Šogad Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra organizētajā konkursā “Laukiem būt!” uzvaras laurus plūkuši arī vairāki projekti no Jelgavas un Ozolnieku novadiem. Pirmo vietu kategorijā “Nelauksaimniecība – pakalpojumi” un 2600 eiro naudas balvu saņēmusi Renāte Bērante no Ozolniekiem, kura iecerējusi izdot grāmatu bērniem “Kur es biju, kad es nebiju”. Stāsti par Monti.
– Kas ir Monte, un par ko būs viņas stāsti?
Doma radās, pateicoties manas meitas un krustmeitu jautājumiem, kas atkārtojās atkal un atkal. Es sapratu, ka ir daudz tādu jautājumu, uz kuriem mēs, vecāki, bieži vien nevaram atbildēt, piemēram – kur es biju, kad vēl nebiju piedzimis? Bieži vien meitiņai stāstu par saviem skolas laiku piedzīvojumiem vai to, kā mēs ar tēti iepazināmies un braucām kopā kādā ceļojumā. Tad viņa ar nesapratni klausās un jautā, kāpēc viņu nepaņēmām līdzi. Atbildot, ka viņa tad vēl nebija piedzimusi, sapratu, ka bērnam kādā noteiktā vecumposmā ir diezgan sāpīgi dzirdēt to, ka viņš kādreiz nav bijis.
Nesen no dzīves aizgāja mans tētis, un man bija ļoti grūti nodot bērnam šo ziņu. Ģimenēs ir šādas situācijas, kad aiziet kāds no tuviniekiem vai mīļš mājdzīvnieks, tad rodas jautājumi, kurus nav nemaz tik viegli izskaidrot. Pieļauju, ka es neesmu tāda vienīgā, daudzi vecāki nezina, kā atbildēt uz šiem lielajiem jautājumiem, kad tos uzdod bērni. Mēs neviens neesam īsti mācījušies, kā kļūt par labām mammām vai tētiem, un nezinām, kā ir pareizi uz tiem atbildēt, lai bērns uztvertu pēc iespējas pieņemamāk.
Tā radās doma izveidot tādu pasaku tēlu kā Monte, kurā bērni vairāk ieklausītos. Viņa būtu tikpat dzīvespriecīga un draudzīga kā visi mūsu mazie ķipari un atbildes uz daudzajiem jautājumiem varētu nodot bērniem saprotamā veidā. Šīs grāmatas būs bērnu valodā veidoti stāsti, kas ļaus mazajiem lasītājiem iepazīt pasauli.
– Ir paredzēts, ka Montei būs vairākas grāmatas?
Esmu sarakstījusi pirmo grāmatu, tā tiks izdota šogad. Paredzētas trīs. Pirmā stāstīs par dzīvi pirms piedzimšanas, atbildot uz jautājumu – kur es biju, kad es nebiju? Otra būs par to, kā mammas puncīti rodas bērniņš, ko viņš tur dara un kā izkļūst ārā. Un trešā stāstīs par to, kā atvadīties no sev tuviem cilvēkiem vai mājdzīvniekiem. Pirmās grāmatas teksts jau ir gatavs, un šobrīd radām tās mākslinieciskās ainas. Taču mums vēl ir laiks, jo grāmatu esam paredzējuši izdot pirms Ziemassvētkiem.
– Grāmatās pieminētās tēmas ir diezgan nopietnas. Kas ir tas pamats, uz kā tiek veidotas atbildes uz šiem dziļajiem jautājumiem?
Mēs šos jautājumus neapskatām ne no psiholoģiskā, ne anatomiskā vai Bībeles aspekta, bet no bērna skatpunkta. Tā būs iztēli veicinoša grāmata, tur nebūs dotas strikti skaidras atbildes. Tā būs iespēja attīstīt iztēli, sapņot kopā ar Monti un pieņemt pašam savu patiesību. Grāmatu mērķauditorija ir bērni vecumā līdz desmit gadiem, vairāk koncentrējoties uz posmu no diviem līdz sešiem gadiem. Šī vecuma bērnus mazāk interesē fakti, kā tos pasniedz pieaugušie, viņi vieglāk uztver informāciju, kas atainota kā cita bērna redzējums jeb atklājums.
Tā savā veidā ir arī mana iztēle, mans skatījums, kā uz šiem jautājumiem varētu atbildēt. Jāsaka godīgi, es sirdī joprojām esmu liels bērns, man patīk spēlēties kopā ar meitu, un dažbrīd pat aizmirstos, ka esmu mamma. Līdz ar to manī ir šis bērnišķīgais sapņainums, un es varu iztēloties, kā bērns uz to varētu skatīties. Protams, esam runājušas par šīm tēmām arī ar bērniem. Kad grāmata tika sarakstīta, es devos uz Ozolnieku bērnudārzu “Saliņa”, kurā mācās arī mana meitiņa, un veicu lasījumu. Vērojām, kā bērni reaģē uz šo stāstu, lai saprastu, vai viņiem tas ir interesants un saprotams. Atgriezeniskā saite bija diezgan laba.
– Tātad grāmatās aprakstītais stāstījums ir kā bērna paša rastās atbildes uz lielajiem jautājumiem?
Principā jā. Domāju, ka, arī nākamās grāmatas veidojot, tiksimies ar bērniem un runāsim par dažādām tēmām, tā iegūstot iedvesmu no viņiem pašiem. Man ir meitiņa un divas krustmeitiņas, kas visas ir līdzīgā vecumā, līdz ar to ikdienā nākas visu laiku saskarties ar šiem jautājumiem.
Mēs ar meitu esam izdzīvojušas to posmu, kad viņa neizprata dzīvi pirms piedzimšanas, esam par to daudz runājušas, un mums kopīgi ir radusies atbilde uz šo jautājumu. Tāpat arī par tēta aiziešanu, ko ilgi nemācēju paskaidrot, jo negribēju viņu sāpināt. Bet tad pienāca viens mirklis, kad sajutu, ka varu to pateikt, un viņa piegāja pie loga un rādīja mākonīti, uz kura sēž opītis, un stāstīja, ka viņam tur noteikti ir sava mājiņa. Viņa pati veidoja atbildes, mēs tās izdzīvojām kopā.
– Kā satikāties ar grāmatas ilustratori Sabīni Baumani, un vai plānojat sadarbību attīstīt?
Sapnis par grāmatām man bija jau skolas laikā, es zināju, ka noteikti savā dzīvē gribu izdot vismaz vienu grāmatu, kas paliks pēc tam, kad manis vairs nebūs. Strādājot LIAA Jelgavas biznesa inkubatorā, man nākas iepazīties ar radošiem un uzņēmīgiem cilvēkiem. Sabīne ir no Limbažiem, kopā ar jelgavnieci attīsta uzņēmumu “La La La design”. Abas rada bērnu atmiņu grāmatas kastē. Sabīnei ir vēl viens uzņēmums, kas ražo bērnu šķīvīšus ar alfabētu. Mēs iepazināmies, un es netīši ieminējos par grāmatas ideju, un izrādījās, ka viņai arī ir sapnis par grāmatu, ko viņa gribētu uzzīmēt. Sabīnei ir pieredze grāmatu izdošanā un Mākslas akadēmijas maģistra grāds, savukārt man ir sabiedrisko attiecību speciālista izglītība. Līdz ar to mums ir labs pamats, lai attīstītu šo ideju.
– Tev ir arī uzņēmums “PataTaTa”, kas ražo bērnu apģērbus un konkursā “Laukiem būt” ir saņēmis apbalvojumu.
Jā, šo uzņēmumu izveidoju kopā ar savu mammu, lai viņai būtu iespēja atgriezties un strādāt mūsu dzimtajā pusē Saldū. Viņa ir profesionāla apģērbu tehnoloģe, uzkrājusi pieredzi dažādos uzņēmumos Rīgā. Viņa ir piepildīta, un es esmu laimīga, jo esmu devusi mammai iespēju darīt to, kas viņai no sirds patīk. Konkursā es startēju ar divām biznesa idejām, un otrs uzņēmums ieguva trešo vietu.
“Laukiem būt” projektā tika piedāvātas mācības, kuru rezultātā tiek izstrādāts biznesa plāns. Tas aizņēma ļoti daudz laika, bet bija tā vērts, jo, saliekot visu pa plauktiņiem, kļuva skaidrs, vai tas ir tikai sapnis vai tomēr var būt biznesa ideja, ar ko nākotnē iespējams nopelnīt. Iesniedzot pieteikumu konkursā, abas ar Sabīni sapratām, ka biznesa ideja patiešām ir ļoti reāla. Mūsu abu jau izveidotie uzņēmumi un to darbnīcas lieliski varēs palīdzēt attīstīties Montes stāstiem. Ir datorprogrammas un dažādas ražošanas un apdrukas iekārtas, kas var palīdzēt aksesuāru izstrādē. Ir iecere radīt Montes lelli, kleitu un īpašo zvaigznes piespraudi gluži kā no pasaku grāmatām.
– Ar Montes stāstu ideju startējat arī “Projektu bankā”. Kā tur sokas?
Pateicoties “Laukiem būt” balvai, ir izdevies iegūt finansējumu gandrīz 90 procentu apmērā, lai mūsu sapnis par pirmo grāmatu piepildītos. Paralēli piedalāmies platformā “Projektu banka”, kur vēl mēnesi jebkuram cilvēkam ir iespējam mūs atbalstīt, iegādājoties grāmatu iepriekšpārdošanā. Redzēsim, ja ies labi arī “Projektu bankā”, tad būs piepildīts sapnis arī par otro grāmatu, domāju, ka trešo jau finansēsim pašas no sastrādātā.
– Kāpēc nolēmāt meklēt finanses un izdot grāmatas saviem spēkiem, nevis atrast izdevēju?
Tāpēc, ka esam konsultējušās ar citiem rakstniekiem, kuri ir izstāstījuši savu pieredzi par to, ka, veidojot sadarbību ar izdevniecību, procentu daļa, ko saņem darba radītāji, ir niecīga. Tādēļ mēs mēģināsim iet citu ceļu un izdot saviem spēkiem. Taču tam nav saistības tikai ar finansēm. Vairāk ar to, ka šīs grāmatas ir mūsu sirdslieta, sapņa piepildījums. Un sapnis nebeidzas ar grāmatu, jo ir arī tālākas ieceres. Mēs plānojam doties pa bērnudārziem un sākumskolām visā Latvijā un iepazīstināt ar nedaudz citādāku leļļu teātri, nekā ierasts Latvijā. Bērniem ir daudz un dažādi jautājumi, un mēs ar leļļu teātra palīdzību esam iecerējušas uz tiem atbildēt.
– Tātad plānojat vēl ilgi dzīvot kopā ar Monti un viņas stāstiem?
Jā, jo vēl tālākā nākotnē mums ir sapnis radīt Montes māju, uz kuru bērni varētu braukt kopā ar vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem, satikt ikvienu tēlu no Montes pasaku grāmatām un baudīt kultūru.
Visticamāk, leļļu teātrim un vēlāk arī mājai meklēsim papildu finansējuma iespējas. Tur mums noteikti būs nepieciešams atbalsts. Man jau, protams, ir sapnis, ka pašvaldība varētu piedalīties mājas tapšanā, jo šo plānojam kā sociālo uzņēmumu, kurā varēs darboties novada jaunieši, jaunie vecāki. Saredzu, ka Montes māja varētu darboties līdzīgi kā Lotes zeme Igaunijā, kur iesaistās aktīvi un attīstīties griboši cilvēki.
– Vai māja plānota Jelgavas novadā, un kāda būs tās saistība ar laukiem?
Es ļoti ceru, ka šo sapni mums izdosies piepildīt Jelgavas vai Ozolnieku pusē, jo man gribētos rīdziniekus izvilkt ārā no Rīgas. Nav noslēpums, ka jaunās ģimenes ļoti labprāt brauc ārā no pilsētas, lai sastaptos ar saviem iemīļotajiem pasaku tēliem. Piemēram, uz Sprīdīša mežu vai Lotes zemi, ir cilvēki, kas mēro tālu ceļu, lai satiktos ar bērniem tuviem pasaku varoņiem.
Nākotnē redzam, ka Montes māja varētu būt laukos, tā nebūtu Jelgavā uz galvenās ielas, bet vairāk pie dabas. Ļoti ceram, ka ar šo projektu mums izdotos piesaistīt vairāk tūristu Jelgavas un Ozolnieku novadam. Ļoti gribētos, lai tā būtu kāda veclaicīga māja, ko varētu atjaunot, jo tādās redzam vērtību. Bet pagaidām vēl ejam maziem solīšiem uz priekšu, koncentrējoties uz grāmatām, izbraukumu izrādēm. Vispirms ir jāpopularizē Montes tēls, lai viņa sadraudzējas ar bērniem.
– Kādu redzi savu Monti pēc pieciem gadiem?
Es redzu, ka Latvijā Monti zina pilnīgi visi bērni un pieaugušie, kas ir saistīti ar maziem bērniem. Domāju, arī Igaunija un Lietuva ir sākusi mūs iepazīt. Viņiem ir savi tēli – Lote un Kika Mika, kas ir ļoti populāras. Mēs gribam līdzvērtīgu tēlu radīt Latvijai. Es, protams, apzinos, cik daudz laika un resursu mums prasīs grāmatas, to pārdošana un popularizēšana, kā arī intereses radīšana kaimiņu zemēs. Taču mums tam ir patiešām laba bāze un iespējas.
– Ja salīdzinām Monti ar Loti, Kiku Miku vai Pepiju Garzeķi, kāda viņa ir?
Esmu daudz lasījusi minētās grāmatas, un jāatzīst, ka šīs meitenes ir diezgan nešpetnas, mīl nedarbus un viņām nepatīk, ka vecāki aizrāda. Montes grāmatas ar to atšķirsies. Mēs neradīsim šādu tēlu, mēs būsim uzticams draugs gan mazajiem bērniem, gan viņu mammām un tētiem. Manuprāt, pārāk daudz ir grāmatu, kas bērnus aicina uz nešpetnībām un dzīvošanos patvaļā bez vecākiem. Tas, ko bērni lasa vai dzird no grāmatām, veido viņu pasaules uztveri.
Lasot Lotes grāmatu, man šķiet dīvaini, ka viņas mamma tikko piedzimušo māsiņu iedod Lotei un abas vienas pašas dodas kaut kur pasaulē. Divus trīs gadus vecam bērnam stāsts šķiet patiess, tādēļ es nevēlētos savam bērnam sniegt šādu informāciju, kas viņu raisītu uz staigāšanu patvaļā, kad viņš vēl to īsti nedrīkst. Tāpat arī Pepija, kas izsmej policistus, kuriem viņa ir jāķersta. Protams, tas ir jautri, bet ar grāmatām mēs mācām bērnam vērtības, un vai kāda cita cilvēka izsmiešana ir pareiza? Es uzskatu, ka nē. Taču nevajag uztraukties, Monte nebūs pārāk pareiza, jo mēs saprotam, ka bērniem patīk dažādas neģēlības.
– Kas ir tās vērtības, ko vēlies bērniem nodot ar Montes stāstiem?
Tas, ko Montes grāmatās varēs sastapt, ir sirsnība, mīlestība pret ģimeni un draugiem, rūpes pret apkārtējiem. Bērni piedzimstot, ir dabīgi sirsnīgi un atvērti, bet dzīves situācijas liek viņiem saskarties ar negācijām. Mūsu bērnudārzā ir ļoti draudzīgi bērni un arī audzinātājas, tas ļoti silda sirdi, tādēļ domāju, ka ar šīm vērtībām ir jādalās un tās jānes tālāk.
