Par Baltijas sieviešu līgas februāra labāko spēlētāju atzīta VK “Jelgava” otrā tempa uzbrucēja Liene Šimkuse – pēc finālsešnieka komandu spēlēm turnīrā Tartu ziņo Latvijas Volejbola federācija.
Ar finālturnīru Igaunijā, kur Latviju pārstāvēja “Jelgava” un “RVS/LU”, atsākās un reizē noslēdzās Baltijas sieviešu līgas sezona. No abu vienību vidus arī izvēlēta mēneša labākā volejboliste, un neklātienes balsojuma sacensībā ar rīdzinieču komandas libero spēlētāju Elīnu Zvaigzni žūrijas vērtējums bija pārliecinoši par labu jelgavniecei. “Liene ir īsta cīņā saucēja, kas vienmēr grib uzvarēt un ar savu attieksmi pret treniņiem un spēlēm ir paraugs jaunajām spēlētājām,” vienu no komandas līderēm raksturo galvenais treneris Aldis Bērziņš.
“Jelgavas” klubam pieredzējusī spēlētāja pievienojās šosezon, savu dažāda vecuma jaunatnes izlasēs, ASV Studentu līgā un arī Latvijas pieaugušo valstsvienībā krāto meistarību apliecinot jau kopš pirmajām oktobrī aizvadītajām spēlēm. Tartu viņa komandas statistiku papildināja ar 34 punktiem, tostarp divus gūstot ar netveramām servēm un vienu ar bloku.
Uz Igauniju “Covid-19” ierobežojumu dēļ komanda diemžēl bija devusies tikai astoņu cilvēku sastāvā, turnīra gaitā savainojuma dēļ zaudēja arī libero spēlētāju, un lielā mērā arī šie apstākļi neļāva līdzīgā cīņā pret vietējo “TU/Bigbank” un Tallinas “Audentes SG/NK” tikt līdz uzvarai, tādējādi līgā ieņemot sesto vietu.
– Kā tu vērtē spēles Tartu un sezonu kopumā? – ar jautājumu par pēdējiem notikumiem arī sākas mūsu iepazīšanās saruna.
Grūti bija, ka aizbraucām tik “īsā” sastāvā. Uzbrukumā pietrūka Ineses Jursones, tāpat arī otras cēlājas, kas tomēr būtu varējusi pamainīt spēli. Mūsu pirmā cēlāja Sanda Ragozina ir spēcīga un var iesaistīties arī uzbrukumā, bet šis variants līdz ar to atkrita. Un visam pa virsu arī vēl libero spēlētājas trauma, kas nāca kā šoks. Malā palika viens cilvēks, kuru gribējās sadalīt trīs daļās. Tomēr ārpus tā visa, manuprāt, mēs nostartējām vājāk par savām spējām. Īpaši otrajā spēlē pret Igaunijas junioru komandu. Sākām ar pārliecību, ka esam taču labākas un pieredzējušākas, bet vidusdaļā kaut kā palaidāmies, sākām pielāgoties viņu volejbolam, un ar to arī viņas mūs sakāva. Treneris teica, ka izskatījāmies nogurušas. Kaut kādā mērā varbūt arī bijām. Iepriekšējās dienas spēle beidzās vēlu, šī sākās agri. Pati spēles intensitāte arī stipri atšķiras no ikdienas treniņslodzes, un pirms tam bijām spēlējušas tikai oktobrī.
– Esi spēlējusi dažādās komandās. Kā iejuties “Jelgavā” un Baltijas līgā?
Baltijas līgā biju spēlējusi jau iepriekš, “Babītes” komandā uzreiz pēc atgriešanās no Amerikas. Šogad atgriezos pēc ģimenes pieauguma dēļ ieturētas trīs gadu pauzes, taču diezgan nobriedusi nopietnai sezonai Latvijas un Baltijas augstākajā līmenī – ar regulāriem treniņiem un spēlēm nedēļas nogalēs. Īsti tā nesanāca, bet līdz ar to šo savā ziņā neizdevušos posmu varu vairāk uztvert kā iesildīšanos kārtīgai Baltijas līgas sezonai. Gan sev, gan mājiniekiem. Saistībā ar Baltijas līgu sapratu, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu. Jutos arī ļoti labi, spēlējot “Jelgavas” komandā. Tā ka jāgaida tik nākamā sezona.
– Vēl jau gan priekšā Latvijas čempionāts ar iespēju par neveiksmēm revanšēties.
Jā, pēc 10 dienu karantīnas jau ir atsākušies treniņi, Latvijas čempionāts tiešām dos labu revanša iespēju. Arī pašizolācijas laiks un pārceltā regulārās sezonas pēdējā spēle pret Daugavpils komandu būs ļāvusi pietiekami atpūsties un vēl labāk sagatavoties. Jau zināms, ka “miLATss” būs arī mūsu pirmā pretiniece izslēgšanas kārtā, bet šis mačs noteiks, kurai pirmās mājas spēles priekšrocība.
– Kā jums līdz šim veicies pret daugavpilietēm? Šķiet, ka viņām savās mājās vienmēr bijis prāvāks līdzjutēju atbalsts, kas gan pašlaik vairs nespēlē lomu.
Spēles pret Daugavpils komandu vienmēr ir interesantas ar to, ka viņas spēlē “pēc noskaņojuma”. Ja saņemas un sāk cīnīties, tad var parādīt ļoti labu volejbolu. Mēs to zinām un būsim gatavas uzvarēt. Ja par līdzjutējiem – spēles laikā pārsvarā nedzirdu, kas notiek apkārt. Ja nu vienīgi lielās bungas, kas, atminos, savulaik tieši Mātera ielas hallē, spēlējot pret jelgavniecēm, ar savu skaļumu ļoti traucēja. Esmu arī aizvadījusi spēles ar ļoti daudz skatītājiem. Amerikā tās vispār ir pilnas arēnas, kas pirmajos gados radīja kaut kādu satraukumu, taču vēlāk pierodi un tas kļūst par daļu no spēles.
– Darbs kompānijā “Samsung Electronics Baltics”, mājās ģimene un kustīgs trīsgadnieks. Vai šādā režīmā vairs sanāk pietiekami laika nopietnam volejbola hobijam?
Volejbolists, lai arī pašlaik ne aktīvs, ir mans vīrs, kura simtprocentīgi saprotošs atbalsts bijis treniņiem un spēlēm gan Baltijas līgā, gan izlasē. Tāpat atbalstoši ir arī dēliņa vecvecāki, tā ka man ir viss, kas nepieciešams, lai varētu nodoties sportam.
– Volejbols bija tava pirmā izvēle sportā? Kā pie tā nonāci?
Esmu rīdziniece, gāju skolā, kur mācības notika divās maiņās, un manējā iekrita pēcpusdienā – no pulksten 13 līdz sešiem vakarā. Pirmais gads, kad mainījās stundu saraksts un varēju apmeklēt kādas ārpusskolas nodarbības, pienāca tikai sestajā klasē. Klasesbiedrenes ietekmē (kā jau tas bieži notiek) aizgāju uz vieglatlētikas treniņu, un tagad jāatzīst, ka šāds fiziskās sagatavotības sākums arī volejbolā bijis noderīgs. Rezultāti starp vienaudžiem bija labi, īpaši izcēlos bumbiņas mešanā, bet tieši pēc bumbiņas mešanas sacensībām mani uzrunāja treneres Mārītes Lūses vīrs volejbola treneris Normunds Lūsis un uzaicināja pie sevis uz Rīgas Volejbola skolu.
– Treneris bija arī tas, kurš ieteica doties pāri okeānam, lai studētu un spēlētu Amerikā? Vai piepildījās ar šo laiku saistītās cerības – izglītībā un volejbola meistarības izaugsmē?
Ieteikums “uzpeldēja” no aģenta, kurš bija atbraucis uz Latviju meklēt spēlētājus. Aprunājos ar vecākiem, mamma mani ļoti iedrošināja. Pirms gadiem desmit jau šāda iespēja doties uz lielo iespēju zemi, darīt to, kas tev patīk, un iegūt bezmaksas izglītību likās gluži vai fenomenāla. Iestājos Aidaho štata koledžā “Southern Idaho”, spēlēju tās komandā “Golden Eagles”, ar kuru otrajā studiju gadā uzvarējām visas valsts koledžu nacionālajā čempionātā. Pēc šāda panākuma bija atvērts ceļš uz universitāti jebkurā štatā, un es trenerei teicu, ka vēlos uz Floridu. Uzaicinājums no “Florida Atlantic University” ieinteresēja ar programmu “Special education”, kas nozīmēja darbu ar bērniem, kuriem nepieciešama palīdzība izglītībā. Bet, kad līgums jau bija parakstīts un nonācu augstskolā, sākās atrunas, ka šīs šaura virziena specialitātes lekcijas tomēr nevar savienot ar maniem treniņu un spēļu laikiem, lai studijas plānotajos divos gados izdotos pabeigt. Ar tagadējo prātu, iespējams, par savām tiesībām pastāvētu vairāk, bet jauna un svešā vietā darīju, ko man ieteica, – pārgāju uz psiholoģiju, kur arī ir mans bakalaura grāds. Ar universitātes volejbola komandu vairs tik spožu panākumu nebija, bet katrā ziņā uz visu Amerikas periodu skatos kā uz vienreizēju pozitīvu pieredzi. Būt pilnīgi citā kultūrā, izbaudīt patstāvību. Tāpat arī gluži citu un, var teikt, milzīgu slodzi volejbolā, kuru vainagoja ASV koledžu čempiona tituls. Tajā sezonā guvām 33 uzvaras un tikai vienā spēlē zaudējām, par ko revanšējāmies finālā. Tās izjūtas ir neaizmirstamas!
– Kāds salīdzinoši ir komandu līmenis turienes Studentu līgā?
Kopumā teiktu, ka par Baltijas līgu augstāks, bet pa divīzijām un arī konferencēm ļoti atšķirīgs. Tā otrās divīzijas augstākās konferences komandas var būt tikpat spēcīgas, cik pirmās divīzijas komandas, un daža pat vēl pārāka. Arī meistarīgākās koledžu komandas no universitātes vienībām atšķiras varbūt vienīgi ar auguma centimetriem. Piemēram, mana koledžas komanda par universitātes komandu noteikti bija stiprāka.
– Kāds ir tavs garums? Vai pamatā esi uzbrukuma spēlētāja?
Mans garums ir metrs un 78 centimetri. Jaunatnē biju vairāk cēlāja, bet treneris Lūsis veidoja daudzpusīgus spēlētājus un mācīja visu. Koledžā man teica: Liene, tu nebūsi cēlāja, to mums pietiek, bet vajag sitēju – tu būsi uzbrucēja. Tā arī pēc šiem Amerikas gadiem esmu izveidojusies par “pusīti”, kas ir ceturtās zonas uzbrucēja. Jaunatnes izlasē esmu bijusi gan cēlāja, gan uzbrucēja. Pirmo gadu pieaugušo izlasē, jau pēc Ričarda piedzimšanas, spēlēju libero pozīcijā. Dēliņam tobrīd bija vēl tikai pieci mēneši, pašai varbūt vēl ne tā labākā fiziskā forma. Taču libero bija arī mans sapņa piepildījums, un atzīšos, ka šis postenis man ļoti patīk.
– Izlase tagad jaunā trenera Pāvela Seļivanova vadībā sāks gatavošanos Eiropas čempionāta kvalifikācijai.
Jā, bet es šajā kvalifikācijas kārtā nepiedalīšos. Izvērtēju, ka sagatavošanās posms ar Daugavpilī paredzēto treniņnometni būs man par sarežģītu. Ja nevari sevi veltīt par 100 procentiem, tad labāk dot vietu kādam citam.
– Vai ārpus volejbola tev un ģimenei ir vēl kāds ar fiziskām aktivitātēm saistīts vaļasprieks?
Īsti nav – visas mūsu un arī draugu aktivitātes ir saistītas ar volejbolu. Pāris reižu varbūt esam bijuši paslēpot, bet ar ziemas sporta veidiem neaizraujamies. Pašreizējos apstākļos vaļasprieks ir garākas pastaigas. Mūsu trīsgadnieks ir ļoti iemīļojis skrejriteni, tad nu katrās brīvdienās kopīgi meklējam arvien jaunas takas.
