“Formālās un neformālās izglītības nodarbības svaigā gaisā neaizstāj pamata mācību procesu, taču nodarbību laikā skolēniem ir iespēja būt kustībā, mācīties kopā ar saviem vienaudžiem, mazināt psihoemocionālo spriedzi un atkārtot mācību vielu citādā formātā,” preses konferencē skaidroja izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP).
Tāpat svaigā gaisā rīkotajās nodarbībās skolotājam ir iespēja komunicēt ar skolēniem, skaidrot nesaprasto mācību vielā un kopīgi rast tam risinājumu. Kā norādīja ministre, nodarbības svaigā gaisā vēl joprojām ir attālinātās mācības, taču ir mainīta vide un rasti nestandarta risinājumi.
Valdība ir lēmusi, ka formālās un neformālās izglītības procesu epidemioloģiski drošākajās pašvaldībās var īstenot ārtelpās, ļaujot pulcēties grupās līdz 20 cilvēkiem. Minētā atļauja būs spēkā divas nedēļas pašvaldībās, kur kumulatīvais “Covid-19” saslimstības rādītājs nepārsniedz 250 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju. Šādā veidā mācības klātienē varēs norisināties ārtelpās pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpes audzēkņiem.
Tuvināt reālajai dzīvei
“Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Brīvā dabā mācību saturu iespējams tuvināt reālajai dzīvei. Tiem, kas vēl ne reizi nav vadījuši stundas dabā, tas noteikti jāizmēģina!” tik pozitīvus un iedvesmojošus komentārus Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) saņēmusi pēc valdībā pieņemtā lēmuma par iespēju formālās un neformālās nodarbības rīkot ārpus telpām.
Par pieredzi un idejām, kā nodarbības dabā var kļūt par jēgpilnu un izzinošu procesu, pedagogi tika aicināti uzzināt īpaši organizētā IZM vebinārā, kas tika rīkots, lai iedrošinātu katru Latvijas skolotāju izmantot šāda veida mācīšanos ārpus ierastajām telpām. I.Šuplinska vebināra ievadā stāstīja, ka tā var būt viena diena nedēļā, dažas pēcpusdienas vai šādas mācības netiks rīkotas – par to, sanākot kopā, jālemj katras skolas vadībai un skolotājiem. Ja ir iespējama distancēšanās, sejas aizsargmaskas, mācoties svaigā gaisā, nav jālieto, bet, ja kontakts ir ciešāks, tad tās ir nepieciešamas, skaidroja ministre, atbildot uz jautājumiem, vienlaikus aicinot arī rūpīgi pārdomāt, kā bērni un skolotāji nokļūs skolā. Ministre skaidroja, ka mācības brīvā dabā patlaban varēs realizēt ne katra skola un ka tas nav jādara obligāti. Viņa ieteica pārdomāt, ja, piemēram, 80 procenti skolēnu ir braucēji un dzīvo no skolas 30 kilometru attālumā, varbūt tā varētu būt tikai viena diena nedēļā visām klasēm uzreiz, apmainoties ar skolotājiem. Taču pedagogi daudzajos komentāros norādīja arī uz iespējām skolēniem nomazgāt rokas, apmeklēt tualeti, paēst un pauda bažas, vai bērniem būs iespēja nomainīt dubļos nosmērēto apģērbu un vai tālākajiem nebūs stundām ilgi jānīkst, gaidot autobusu. Pedagogi mudināja ministri ņemt vērā arī Latvijas klimatiskos apstākļus.
Tāpat skolotāji izteica bažas, vai bērni, kuri ilgstoši uzturējušies telpās, sākot mācīties dabā, nesāks slimot, uz ko ministre atbildēja, ka par to, vai bērni vēlas mācīties ārā, sākot no 7. klases, jājautā pašiem jauniešiem.
Pirmie veicamie soļi
Ministre iepazīstināja pedagogus ar plānu, kā vajadzētu sagatavoties mācībām ārpus telpām. Pirmkārt, nodarbību plānošana – skolas vadības komanda vienojas, kā notiks mācības, dalīt vai nedalīt bērnus grupās, vai piesaistīt atbalsta personālu u.c. Otrkārt (kad ir gatavs plāns), vecāku informēšana, rīkojot virtuālas tikšanās un izklāstot ieceres, mēģinot rast risinājumus. Treškārt, ir jābūt noteikumiem āra nodarbībām. Tās vajadzētu organizēt, liekot akcentu uz pāru un grupu darbu, bet vissvarīgākais ir spēles elements. Tie varētu būt ķēdes un staciju, slēpņu uzdevumi.
Par savas apkārtnes iepazīšanu, vēstures apgūšanu, medijpratību, gidu spēlēm un daudzām citām idejām stāstīja interešu izglītības, teātra pedagoģe Ligita Smildziņa. Savukārt par to, kā stundās dabā veicami eksperimenti, pētījumi un mērījumi, pieredzē dalījās Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas direktores vietnieks un IT/inženierzinātņu centra vadītājs Kaspars Antonevičs. Bet sporta skolotāja Anželika Šilberga iepazīstināja ar pieredzi starpdisciplināru mācību stundu organizēšanā ārtelpās: radoši izmantojot slēpņošanu un iespējas, ko piedāvā daba un pilsētvides objekti, sportiskās aktivitātes iespējams veiksmīgi integrēt matemātikas, ģeogrāfijas, dabaszinību un citās stundās.
Skolotāja Ligita Smildziņa atgādināja, ka bērnības spēles ir labi veicamas āra apstākļos un mums ir jāļauj bērniem iet ārā elpot un kustēties. “Iesim ārā, noņemsim stresu ar elpošanu. Varam staigāt pa savu pilsētu, pagastu, novērtējot, kurā vietā gaiss ir vissvaigākais, bet kur – vispiesārņotākais. Pastaigājiet un paošņājiet! Dziļa elpa nāk tad, kad mēs smejamies. Sākumā varam mākslīgi sākt smieties, pēc tam pa īstam. Pamēģiniet to izdarīt ar burtiem a, u, i un sasmīdiniet bērnus,” aicināja skolotāja. Tāpat varam izlikt maršrutu ar zīmēm, norādēm un iet pa grupām vai izveidot trīs četras pastaigu takas, mudināja pedagoģe. Viņa aicināja arī uzspēlēt melošanu un patiesību, piemēram, aprakstos, stāstos par novadu iepinot melus un aicinot bērnus tos atpazīt. Gidi, vēstures pazinēji var vadīt šos pārgājienus, jautājot skolēniem, kur bija kļūda.
Būvē automašīnas un raķetes
Skolotājs K.Antonevičs piedāvāja konkrētākus uzdevumus dažādos mācību priekšmetos, stāstot, ka Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola jau sešus septiņus gadus praktizē mācības pilsētvidē – trīs reizes gadā – septembrī, februārī un aprīlī – visa skola dodas ārā. Pirms tam četru piecu mācību priekšmetu skolotāji sanāk kopā un izstrādā kompleksus uzdevumus visām klasēm no 1. līdz 12., darba lapas un vērtēšanas kritērijus. Skolēni pārsvarā darbojas grupās. Mazajiem līdzi iet skolotājs, lielie dodas paši. Latviešu valodā un literatūrā, piemēram, skolēni pilda uzdevumu “Vertikāles Jelgavā”, kurs katra grupa uzņem fotogrāfijas, izveido prezentāciju, pamato fotogrāfiju idejas, kā arī raksta dzejoļus, anagrammas, veido tekstu turpinājumus, filmē, iestudē etīdes, ilustrē mākslas tehnikā. Tāpat audzēkņi fotografējas pie pieminekļiem, uzzina faktus, veido aprakstus un stāsta angļu valodā, izsaka viedokļus, analizē valstis, sadraudzības pilsētas, apmeklē smilšu skulptūras un paši izdomā tām nosaukumus. Matemātikā aprēķina figūru laukumus, veido matemātisku modeli vai zīmē grafiku. Uzdevumā par zālienu tiek iesaistītas arī baktērijas (dabaszinātnes). Piemēram, stundā parkā 2. klasei bērni skaidro, kas noticis ar skulptūru, kas ir brūnā krāsā. 4. klasei stunda notiek Pasta salā, kur bērni vēro un skaita skulptūras un veic citus uzdevumus.
Savukārt, gatavojoties skolas 100 gadu jubilejai, skolēni veica uzdevumu, kur bija jāapstaigā piecas dažādas ēkas, kur kādreiz atradās skola, skaitot noietos soļus, pēc tam sastādot ēdienkarti, lai atgūtu zaudētās kalorijas u.c. Skolotājs atceras, ka viens no jaudīgākajiem skolas kopīgajiem pasākumiem, ko viņš piedzīvojis, bijusi kopīga Rūba-Goldberga mašīnas būvēšana. Ir grupu darbi ar virvēm, tiek izmantots staciju princips, apmeklējot divas trīs vietas, spēles ar bumbām. “Arī puzuru, animāciju un prezentāciju veidošana mierīgi ir iespējama āra apstākļos,” uzskata K.Antonevičs, piebilstot, ka bērnu radošums ir apbrīnojams. Izmēģinātas arī vairākas slēpņošanas aplikācijas, un par vislabāko atzīta “Treasure HIT – net ”. Mērīšana, griešana, pulēšana ar smilšpapīru, dažādu modeļu būvēšana – to visu var darīt ārā. Tāpat bērni paši būvē rampas un automobiļus, pēc tam sacenšoties, kura mašīna tālāk aizbrauks. Viņi būvē arī raķetes un rīko sacensības, kurš tālāk var aizšaut, aizšaujot pat 50 metru. Tie var būt pašu veidoti skriešanas un kāpšanas pa virvēm pasākumi, piesaistot arī vecākus kā novērotājus un uzraudzītājus, iesaka pedagogs.
Sportu apvieno ar citiem priekšmetiem
Sporta skolotāja Anželika Šilberga stāsta, ka viņas skolā pedagogi cenšas palīdzēt bērniem. ”Viņiem ļoti patīk slēpņošana, un tas ir labs variants, lai skolēni socializētos, jo līdz šim viņi galvenokārt ir pildījuši vingrinājumus iekštelpās. Mazie var darboties skolas teritorijā, stadionā, bet lielie iet tālāk. Fiziskās aktivitātes iespējams apvienot ar mīklu minēšanu, pārrāpšanos, pārkāpšanu, lai tiktu līdz slēpnim, lai sporta stundas nebūtu tikai izklaide,” stāsta skolotāja. Viņa savās stundās bieži mēdz izmantot pilonus, saliekot tos kopā ar bultām dažādos virzienos. Tāpat bērni meklē pēc kartes, cenšas salikt dažādus vārdus grupās pa divi līdz četri, bet burti var būt paslēpti zem piloniem. Tāpat zem pilona var atrasties arī pareizā atbilde. 1. un 2. klases bērni var mācīties alfabētu, atkārtot divskaņus, patskaņus, līdzskaņus. Savukārt šķēršļu joslu sporta stundā var veidot bērzi, krūmi un soliņi, kurus iespējams iekļaut ikdienas darbā, piemēram, izskrienot astotnieku starp bērziem, norādot, kurā vietā jāpārlec pāri soliņiem utt. Protams, sporta stundās nedrīkst aizmirst par drošību, atgādina Anželika, iesakot nodarbībās izmantot arī daudzviet sastopamos āra trenažierus un vingrošanas laukumus. Viņa aicina skolotājus veidot sadarbību un starpdisciplinārās stundas, uzsverot, ka piemēram, sports un matemātika labi darbojas sākumskolā. “Mēs savā skolā matemātikas un sporta stundas izveidojām jau rudenī, kad mācības vēl notika klātienē. Protams, ir jāiegulda liels darbs,” skaidro pedagoģe. Arī ģeogrāfija un sports ir saistīti, un bērni var mācīties lasīt karti. Savukārt svešvalodas iespējams apgūt, spēlējot spēles ar lecamauklām, bet dabaszinībās nodarboties ar elpošanas un pulsa mērīšanu.
