Saruna ar Elzas Stērstes mazmazmeitu Diānu Janci.
Šodien, Elzas Stērstes dzimšanas dienā, uz sarunu aicinu cilvēku, kurā ir kriksītis Elzas, cilvēku, kurā es saskatu to rāmo mieru un labestību, kādu esmu iedomājusies piemītam Elzai, – publicisti Diānu Janci, Elzas Stērstes mazmazmeitu.
– Diāna, kurš ir tavs mīļākais Elzas dzejolis? Kāpēc?
Tas nav tik viegli atbildams – dzejoļi ir ļoti dažādi gan tematiski, gan noskaņu ziņā. Kad iedomājos Franciju, ir viens, kad domāju par sadegušo Jelgavu un Sibīriju – vēl ir citi… Man tuvi ir arī plašāk nezināmie Elzas politiskie dzejoļi – kā viņa izsmej “lienošos” politiķus. Un pavisam īpašos brīžos domāju par vārdiem, kuri veltīti Latvijai, – viņa bija klāt gan 1918. gada valsts dibināšanas brīdī, gan parakstīja Latvijas Centrālās padomes Memorandu 1944. gadā. Elza Stērste bija ļoti drosmīgs cilvēks.
– Tu biji pavisam maza, kad Elza aizgāja. Vai tev ir saglabājušās kādas atmiņas par vecvecmāmiņu? Kā jūs viņu dēvējāt ģimenē?
Man bija seši gadi, kad viņa nomira, bet dīvainā kārtā viņu atceros daudz. Es viņu saucu par Dudū – iespējams, šis vārds nācis no franču valodas, viņa man franču un vācu valodā lasīja priekšā grāmatiņas. Mana mīļākā bija par Mocarta bērnību, arī viņam biju devusi vārdu – Omiļū! Vasarās Jūrmalā dzīvojām kopā, un Elza bieži aizgāja līdz pat kāpām un skatījās uz jūru. Pie pašas jūras viņa nevarēja tikt – pēc pārciestā insulta kreisā puse bija palikusi paralizēta, un krāģītis, kurš palīdzēja pārvietoties, grima smiltīs. Ar savu mazo spainīti reizēm atnesu jūras ūdeni – lai viņa sajustu vismaz smaržu.
– Tavas mammas Annas Žīgures sarakstītajā grāmatā “Marselīne” lasu, ka Elza bērnībā bijusi diezgan nevaldāma. Citēju: “Elžuks ir sabiedrisks bērns, un viņai patīk vienai ciemoties pie kaimiņiem, kuri dzīvo tajā pašā mājā. Gaišā, sprogainā galviņa bieži pavīd cauri kāpņu margām. Tur nelīdz nekādi aizliegumi, meitene atkal atrod ceļu pie kaimiņiem. Tad māte izdomā viltību: kādu dienu, kad Elza ir mājās viena pati, pie lielajām dzīvokļa durvīm kaut kas sāk grabināties. Māte vēlāk paskaidro, ka tie, protams, bijuši Būzeļi, kuri klīstot pa māju un ņemot līdzi mazus bērnus. Elza nekad vairs neiet viena ārā pa dzīvokļa durvīm.” Kādi bija Elzas vecāki? Vai tiešām mamma bija tā stingrā, bet tētis vienmēr mierinošais plecs?
Pēc atgriešanās no izsūtījuma Elza Stērste sarakstīja savas dzīves atmiņas – uz tām galvenokārt arī balstās mūsu ziņas. Tajās nedaudzajās fotogrāfijās, kuras izdevies dabūt, jo Jelgavas bojāejā 1944. gadā pazuda arī viss Stērstu ģimenes arhīvs, māte Elizabete tiešām izskatās stingrāka nekā tēvs Andrejs. Elzai ar tēvu ir bijušas ļoti ciešas attiecības, abi bijuši radniecīgas dvēseles, tādējādi tēvs viņu ļoti sapratis, viņam pirmajam Elza nesusi rādīt savus dzejoļus. Var jau būt, ka māte bija stingrāka, bet man liekas ļoti svarīgs tas, ka abi vecāki virzīja un atbalstīja visu ģimenes bērnu izglītošanos, nešķirojot, vai tās bija meitas vai dēli. Pat vēl vairāk – viņi sākumā atbalstīja Elzas mācības Pēterburgas konservatorijā un vēlāk, kad sapūlētā rokas nerva dēļ mūzikas mācības bija jāpārtrauc, turpināja atbalstīt Elzas lēmumu doties uz Parīzi, lai studētu literatūru Sorbonnas Universitātē. Tiesa, arī pati līdztekus studijām pelnīja naudu kā klavierspēles un valodu skolotāja.
– Atkal citēšu no “Marselīnes”: “Viņš [Andrejs Stērste] sastādīja sparģeļus – tos līdz šim audzēja tikai muižu dārzos. Drīz vien pēc parādīšanās Jelgavas puķu veikalā uz Kauliņiem atceļoja arī tomātu stādi – mīlestības āboli, kā tos sākumā dēvēja un pret kuriem ar neuzticību izturējās pat pašu ģimenes ļaudis. Kauliņu māju dienvidu pusē ir izveidots rožu dārzs, ko ietver dzelteno akāciju dzīvžogs, kas aizsargā no vējiem un salnām.” Šķiet, ka es pat sajūtu rozā ‘Hermosa’ vai baltās vīteņrozes ‘Mme Alfred Carriere’ smaržu Kauliņu dārzā. Pastāsti par Kauliņiem! Kas tie bija ģimenei, un kas ar tiem noticis tagad?
Stāsts par Kauliņiem ir garš. Mums tagad ir izdevies atpirkt Kauliņu mājvietas pašu vidu, kur vēl joprojām aug daži Stērstu Andreja stādītie kastaņkoki un ābeles. Ēkas nav saglabājušās. Vēl 90. gadu vidū pat nezinājām, kur īsti mājas bijušas. Lisa Kahraman, kuras vecvecmāmiņa Marija bija Elzas māsa, ļoti atbalstīja manu sapni par piemiņas vietas izveidošanu Stērstu Andrejam, Elizabetei un visai Stērstu ģimenei. Taču vēl ir pats sākums, vēl pāri palikušo Kauliņu parka gabaliņu pārņēmuši padomju laikā saaugušie krūmi.
– Elzai ir vairāki dzejoļi par Jelgavu, Jelgavas bojāeju. Kā tev šķiet, kāpēc Elzai šī pilsēta tomēr it tik būtiska, ja pirms Pēterburgas nespēja vien sagaidīt izrauties no mietpilsoniskās, snaudošās pilsētiņas?
Domāju, ka katram jaunam cilvēkam gribas izrauties uz lielo dzīvi. Droši vien Elza senās Jelgavas skaistumu atklāja un iemīlēja vēlāk. Esmu bieži dzirdējusi, ka Jelgava bija viena no visskaistākajām Latvijas pilsētām.
– Francija bija Elzas otrā dzimtene, viņas dvēseles māja. Vai jūsu ģimenē vēl joprojām Francija ir tuva?
Francija ir ļoti tuva, vienmēr ir bijusi sajūta, ka tā ir daļa no mūsu dzīves. Kaut gan – tie ir kā sapņi: Sēnas krastmala vijolīšu krāsas debess atspulgos, baznīcu zvanu skaņas, parku gaismēnas, gleznas un mūzika un nebeidzami dzejoļi.
– “Kādu dienu Virza atnāk kopā ar Straubergu un pasniedz Elzai sarkanu rozi… Viņš iedod arī manuskriptu, tā ir viņa jaunā poēma “Marselīne Nevermor”. Elza tūlīt grib tajā ieskatīties, bet Virza sāk lasīt pats.
“Vai notiksies viss tas, kas notikt var,
Un uzsmaidīs man daiļā svētlaimīgā…”
Beidzis lasīt Billīšu āboliņa lauka malā sacerēto poēmu, no uztraukuma bāls, dzejnieks nometas uz viena ceļa un bildina Elzu. Viņai nav jādomā, ko viņa teiks. Elza to bija nojautusi jau pirmajā vakarā, staigājot pa Vecrīgas ieliņām. – Mīļais Dzejniek! – Mana Marselīne!” (“Marselīne”, 2005)
– Vai Elza, tavuprāt, bija laimīga ar Dzejnieku? Kāda bija viņu dzīve?
Domāju, Elzai dzeja nozīmēja vairāk par dzīves prozaiskajām lietām, un viņa Edvartā Virzā vispirms saskatīja lielu dzejnieku. Tāpat arī domāju, ka viņa laimi svēra pavisam citādāk, nekā to mūsdienās darām mēs. Viņa bija stiprs un gaišs cilvēks.
– “Marselīni Billītēs uzņem kā savējo, jo viņu taču sev izvēlējies mātes mīlulis Eidiņš. Dzejnieka tēvs šādam gadījumam par godu izņem no futrāļa savu vijoli, taču darbā saliektie pirksti vairs īsti nelokās. Agrāk Billīšu lielajā istabā bieži rīkotas dejas un jaunieši, apģērbušies pa pilsētnieku modei ar baltiem glazē cimdiem rokās, tēlojuši dendijus un viņu priecīgās draudzenes. Pusdienās galdā ceļ ēdienus, kurus Marselīne nekad agrāk nav ēdusi, – auzu miltu ķīseli, pītes un pūteli, kam milti pēc visiem senču likumiem malti Dzejnieka brāļa mājās.” (“Marselīne”, 2005) Vai tās Billītes, kur tagad bieži ved tūristu ceļi, ir tās pašas, kur dzejnieks ieveda savu Marselīni? Un kas Billītēs notiek tagad, 2021. gadā?
Dzejnieki vecās Billītes pārbūvēja 30. gadu beigās, bet tomēr tās ir tās pašas Billītes, un tas liekas brīnums, ka vecā māja ir izdzīvojusi cauri laikiem un politiskajiem režīmiem. Sākoties padomju okupācijai, mūsu dzimta no Billītēm tika izraidīta, un tikai līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu mana vecmāmiņa Amarillis un onkulis Eduards varēja atgūt un atjaunot ēkas. Tolaik, 90. gadu sākumā, Billītes bija gaužām bēdīgā izskatā, kā daudzas senās skaistās latviešu mājas. Liels prieks, ka tagad liela daļa no tām ir atjaunotas.
Es ceru, ka mūsdienu Billītes ir līdzīgas dzejnieku Billītēm – ar ciemiņiem, dzeju, mūziku un gleznām. Pašlaik pandēmijas laiks ir kluss, bet tad, kad kultūras dzīve atdzīvosies, arī Billītes sagaidīs ciemiņus. Reizēm organizējam dzejas lasījumus un koncertus, bet bieži uzņemam ekskursantus, stāstām par abiem dzejniekiem un pirmskara kultūras dzīvi.
– Vai ir kas tāds, kas, domājot par vecvecmāmiņu Elzu, liek pasmaidīt?
Tas būs tāds gaišs smaids par viņas mīlestību pret puķēm un dabu. Bet, nē, – nevienu joku par viņu nezinu, man liekas, Elza bija nopietns cilvēks, kurš reti jokoja.
– Un kas sāpina sirdi, domājot par Elzu Stērsti?
Viņu izsūtīja uz Sibīriju 65 gadu vecumā. Tiesa piesprieda 25 gadus darba labošanas nometnē. Staļins nomira, un viņai, pusparalizētai, izdevās atgriezās Latvijā. Taču tās nav sāpes tikai par viņu kā tuvu cilvēku, tās ir sāpes par visiem tiem, kuri tika izsūtīti, kuru dzīves tika salauztas. Ne visi atgriezās. Ja par to domā, īpaši par mazajiem bērniem un vecajiem cilvēkiem, nezinu, vai šīs rētas jebkad var īsti sadzīt.
– Elza auga plašā ģimenē – tētis, mamma, Veculīte, vēl trīs māsas un divi brāļi. Kāds ir ģimenes tālākais liktenis?
Gluži tāds pats kā daudziem latviešiem – daļa ģimenes ir Amerikā un Itālijā, daļa pazuda kara viesuļos. Ar citiem retāk, ar citiem biežāk turpinām sazināties vēstulēs un sociālajos tīklos. Var tikai sapņot, cik stipra būtu mūsdienu Latvija, ja nebūtu bijuši garie okupācijas gadi. Cik liela būtu mūsu tauta.
Mani senči
Es nezinu, bet mani senči zina,
Kas linu ziedu autos mani tina, –
Teic, kas no mazotnes tos sevī vied,
Tam visu mūžu asinīs tie dzied.
Ne lepnā pilī – dūmu istabiņā
Liels izaudzis ir manu senču gars,
Cik daudzas audzes karstā darba dziņā
Kā viņlaik tautas tīrumā vēl ars.
Vēl viņu riju sūrums manī dvašo
Un liek man droši iet caur dzīvi plašo,
Vēl spriguļrakstā cilājas mans jambs,
Te laikiem liegs, te laikiem cits kā krams.
Cik cīnītāju varenu bez baiļu,
Cik malēju un daiņotāju daiļu,
Cik arājcilšu, apklusušu manī,
Dus gadusimteņiem kā veci zvani.
Kad viņi skan, es līdzi skanu tiem
Un jūtu tos līdz dvēsles pamatiem,
Līdz brīdim pastaram, kad skuju rotā
Es viņu pulkam būšu piebiedrota.
Senā Jelgava
Iet cauri ceļinieks un neziņā sev jautā:
“Vai tā ir Jelgava, šī drupa, kara grautā,
Bez torņu smailēm, ai, bez līdzības, kā rēgs,
Ko aprijis bez sāts ir milzu ugunsgrēks? “
Kur viesul’s trakojis, nu atkal viss ir rimis.
Nav mūžam nogrimis, kas savās dzīlēs grimis,
Un runā akmeņi, kas klusējuši sen,
Pa klajiem dūmeņiem vējš vaimanā un sten.
Kā sudrabs glabājas tur teika upes dzelmē
Par seno Jelgavu, kas dega moku svelmē;
Kā zaļa līdaka tā kādreiz uzpeldēs
Un tautas teiksmās, dainās atskanēs.
Ej tālāk, ceļiniek, – bail vakaros šeit garos,
Tik putniem patvērums ir apgruzdušos zaros,
Un, ja kāds jasmīnzars aiz mūra paslēpies,
Tas trakiem viesuļiem ir nolauzt piemirsies.
