Krīze kā vakcīna
“Krīzes iespējas. Meditācija kā dzīves līdzsvarošanas māksla” ir atkārtoti izdota grāmata, kas aicina saskatīt krīzes radītās iespējas, tam izmantojot meditācijas paņēmienus. Grāmatas autori ir Pasaules Kristīgās meditācijas kopienas direktors benediktiešu mūks Lorenss Frīmens un Latvijas Integrālās izglītības institūta direktors, kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis.
Šis kopdarbs pirmo reizi izdots 2010. gadā, kad piedzīvojām ekonomisko krīzi, kas radīja nozīmīgu spriedzi un finansiālus zaudējumus. Desmit gadus vēlāk, sastopoties ar “kovida” radītajām globālajām pārmaiņām, autori joprojām aicina uztvert krīzi kā normālu dzīves sastāvdaļu. Viņi rosina to uzlūkot kā vakcīnu, kas rada gatavību nākamajai krīzei, kas noteikti sekos, jo tāda vienkārši ir dzīves dinamika.
“Krīze nav kārtējā problēma vai nepatikšanas, bet situācija, kuru nav iespējams atrisināt ar ierastajiem paņēmieniem, ar mūsu rīcībā esošajām zināšanām un pieredzi,” raksta J.Rubenis. Viņš arī atsaucas uz Kārli Gustavu Jungu, kurš uzsvēra, ka katrs jauns dzīves posms šķērso kādu krīzi, kā pusaudžu vecumposmā, tā vēlāk pusmūžā un vecumdienās. Veroties no šāda skatpunkta, kļūst skaidrs, ka krīze nav nekas ārkārtējs, tā vienkārši iezīmē pārmaiņas kādā noteiktā dzīves periodā. Tādēļ svarīgākais jautājums ir nevis par to, kā izvairīties no krīzēm, bet gan, kā atrast veidus un paņēmienus, kas ļaus iemācīties tās izturēt un izmantot savai izaugsmei. Vēl vairāk, autori liek saprast, ka krīzes katram cilvēkam ir nepieciešamas, jo tikai tā mēs augam un kļūstam par personībām, kas spējīgas veidot nozīmīgu pienesumu sabiedrības attīstībā.
Protams, visas krīzes parasti izraisa divas reakcijas – bailes un pretestību. Autori uzsver, ka jebkura krīze, tostarp arī “kovid” izraisītā, liek cilvēkiem šķērsot klasiskās piecas stadijas, ko pārdzīvojam, sastopoties ar nāvi, – noliegumu, dusmas, kaulēšanos, depresiju un pieņemšanu. J.Rubenis iezīmē, ka pirmās divas stadijas spilgti varam novērot jau kopš pandēmijas sākuma un tās izpaužas gan demonstrācijās un aktīvā vīrusa noliegumā, gan samiernieciskā gaidīšanā, atbildību par risinājumu uzveļot citiem.
Taču, kā uzsver autori, lai pārvarētu krīzi, ir svarīgas pavisam citas darbības, un tās ir pieņemšana, jaunas rīcības telpas atklāšana un vecā atlaišana. Un šajā ceļojumā meditācija ir paņēmiens, kas var palīdzēt vislabāk. Viens no krīzes pamatelementiem ir izjūta, ka esam zaudējuši kontroli, tādēļ paniski cenšamies to atjaunot. Taču meditācijā, atsakoties no domām, mēs apzināti pārstājam sevi kontrolēt un soli pa solim dodamies pretim pieņemšanas stadijai.
Grāmatā iepazīstināts ar kristīgās meditācijas praktiķiem Meinu un Lasālu, kā arī pieminēta Gandija un Hameršelda spēja garīgumu integrēt politiskajā darbībā. Atrodami arī pāris meditācijas prakses apraksti, taču šī nebūs meditācijas rokasgrāmata, drīzāk skaidrojums, kas veidos jēgpilnu pamatu un rosinās iedvesmu turpināt kontemplācijas ceļu. “Šī nav pēdējā krīze mūsu dzīvē. Taču, ja to drosmīgi un prasmīgi šķērsosim, būsim gatavi nākamajām,” ceļa vārdus teic J.Rubenis.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
