērojot sniega pārklātos kokus un laukus, kad it kā visa Latvija būtu apbērta ar tīru, baltu pūdercukuru, arī dienas laikā šoziem esmu izjutis īstenu prieku.”
Vēl Kārlis stāsta: “Šī ir vieta, kur mani senči no tēva puses ir dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Varbūt tamdēļ Zemgales laukus un upes sajūtu kā savu vietu, lai gan uz šejieni pārcēlos no Rīgas tikai 2009. gadā. No tēva manī plūst zemgaļu asinis. Stāstu saviem bērniem, ka tā tagadējā Latvijā ir pēdējā baltu cilts, kas pakļāvās svešzemju iebrucējiem. Es gribētu, lai mani bērni iemanto zemgaļu drosmi un cīņassparu, stājoties pretī dzīves grūtībām un izaicinājumiem.
Es piedzimu trimdā kā latviešu bēgļu dēls. Mani vecāki un vecvecāki skuma pēc zaudētās dzimtenes, bet tagad loks ir laimīgi noslēdzies. Esmu atgriezies Jelgavas novadā, netālu no vietas, kur mans tēvs uzauga. Esmu atgriezies tur, kur man ir jābūt, – savā Tēvzemē. Esmu laimīgs, ka mani bērni, tāpat kā mans tēvs un viņa priekšgājēji, atkal dzīvo, aug un skolojas Jelgavas novadā.”
Rūta Kronberga
Par tiem, kuri skolojas, dzīvo un stiprina savas saknes, arī mūsu pēdējais šīsnedēļas stāsts. Par “ceļotāju”, kas dodas cauri laikiem, Latvijas vēstures pagriezieniem stipro sieviešu stāstos kino. Par skolnieci un jauno aktrisi Rūtu Kronbergu.
Lai kā valdītu priekšstats, ka aktrises ir ekspresīvas un tā vien grib būt uz skatuves, prožektoru vai kameru starmešu gaismās, Rūta savā būtībā šķiet pavisam citāda un par sevi izsakās ļoti pieticīgi. Viņa īsi rezumē: “Piedzimu, padzīvoju, sāku iet skolā.” Šobrīd, mācīdamās Jelgavas 4. vidusskolas 7. klasē, viņa atzīst, ka skolas gaitās ir nonākusi līdz pusei. “Savos 13 gados esmu jau visu ko piedzīvojusi, bet daudz darāmā un sasniedzamā vēl priekšā,” saka Rūta.
Savos 13 gados viņa paguvusi tapt nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” kategorijā “Labākā aktrise” par galvenās lomas tēlojumu filmā “Bille” (2018, režisore Ināra Kolmane). Filmas pamatā ir autobiogrāfisks romāns “Bille”, kas stāsta par Nobela prēmijai nominētās rakstnieces Vizmas Belševicas bērnību. Lai gan pēc šīs filmas Rūta bija apņēmusies ieturēt pauzi, nu viņa atkal filmējas jaunā spēlfilmā – “Mātes piens”, kas top pēc Noras Ikstenas tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Stāsts aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz pat 20. gadsimta 70. un 80. gadiem un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem totalitārā režīma laikā.
Bet savu ikdienu Rūta labprāt pavada iekštelpās, nodarbojoties ar mierīgām, radošām lietām, kā arī sportojot. “Esmu izmēģinājusi vairākus sporta veidus un vienu brīdi pat gāju brīvajā cīņā. Pašlaik esmu pievērsusies vieglatlētikai un aktīvi darbojos jaunsardzē.”
Kas Rūtai ir dzimtā pilsēta Jelgava? “Tās ir mājas, vieta ar visām manām dārgākajām atmiņām.” Ar atmiņām par bērnību un mīļu vietu Jelgavā saistās arī viņas ziemas stāsts un izvēlētā vieta fotogrāfijā – tiltiņš Jelgavas pils parkā. “Pils parks man vienmēr asociējas ar Lieldienām. Turp katru gadu ar ģimeni braucam svinēt svētkus. Daba šajā laikā ir ļoti skaista, un pils parks izskatās burvīgi. Taču ziema nav no mīļākajiem gadalaikiem lielā aukstuma dēl, lai gan ir arī labas lietas – Ziemassvētki, sniegs un slidošana.”
Laikā, kad pasaule ir apstājusies tādā kā ziemas sasalumā “kovida” dēļ, Rūta spriež: “Nācās saprast, cik pēkšņi viss var mainīties. Vienu dienu sēžu skolas solā blakus saviem draugiem, bet jau nākamajā dienā – tikai pie datora. Tik daudz kas iecerētais un plānotais var tikt atcelts. Tomēr, manuprāt, cilvēki pārmaiņām spēj ļoti labi pielāgoties.”
