Jaunietim, aizverot aiz sevis skolas durvis, atmiņas bagāžā iegūluši, cerams, vairāki vai pat daudzi dzejnieku un rakstnieku vārdi un uzvārdi. Skolotājas likušas lasīt, mācīties no galvas, rakstīt kontroldarbus, tad jau gribot negribot kaut kas prātā aizķeras. Tomēr ir arī tādi, par kuriem skolā nerunā, skolu programmās neiekļauj.
Kad pirms vairākiem gadiem gatavojos īpašajai Sieviešu dienas ekskursijai, meklēju jelgavnieces – stipras, gudras, skaistas un atmiņā paliekošas –, par kurām pastāstīt. Elīze fon der Reke, Aspazija, Brigadere… un Elza Stērste. Dzejniece, tulkotāja, skolotāja.
Studējot filologos, protams, biju dzirdējusi šo vārdu, bet tas arī viss. Meklēju informāciju, lasīju, nemanāmi sāku arī apbrīnot šo sievieti, pat nedaudz apskaust – par iespēju satikt, redzēt tik daudz to cilvēku, par kuriem šodien lasām literatūras un mākslas vēstures grāmatās: Amedeo Modiljāni, Pablo Pikaso, Djego Rivera… Edvarts Virza.
No Naurēniem
1885. gada 18. marts. Elza piedzimst Vidzemē, cariskās Krievijas guberņā. Garīgi možā un gaišā vietā – Vecpiebalgā, Naurēnu mājās. Tieši tāpēc vēlāk viņa savu dzeju paraksta ar Naurēnu Elzas vārdu. Elzai vēl nav ne gads, kad ģimene dodas dzīvot uz Rēveli, jo tur Elziņas tētis Andrejs Stērste – dzejnieks, jurists, pirmās atmodas sabiedriskais darbinieks – beidzot atrod darbu. Rēvelē paiet trīs gadi, un ģimene atgriežas, lai sāktu dzīvi Jelgavā. Elza bērnībā prot runāt trīs valodās – latviešu, krievu un vācu. Agri, aptuveni vienpadsmit gadu vecumā, viņa sāk rakstīt savus pirmos dzejoļus. Interesanti, ka tie vispirms top krievu un vācu, tikai vēlāk – latviešu valodā. Zinības sākumā apgūst pie mājskolotājas, bet vēlāk mācās Paukera jaunkundzes augstākajā meiteņu skolā Jelgavā, bet Cinnius jaunkundzes mūzikas skolā apgūst klavierspēli. 1906. gadā dodas uz Pēterburgu, kur, sekmīgi nokārtojusi iestājpārbaudījums, kļūst par Pēterburgas konservatorijas klavierklases studenti, bet 1911. gadā uzsāk studijas Sorbonnas Universitātē Parīzē. Tieši šis laiks, kas pavadīts Francijā, neatgriezeniski ietekmē gan Elzas dzīves uztveri, gan vēlāko daiļradi. Viņa izstrādā un ar izcilību aizstāv diplomdarbu par Šarla Bodlēra estētiku. Pēc atgriešanās Latvijā Elza Stērste divus gadus strādā par skolotāju Jelgavas Ķeizariskajā mūzikas skolā, bet, sākot ar 1918. gadu, sāk darba gaitas Rīgas 2. vidusskolā. Pasniedz gan mūziku, gan franču valodu.
1913. gadā ar Naurēnu Elzas vārdu iznāk viņas pirmais dzejoļu krājums – “Prelūdijas”. Debijas grāmatā jau parādās Stērstes dzejai raksturīgās iezīmes: koncentrācija, virtuozitāte, spēcīgs gleznieciskais elements un rotaļīga ironija. “Prelūdijas” valdzina ar pārdzīvojuma tiešumu, dziļumu un jūtu svaigumu. (“Jaunā Gaita”, Nr.165)
Ar savu laulāto draugu Edvartu Virzu Elza iepazīstas 1919. gadā pēc franču mūzikas koncerta izskanēšanas Melngalvju namā. Runā, ka viņa Edvarta acīs esot saskatījusi līdzību ar iemīļoto rakstnieku Šarlu Bodlēru, kura sejas pantus no redzētajām fotogrāfijām iegravējusi sev atmiņā. Edvarts un Elza apprecas 1920. gadā. Nākamajā gadā viņu laulībā piedzimst meita Amarillis, kurai māte pēcāk velta daudzus jo daudzus dzejoļus.
“Tēvzemes nodevība”
20. un 30. gados Elza Stērste galvenokārt nodarbojas ar rakstniecību. Iznāk dzejoļu krājumi “Eizebijs un Florestāns” (1921), “Zaļā gredzenā” (1928), “Mezgloti pavedieni” (1934). Viņa uzraksta romānu “Andreja Zīles dzīve” (1937), beletrizēts tēva Stērstu Andreja dzīvesstāsts), tiek izdota grāmata “Pasakas un noveles” (1934) un garstāsts “Vilciņš griežas” (1936). Top dzeja bērniem “Piķa Brencis” (1939) un “Tālais ceļojums” (1939), izdota luga “Arlekīna kāzas” (1938). Elza Stērste tulko no franču valodas. 1931. gadā viņas tulkojumā iznāk grāmata “Poèmes Lettones”, īsa latviešu dzejas antoloģija franču valodā.
1951. gadā Elzu Stērsti kopā ar citiem domubiedriem no tā dēvētās Franču grupas apcietina par “tēvzemes nodevību” un izsūta uz Irkutskas apgabalu Sibīrijā. Tur viņa pārcieš insultu un, pēc Staļina nāves 1956. gadā atgriezusies Latvijā, tikai pamazām atgūst spēju kustēties, bet ķermeņa kreisā puse – roka un kāja – paliek nekustīgas. Elza Stērste mirst 1976. gada 19. aprīlī un apglabāta Rīgas II Meža kapos blakus Edvartam Virzam.
