Strauji tuvojoties pavasarim, ir vērts izmest loku līdz Miezītes bibliotēkai, kur, paņemot lasīšanā kādu grāmatu, vienlaikus var aplūkot izstādi. Tajā vērojami Daigas Segliņas dzīvnieku, putnu, augu un citu dabas vērtību zīmējumi, kas gadu gaitā tapuši dažādiem Dabas aizsardzības pārvaldes izdevumiem.
– Jūs esat no Zaļeniekiem, vai jau bērnībā zinājāt, ka būsiet māksliniece?
Zaļeniekos esmu beigusi astoņgadīgo skolu. Mans mākslas ceļš gandrīz no turienes ir arī sācies, jo man bija ļoti laba klases audzinātāja – latviešu valodas skolotāja Elizabete Leite, kura ievirzīja mākslas jomā un ļoti iedvesmoja. Es vienmēr esmu jutusi viņas atbalstu. Man zīmēšana pati no sevis nāca, acīmredzot kaut kur iekšā sēdēja. Skolas laikā skolotāji mēdza mani izmantot, kad vajadzēja kādus materiālus un kartītes zīmēt. Un skolotāja Leite mani bieži glāba, lai es pēc stundām ilgi nesēdētu.
– Latviešu valodas skolotāja ievirzīja mākslā?
Jā, tajā laikā bija mākslas un mūzikas skolotāju iztrūkums, bieži vien klases audzinātāja novadīja stundu. Acīmredzot man bija dotības, skolotāja to redzēja un aizvirzīja mani uz Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu. Tas bija brīnumaini, ka es, lauku bērns, tiku tur iekšā, jo nebiju jau nekādi gatavojusies. Pēc tam man izdevās iestāties Tallinā, tur pabeidzu toreizējo Mākslas institūtu, tagad akadēmiju. Tā ka varu teikt, ka mana klases audzinātāja Leite diezgan piestrādāja manā izglītošanā. Vēlāk vasarās mēdzu Zaļenieku skolā taisīt informatīvus stendus, kaut ko latviešu valodas kabinetam uzzīmēt.
– Varbūt bija arī kādi impulsi ģimenē, kas lika skatīties mākslas virzienā?
Bērnībā man patika pārzīmēt, kaut ko skaistu ieraudzīju un tad to mēģināju pārzīmēt, tīri labi izdevās. Mana mamma bija laba zīmētāja, bet dzīves ceļš neiegrozījās tā, ka viņa varētu iet mācīties. Ja no kāda dotības ir mantotas, tad tas ir no mammas.
– Mīlestība uz dabu arī nāk no Zaļeniekiem?
Droši vien. Dzīvoju laukos, ceļš uz skolu bija septiņi kilometri, dažreiz autobuss negāja, tad bija jāiet kājām. Daba visriņķī un apkārt, man tā ļoti patika. Vienmēr pavasarī priecājos redzēt, kā pirmās vizbulītes uzzied. Man patika vērot visu, kas dabā notiek, kas aug, kā jau lauku bērnam, vienmēr pļavas riņķī ar siena laiku un dārza ravēšanu, tas viss man bija.
Visādi ar autobusiem ir gadījies, bija reizes, kad domāju – nav ko gaidīt, iešu kājām. Tad gāju caur Zaļenieku parku, kas aizstiepjas aizaudzis stipri tālāk, nekā zināms. Pa tām meža takām man ļoti patika iet un vērot gan dzīvniekus, gan augus, varēja iet un sapņot. To laiku, kad uz skolu staigāju turp un atpakaļ, es izbaudīju, man tas nekad nebija smagais dubļainais ceļš. Ļoti negribējās izaugt lielai, likās, ka tāpat ir ļoti labi, to grūto pieaugušo dzīvi man toreiz negribējās.
– Atceroties bērnību, uzdošu jautājumu kā no to laiku atmiņu kladēm – kāds bija jūsu mīļākais dzīvnieks vai putns?
To gan laikam uzreiz nevarēšu atcerēties. Man ļoti nepatika irbes, jo, pa laukiem ejot, tās mēdza izsprukt no kāju apakšas pēdējā brīdī. Tās laikus nevarēja ieraudzīt, un es vienmēr pārbijos. Ļoti interesanti bija zaķi, es reizēm pa taisno mēdzu iet pa lauku un vairākas reizes esmu gulošu zaķi paņēmusi aiz ausīm. Protams, tās ausis ir slīdīgas, un viņi izsprūk no rokas, bet satvert zaķi man ir izdevies vairākas reizes. Tas bija laikā, kad tikko nopļauts un uz lauka ir vien rugāji. Ceļi pavasaros un rudeņos bija diezgan dubļaini, atceros, ka bija daudz ķīvīšu un tas viņu sauciens “ķīvit, ķīvit” man vienmēr tādas skumjas radīja.
– Šķiet, ka bērnībā daudz dzīvnieku un putnu satikts.
Tā nevarētu teikt. Tagad dzīvnieki ir daudz vairāk redzami, manā laikā kādu stirnu varēja redzēt, pa retam kāds alnis paskrēja mājai garām. Tas bija daudz retāk nekā tagad. Dzērvi ieraudzīt vispār bija kaut kas īpašs, Zaļeniekos es tās nemaz nedabūju redzēt, pirmās ieraudzīju Džūkstē, kad jau biju paliela meitene. Tagad dzērves var manīt ceļa malās. Nezinu, vai nu dzīvnieki slēpās labāk, vai viņus vairāk izšāva, kaut kas bija citādāk. Varbūt to iespaidoja ar minerālmēsliem un amonjaku apstrādātie lauki. Pēc maniem vērojumiem, šodien noteikti ir daudz vairāk dzīvnieku nekā manā bērnībā. Tagad, ejot vai braucot ar mašīnu, stirnu barus var redzēt bieži.
– Vai, jau mācoties Liepājā, veidojās interese zīmēt dabu? Tad es vēl par dabu daudz nedomāju, tad bija sūrās, grūtās mācības, tika gleznotas klusās dabas, ģipša maskas un tā tālāk. Pirmais gads bija ļoti grūts. Vienīgi tā saucamās zaļās prakses vasarā, kad kaut ko zīmēju vairāk no dabas, bet tajā laikā jau vējš galvā, īpaši par to nedomā. Biju parasts skolēns, ko lika, to darīju. Es pati domāju, ka neesmu nemaz tik talantīga, diez vai man vajag kaut kur tālāk iet, bet tad kaut kas nojuka ar sarakstiem un sadalē uzzināju, ka es esot izteikusi vēlēšanos iet studēt tālāk. Ja jau tā ir ierakstīs, tad lai tā būtu. (Smejas.)
– Vai tolaik tikt studēt uz citu valsti bija viegli?
Nekas sarežģīts tas nebija, eksāmenus varēja likt tepat akadēmijā Rīgā, bija tā saucamie nacionālie kadri, seši cilvēki varēja startēt. Es stājos uz interjera katedru, vienu reizi izkritu, iestājos otrajā gadā. Biju pārbijusies ļoti, jo mācības krievu valodā, kas man galīgi nevedās, bet nu ņēmu un braucu, un tā izrādījās interesanta pasaule. Bijām ļoti draudzīgs kolektīvs, kopmītnēs dzīvoju kopā ar igaunieti, tas bija ļoti jauks laiks. Un nesen mūsu draudzība atjaunojās, atkal pa vasarām satiekamies un braucam ciemos.
Liepāja jau man ļoti mācīja pacietību, bet Tallina bija izcila tādā ziņā. Igauņu pasniedzēji prasīja visu laiku strādāt, svarīgs bija ne tikai rezultāts, bet arī darba process, viņiem bija jāredz, kā darbs top. Liepājas skolā galvenais bija, lai skatē būtu izpildīti darbi, bet Tallinā pasniedzēji skatījās, kā viss top, kā mēs domājam, kā veidojam. Piecus gadus mācījos kokapstrādi, pasniedzēji teica, ka tā ir vajadzīga tādēļ, lai mēs uz papīra nezīmētu muļķības. Ja jutīsiet materiālu, muļķības nezīmēsiet! Mūs mēdza trenkāt pa milimetru desmitdaļām. Tā es mācījos ēvelēt un virpot, bija jātaisa taburete, krēsls un plaukti, piektajā kursā ar rokām arī kubs, kas saliekas no divām daļām. Tās zināšanas joprojām ļoti noder vienalga pie kāda darba, jo palīdz praktiski domāt. No kāda materiāla veidot, kā tas stāvēs, kā pieies cilvēks, vai varēs aizsniegt vai saskatīt?
– Un kurā brīdī sākāt zīmēt augus, dzīvniekus un putnus?
Nāca darbā vajadzība. Es divdesmit gadus strādāju Gaujas nacionālajā parkā un lielākoties gatavoju norādes, ko tajā laikā taisīja ar rokām, un tas bija diezgan neinteresants darbs. Reizēm bija jātaisa informatīvi stendi. Kad Līgatnes dabas parkā veidoja botānikas taku, radās doma, ka, pa to ejot, varētu arī apskatīt kādu bildīti, izlasīt kādu mazu aprakstiņu. Tā tas sākās, un, kad saprata, ka tā lieta iet, jo zīmējums atsvaidzina un to var izmantot arī informatīvajos stendos un bukletos, tad man zīmēšana sākās nopietni. Tā es diezgan cītīgi zīmēju jau vairākus gadus. Pēc reformas, kad visi nacionālie parki tika apvienoti zem Dabas aizsardzības pārvaldes, kurā pašlaik strādāju, man nāca interesants darbs pie sešām biotopa apsaimniekošanas vadlīniju grāmatām. Visvairāk zīmējumu vajadzēja grāmatā par pļavām, tad gan es zīmēju melnu muti, zīmējumi bija kastēm. Tas, ko var redzēt izstādē, ir pavisam maza daļiņa.
– Kā tapa izstāde, ko pašlaik iespējams redzēt, apmeklējot Miezītes bibliotēku?
Nebija domāts, ka tā būs ceļojošā izstāde. Vidzemes reģiona kolēģi katru gadu Siguldas bibliotēkā vada nodarbības vai izliek kādus materiālus. Pirms diviem gadiem tika izlemts, ka saistībā ar manu trīsdesmit gadu darba jubileju, varētu izlikt kādus zīmējumus, kas izmantoti spēlēs, plakātos vai grāmatās. Pēc šīs izstādes ieinteresējās citi kolēģi, izstāde aizbrauca uz Latgali un tā sāka ceļot pa visu Latviju. Uz mazu brīdi bija izlikta mūsu birojā, bet nu jau atkal ceļo, jo ir vēl vietas, kas to gaida. Nevar teikt, ka tā ir mana izstāde, jo tās tapšanā liels nopelns ir manai darbavietai. Tā ir Dabas aizsardzības pārvaldes izstāde, kuras autore esmu es.
– Kā jums šķiet, kas izstādē piesaista un liek tai ceļot jau otro gadu?
Domāju, tā ir krāsainība un daba, augi un sevišķi putni, par kuriem daudz nezinām. Šie zīmējumi ir veidoti manam darbam. Tur ir attēlota precīza dzērve, nevis putna nojausma, veidols vai noskaņa, kas arī ir skaisti, bet tā nav mana nostādne.
– Zīmējat no fotogrāfijām vai ejat dabā?
Es ļoti labprāt eju zīmēt dabā, jo tad var kārtīgāk izpētīt. Kokus ir ļoti grūti uzzīmēt, tie ir otrā grūtākā lieta, ko zīmēt, pirmā ir sūnas. Kokus dabā fotografēju, pētu to raksturu, kā veidojas lapotne. Tas nav tā vienkārši uzzīmēt dažus zarus un kaut kādas lapiņas. Svarīgi, lai pēc veidola varētu pateikt, kas tas ir par koku. Man ir jāspēj pēc iespējas precīzāk uzzīmēt, lai iespējams atpazīt, lai ir redzamas pazīmes. Ar pārējiem ir tā, ka putnu jau es rokā nenoķeršu un arī ne visus augus atradīšu. Es meklēju pēc latīniskajiem nosaukumiem, lasu arī grāmatas un noteicējus, meklējot tās īpašās pazīmes, pēc kurām var noteikt, ka tas ir īstais. Maniem zīmējumiem ir savi noteikumi, tā nav vienkārši mākslas izpausme.
– Cik ir sazīmēts, un cik vēl jāzīmē?
Neesmu skaitījusi. Bet praktiski lielākā daļa Latvijas dabas ir uzzīmēta, purva bruņurupucis vēl nav. Pārsvarā zīmēju Latvijas dabu, bet pagājušā gadā Slīteres bākā bija ekspozīcija par putna šņibīša migrāciju. Šņibītis ligzdo Taimiras pussalā un pie mums ierodas tikai, lai kārtīgi saēstos un varētu tikt atpakaļ uz savu Āfriku. Lai parādītu tā ceļojumu, man iznāca zīmēt arī kādus eksotiskākus dzīvniekus un putnus.
– Ko zīmēt ir bijis vislielākais izaicinājums?
Kā jau teicu, ar sūnām man nav liela draudzība, jo nav arī materiāla, lai tās varētu kārtīgi izpētīt. Vēl nepatīk čūskas zīmēt, jo man tās vispār nepatīk, varētu pat teikt, ka man ir fobija. Pirmā reize bija traka, bija jāzīmē zalktis, un es priecājos, ka tajā brīdī neviens nebija birojā un neredzēja, kā es tur ķēmojos. Taču nu jau esmu tikusi tam pāri un salīdzinoši nesen uzzīmēju gludeno čūsku un odzi. Un to jau es varēju izdarīt.
Tikko Dabas aizsardzības pārvalde izstrādāja pēdu noteicēju, kur vajadzēja klāt arī zvēru ekskrementus. Un es tās kakas dabūju zīmēt! (Smejas.) Godīgi sakot, tas bija liels izaicinājums, jo tas nebūt nav vienkārši.
– Ko zīmēt ir bijis vislielākais prieks vai iedvesma?
Man patika zīmēt sēnes, mums dabas izglītības centros ir spēle, kur ir ēdamas, ļoti indīgas un aizsargājamās sēnes. Tās zīmēt bija ļoti interesanti. Man patīk zīmēt arī putnus, un ir kādreiz kādas lietas, piemēram, daži ķērpji, kas liekas ļoti piņķerīgi un diez vai sanāks, bet beigās ir izdevušies.
– Vai ir kāds augs, ko uzzīmējat un saprotat, ka tādu gribat arī savā dārzā?
Man dārzā ir tirgū nopirkts savvaļas ķiploks jeb laksis. Ļoti patīk, kā tas zied ar tiem baltajiem starainajiem ziediem, un tā lapas jau arī ir ļoti garšīgas. Slīterē nogāzēs lakšu ir ļoti daudz, klājieniem, tur tos zīmēju, un man sagribējās tādu mājās. Laksis ir aizsargājams augs, un to nedrīkst izrakt mežā, tādēļ ļoti nopriecājos, kad tirgū ieraudzīju dārzā audzētu. Protams, manā dārzā laksim nav labākie apstākļi, jo visvairāk tam patīk meža nogāzītes.
– Pa šiem gadiem jums tapuši daudz dažādi darbi, tostarp arī grāmatas un spēles.
Dabas aizsardzības pārvaldē esmu grafiskā dizainere, esmu piesaistīta Līgatnes dabas takām, bet tikpat labi varu gatavot stendus arī citiem nacionālajiem parkiem. Ir taisītas spēles, grāmatas, informatīvi plakāti, bukleti un stendi. Darbs ir ļoti interesants, gatavojot materiālus, nāk daudz jaunu zināšanu. Dabas izglītības centros ir dažādas spēles, ko izmanto nodarbībās, – par sēnēm, gravām, nogāzēm. Katru gadu izdodam kalendāru, esmu taisījusi par putniem un Līgatnes dzīvniekiem.
Kolēģim ir grāmata par Gaujas parka bioloģisko daudzveidību, kur ir mani zīmējumi. Nesen kopā ar Jāni Brikmani tapa grāmata “Mazākie klasē”, ir zīmēta metodikas grāmata bērnudārziem, ilustrēti arī Māra Mitrevica darbi, un pašlaik top grāmatiņa par Līgatnes dzīvniekiem ar aprakstiem un uzdevumiem bērniem.
– Kas ir dabas izglītība, un kāpēc mums būtu jāizglītojas par dabu?
Pirmkārt, tas ir interesanti. Mums ir jāizglītojas un jāredz viss tas labais un skaistais, kas apkārt ir, un jāiemācās to saglabāt, lai arī mūsu bērniem un mazbērniem būtu, par ko priecāties. Dabā viss ir saistīts, mēs cits citam palīdzam. Tie augi un kukaiņi nav tāpat vien, viņiem ir katram savs uzdevums, tāpēc mācīsimies to neizjaukt. Kaut vai tā pati mārīte – mums ir jāizglītojas, lai mēs neietu dārzā un neklapētu to nost, lai zinātu, ka viņa palīdz iznīcināt kaitēkļus. Bez dabas mēs nevaram, “kovid” laikā dabas takas ir pilnas ar cilvēkiem, es eju uz vietējo mežiņu, un arī pa to staigā cilvēki. Mēs bez dabas nemaz nevaram dzīvot. Visi ir nosēdējušies mājās, mums aizvien vairāk vajag svaigo gaisu un to labo noskaņojumu un enerģiju, kas ir dabā.
Dabas izglītības centros izglītoti tiek visi, ir izstrādātas nodarbību programmas par dažādām tēmām, ļoti laba auditorija ir ģimenes. Droši vien zināms ir mūsu izglītības centrs “Meža māja” Ķemeros. Lipuškos pie Rāznas ezera ir ļoti jauka vieta, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā Salacgrīvā ir dabas izglītības centrs, kas ļoti aktīvi strādā, strauji attīstās Slītere. Centri ir arī citur, un katrā ir savs novirziens. Mācīsimies mūsu dabu, mums vēl ir ļoti daudz ko mācīties un izzināt!
– Kas ir tas vienkāršākais, ko bez liekas piepūles varam darīt dabas labā?
Vienkāršākais ir nepiemēslot dabu. Mūsu āpsītis, kas to atgādina, ir izlikts pa visām vietām. Ko atnesi, to aiznes! Ja varējām kādu produktu iepakojumā atnest, tad atpakaļ aiznest tukšu iepakojumu noteikti esam spējīgi. Pašiem taču arī ir patīkamāk nākt uz tīru un sakoptu mežu, kur citi nav atstājuši savus atkritumus. Pašlaik Līgatnē tiek gatavots stends par to, kā uzvesties, mēģinot piesaistīt ar krāsainiem zīmējumiem, lai cilvēki pienāktu klāt un izlasītu, ko var un ko nevar darīt mežā. Daudz kur ārzemēs cilvēkiem tas ir jau skaidrs un nav jāliek nekādas zīmes, mums tas vēl ir jāmācās, bet ar kaut ko ir jāsāk.
