Aspazijas piemineklis Jelgavā – kāda laba doma man ienāk prātā, kad pēc diskusijām publiskajā telpā klausos par ideju Rīgā veidot dzejnieces pieminekli.
Bet tepat Zaļeniekos aizsākās izcilās sievietes dzīve – 1865. gada 16. martā piedzima Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, kas vēlāk kļuva par slaveno dzejnieci Aspaziju.
Grāmatā “100 ievērojamākās sievietes”, ko saņēmu pirms gadiem kā dāvanu no savas mātes, ir arī Aspazijas biogrāfijas apraksts, bet grāmatas ievadu rotā dzejnieces vārdi. “Sievietes sūtība. Ar sievietes – mātes jūtām ir savienotas sievietes jūtas vispāri. Sieviete visvairāk attīstās caur mīlu. Caur mīlas pārdzīvojumiem tā izaug kā puķe, kas aizvien izlaiž jaunas atvases un pumpurus. Augstākajā brīdī, kad Eross apaugļo, viņa paceļas arī uz augstāku cilvēces būtību,” tā Aspazija redz sievieti. Viņa ir arī pirmā, kas tā laika latviešu sabiedrībā iestājas par sieviešu tiesībām.
Elza Rozenberga no Zaļenieku Daukšu mājām pēc būtības ir pasaules sieviete, domas plašuma neierobežota, viņas dzeja un lugas ceļo pār laikmetiem. Skatoties uz Aspazijas biogrāfiju, gribas domāt par viņas personību, kas, nostājoties blakus Jānim Pliekšānam un ar savu mīlestību un redzīgo literātes talantu atbalstot jauno advokātu, pārkaldina viņu mīlestības liesmu kalvē jau par latviešu literatūras, drāmas, dzejas gigantu.
Jelgavas šodienas rokraksts ir smilšu un ledus skulptūru festivāli, skulptūra kā mākslas žanrs ir novērtēts, un interpretācijas ledū un smiltīs pārsteidz ik gadus rīkotajos starptautiskajos mākslas forumos.
Bet Aspazija, kas nāca no Jelgavas? Kā būtu radīt dzejnieci Aspaziju granītā? Mana vecmamma bērnībā stāstīja sev dārgu atmiņu, kā reiz dzejas vakarā redzējusi tuvumā Aspaziju Jelgavas Latviešu biedrības namā. Jauno Kārkliņu Elzu aizrāvis dzejnieces skaistais tēls, tērps, matu sakārtojums, steidzīgā un cildenā gaita un zināma distance pret apkārtējām jelgavniecēm, kas tajā brīdī bija dāmu istabā.
Rīga var celt savu Aspazijas pieminekli, bet Jelgava var celt savu, citādāku nekā Jūrmalā, kur lieliski izceļas uz kāpu fona dzejnieces siluets un viņas svārkam pieglaudies kaķis.
Man viņa ir kā puķe, trauksmes zvans, valdniece un burve, spilgta kā saules gaisma, neievainojama, kā Gunas sidraba šķidrauts. “Mūžīgā sievietība, kas pacēla Faustu, nekad nezudīs no pasaules kā vakarzvaigzne no debess,” tā mums apgalvo Aspazija.
