Samērība
Man patīk tādas jaudīgas mašīnas. Ne jau es būtu baigā autobraucēja, bet vienkārši patīk. Ar prieku noskatos uz dažādu modeļu sporta tipa mašīnām. Kā tās uzņem ātrumu un ar to īpašo uzgāzēšanas skaņu aizšaujas dzīvē. Taču, kā teica vienā bērnu multfilmā, – vai tas, ko tu gribi, ir tas, ko tev vajag?
Man laikam kopumā tuvs ir vārds – samērīgi. Kaitina pārspīlēta zīmolu pielūgsme, pakļaušanās patēriņa neprātam un pirkšanās bez sajēgas. Ja arī tam apakšā slēpjas dziļi zemūdens akmeņi, simpatizē cilvēki, kas prot ievērot mērenību, pat ja viņiem netrūkst līdzekļu, lai staigātu zīmolos un brauktu lepnos automobiļos. Nē, es neesmu tik traki piekasīga, es tiešām saprotu, ka cilvēkam var būt kāda aizraušanās un viņš var braukt ar superīgi dārgu mašīnu vai pirkt 17 veidu dārgus pulksteņus vai labākās makšķeres, kas vien pieejamas. Tomēr samērība ir atslēga uz šo visu.
Samērība gan nav vērojama mūsu pilsētas vadības transportlīdzekļu izvēlēs. Man tiešām pie labākās gribas nav skaidrs, kāpēc būtu jābrauc ar tik glauniem auto. Labi, es saprotu – augsts amats, augsts prestižs! Taču pretstatā tam – nodokļu maksātāju nauda, piedevām vēl pašlaik, šajos ne visai stabilajos laikos. Manas simpātijas itin viegli iekaro augsta līmeņa vadītāji, kas brauc pat ar velosipēdiem uz darbu. Vai ar sabiedrisko transportu. Labi, nevajag pat tādas pārmērības, vienkārši kaut kādu samērīgumu – glītu, kvalitatīvu, bet nepārspīlēti aprīkotu automobili. To es saprastu.
