Iepriekš pēc saviem izlūkgājieniem uz Apguldes pusi un pēc tam uz Krimūnām jau minēju, ka plānā man ir vēl viens pastaigu aplis. Tas no mājām vestu uz Krimūnu pagasta Akāciju ciemu, pēc tam uz Zaļeniekiem un cauri Tērvetei atpakaļ. Sanāktu vairāk nekā 40 kilometru gājiens – tātad jārēķinās ar visu dienu. Saprotot, ka, iestājoties pavasarim un vasarai, arvien biežāk sanāks doties prom no mājām, nolemju, ka šis plāns jāīsteno pēc iespējas drīzāk. Tā teikt – solīts ir, nav ko vilkt garumā. Nolieku mērķi nākamajā dienā celties laikus un doties ceļā. Taču kas to būtu domājis, ka saņemties to īstenot būs daudz grūtāk, nekā iepriekš likās. No rīta ieraugu, ka laukā ir atgriezusies balta ziema un turpina sparīgi puteņot. Kāju pirksti jau sačervelējas no domas vien, ka visu dienu būs jāpavada slapjā un nosalušā stāvoklī. Tomēr saņemos un neļauju pašai sevi pārāk žēlot. Kā mīl teikt kāds mūsu draugs – grūtībās rūdījās tērauds. Ak vai, kājas patiešām ir jau slapjas pēc pāris kilometru noiešanas. Snieg pamatīgi, un viss, protams, uzreiz kūst. Pirmais ceļa posms savu desmit kilometru garumā ir gar šoseju malu, kas jau pamatīgi nokaisītas ar sāli. Ja pretī brauc mašīnas, nekas cits neatliek, kā lēkt sniega un ūdens pļurā ceļmalā.
Akācijas Auces krastā
Tikusi līdz Akāciju ciemam, nolemju uz mirkli nolikt malā nūjošanas nūjas, uztaisīt pāris bildes ar Auces upi un pie viena palūkoties, vai internetā vispār kaut kas ir atrodams par pašām Akācijām.
Vispirms par Auces upi – tā ir Svētes kreisā krasta pieteka un iztek no Lielauces ezera. Upe plūst caur Auces, Dobeles, Tērvetes un Jelgavas novadu. Pie Bēnes uz upes 19. gadsimtā izveidots dzirnavezers 24,6 hektāru platībā, Penkules pagastā atrodas otra ūdenskrātuve – Dimzu ūdenskrātuve, bet Kroņaucē vēl viena – Kroņauces dzirnavezers. Pie pēdējā es atkal atgriezīšos pie šīs pašas upes un šķērsošu to vēlreiz, tikai otrā virzienā.
Informācija, ko interneta dzīlēs var uziet par Akāciju ciemu, ir niecīga. Atrodu vien, ka vēsturiski te apbūve veidojusies ap Audzu muižas (Neu-Friedrihshof) kompleksu.
Dobeles novada mājaslapā atrodama vēsts, ka par Krimūnu pagasta (Akācijas ietilpst šajā pagastā) senvēsturi liecina arheoloģiskie atradumi Audzu muižā, Sāvaiņu mājās. Vērtīgas senlietas uzietas arī Kalna Pluņķu teritorijā. Ap 1437. gadu datētas pirmās un vecākās ziņas no lēņu rakstiem par Krimūnu novadu, konkrēti par Bīlasta muižu (Behrsemunde). 1628. gadā hercogs izlēņo šo muižu savam kalpotājam B.Jēgerim. Muižai ir tikai trīs klaušu mājas. Hercogienei Elizabetei Magdalēnai piederējusi Lipstu muiža – Friedrihshofa, saukta Klein Friedrihshofa. Sākot ar 1643. gadu, hercogs galma vajadzībām muižās atvēra austuves. Lipsti pieminēti 1675. gadā Jelgavā rakstītajā Luīzes Šarlotes testamentā. Kroņa īpašums bijusi arī Audzu muiža, muiža un novads Jelgavas apriņķī pie Auces upes. Vērtēšanas protokolos (Anschlags Protokole) ir minēts fakts, ka Audzu muižas 17 saimnieki maksā 176 sudraba rubļus un 61 kapeikas. Šai muižai ir divi krogi – Stūra un Deģa. Lipstu muižai ir sudmalas, krogs un Glūdas dzertuve (Schenke). 1832. gadā minēts, ka Lipstu muižā ir 193 vīrieši, 191 sieviete, Audzu muižā – 183 vīrieši, 180 sievietes, Bīlastu muižā, kas ir privātmuiža, – 37 vīrieši, 34 sievietes.
Kamēr Akācijās iepauzēju un ielūkojos telefonā (to var izdarīt tikai bez cimdiem), esmu jau pamatīgi nosalusi. Nākas uzņemt krietni sparīgāku iešanas ātrumu, lai atkal sasiltu. Taču, izejot cauri Akācijām, sāk snigt ar jaunu sparu un vējš iegriežas tik dzestrs, ka brīžam dūša ir papēžos un gribas no iecerētā plāna atteikties. Tiesa gan, nav jau vairs īpašu variantu. No mājām esmu savu 10–12 kilometru attālumā, un pa vienu vai otru pusi tie jāmēro arī atpakaļ.
Gabaliņu pagājusi, dzirdu, ka man zvana telefons. Tas ir nepazīstams numurs – izrādās, no Latvijas Televīzijas, un tieku lūgta sniegt komentāru. Cenšos gan paskaidrot, ka pašlaik esmu Zemgales lauku nekurienē, pārgājienam piemērotā apģērbā un notašķījusies ar dubļiem (zemes ceļš, pa kuru šajā brīdī jau eju, ir slapjš un dubļains). Savā ziņā šis ir zināms atvieglojums man, jo ļauj atrast iemeslu, lai nedotos tik garā pārgājienā. Ātri pie sevis nolemju, ka Zaļeniekus šoreiz varētu izlaist un apli samazināt par diezgan kilometriem. Sarunājam, ka filmēšanas grupa man zvanīs, kad tuvosies Tērvetei, un tad precīzi sarunāsim, kur satikties. Aptuveni aprēķinu laiku, cik ilgi viņi varētu braukt no Rīgas, un pa kurieni Tērvetes dabas parkā labāk plānot maršrutu. Vēl gan līdz dabas parka mežam jātiek. Priekšā kārtīgs gabals pa dubļaino lauku ceļu. Jo tuvāk mežam, jo iešana kļūst patīkamāka, nokrišņi mazinās un mani izklaidē milzīgi bari gājputnu, kas laižas pāri un atpūšas apkārtnes laukos.
Punkti Vāveres ķeršanai
Esmu iecerējusi nelielu gabaliņu paieties arī pa Tērvetes mežu. Iemesls tam ir taku skrējienu cikla “Stirnu buks” organizatoru izsludinātais punktu vākšanas izaicinājums, kurā ar interesi esmu iesaistījusies. Tā aprakstā teikts: “Laiks jaunam izaicinājumam “Noķer Vāveri, ja vari!” Šajās nākamajās četrās nedēļās centīsimies, lai aktīvs dzīvesveids kļūst par mūsu pamatrutīnu, veltot uzmanību gan aktivitāšu regularitātei (cik reižu nedēļā veltu tam laiku?), gan dažādībai (kustēsimies ne tikai horizontāli, neaizmirsīsim arī par taku skrējējiem tik būtiskajiem augstummetriem!), kā arī apvienosim skaisto ar praktisko – izskriesim Latvijas skaistākās vietas! Un pats galvenais – lai pretendētu uz dalību izaicinājuma balvu fonda izlozē, būs jāspēj būt vismaz tikpat aktīvam kā Vāverei! Vai varēsi? Kāpēc Vāvere? Signis Vāvere nav ne īpaši žigls, ne smuks, ne uzcītīgs (regulārs) taku skrējējs, toties mēdz būt visai spītīgs un neatlaidīgs, kad jāsaņemas un jāpierāda. Šis izaicinājums motivēs gan viņu pašu neiegrimt ikdienas darbos un atcerēties par fiziskajām aktivitātēm, kas darāmas regulāri, līdz kļūst par ikdienišķu ieradumu, gan arī mūs – noķert šo Vāveri aiz astes! Iespējams, esi viņu pamanījis ar norūpējušos vaigu kādā no “Stirnu buka” mačiem rezultātu ņēmēju komandas teltī, bet tiem, kas nezina, – Signis ir ne tikai “Stirnu buka” laika ņēmēju komandas priekšnieks un sistēmas uzturētājs, bet arī ilgmūžīgs “Stirnu buka” IT daļas (mājaslapa, žurnāls un citi virtuālie knibuļi) nodrošinātājs, visu iepriekšējo un nākamo “Stirnu buka” izaicinājumu tehniskais izstrādātājs un līdzautors. Kuram tad negribas būt vismaz tikpat spēcīgam kā Vāvere?”
Tātad šajā izaicinājumā punkti tiek piešķirti gan par noieto attālumu – ejot, skrienot, nūjojot –, gan pieveiktajiem augstummetriem, gan par regularitāti – cik dienu nedēļā esmu bijis fiziski aktīvs. Papildus trīs punktus var iegūt, apmeklējot kādu no piecām organizatoru izvēlētām īpaši skaistām Latvijas vietām ik nedēļu. Tieši Tērvetes dabas parks šajā nedēļā ir viens no tādiem. Te gan esmu atzīmējusies jau iepriekšējā dienā, bet iemesls, kāpēc gribu iziet kādu gabaliņu pa šejienes mežiem, ir nepieciešamie augstummetri. Jā, tieši šis parametrs virtuālajā sacensībā man ir visgrūtāk izpildāmais. Pirmkārt, es esmu absolūts līdzenuma gājējs – kalnos ātri piekūstu un raušos augšup ļoti lēnītēm, otrkārt, Zemgalē jau īpaši daudz iespēju vākt metrus uz augšu nav. Manā gadījumā vērtīgs ir katrs kalnu metrs, ko iespējams iegūt pastaigā. Tagad jau varu pateikt, ka ne bez pūlēm pirmajā nedēļā man izdevās iegūt punktu maksimumu. Pēc pēdējās pastaigas Tērvetē vīrs vēl trīs dienas sūdzējās par sāpošām kājām un par savu neprātīgo domu iet kopā ar mani.
Zinu, ka pie Gulbju tilta Tērvetes dabas parkā ir soliņš ar nojumīti, un dodos turp (cerībā, ka varēs atpūsties zināmā sausumā). Pērn rudenī viens no garākajiem tiltiem dabas parkā Tērvetē – Gulbju tilts – piedzīvoja atdzimšanu. Atjaunotais tilts Rakstnieces krastā, netālu no Tērvetes ūdenskrātuves, apmeklētājiem tika atvērts oktobrī. Tas pirmo reizi atklāts pirms vairāk nekā 50 gadiem – 1969. gada vēlā rudenī. Šo gadu laikā koka tilts vairākkārt atjaunots. Tiesa, pēdējos gadus tilta šajā vietā nebija vispār. Nosaukumu tilts ieguvis, pateicoties gulbju ģimenēm, kas, ceļojot uz dzimtajām vietām, pavasara palos te sākotnēji atpūtušās. Gulbju tilta garums pārsniedz 100 metru, tilta kāpņu laidienos izmantots vairāk nekā 150 pakāpienu.
Es knapi esmu paspējusi pārvilkt sausas zeķes un izdzert puskrūzīti tējas, kad zvana televīzijas cilvēki. Sarunājam tikties pie rehabilitācijas centra. Līdz tam man vēl ašā gaitā jāaizsoļo. Rehabilitācijas centrs ir izvietots valsts nozīmes arhitektūras piemineklī –1932. gadā 250 pacientiem būvētajā Tērvetes sanatorijas galvenajā korpusā. Sanatorijas ēka celta pēc Latvijas Sarkanā Krusta arhitekta Aleksandra Klinklāva projekta. Pēc Otrā pasaules kara to pakļāva Latvijas PSR Veselības aizsardzības Tautas komisariātam un pārdēvēja par valsts tuberkulozes slimnīcu “Tērvete”, 1946. gadā par valsts tuberkulozes sanatoriju “Tērvete”, bet 1966. gadā par republikānisko tuberkulozes sanatoriju “Tērvete”. 1992. gadā to nosauca par valsts rehabilitācijas slimnīcu “Tērvete”, bet 1993. gadā – par bezpeļņas organizāciju valsts uzņēmumu Kurzemes novada rehabilitācijas centru “Tērvete”. 2004. gadā izveidoja Veselības ministrijas VSIA “Rehabilitācijas centrs “Tērvete””.
Ēka īpaša ar to, ka tās fasādi rotā divi tēlnieka Kārļa Zemdegas darināti ciļņi, kas ir atsevišķi valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Divi lielākie ciļņi ir katrs ar savu sižetu, kuru kopdoma risina cilvēka cīņu ar slimību un nāvi.
Pēc sižeta ierakstīšanas iemetu aci aplikācijā telefonā un secinu, ka šodien jau pieveikti vairāk nekā 20 kilometri. Tātad beigu beigās būs sanākusi sliktajiem laikapstākļiem gluži cienījama pastaiga. Tagad gan laiks ir pamainījies. Lai arī vēl joprojām pūš pamatīgi, vairs nesnieg un no mākoņiem pa brīdim parādās saule, vēss gan ir tāpat. Man vēl apņēmīgi jāveic ceļš mājup, uzkāpjot arī Tērvetes pilskalnā, lai noķertu kaut mazliet vairāk augstummetru. Galu galā kopsummā šajā dienā aplis sanāca 32 kilometrus garš, savākti 162 augstummetri.
Tagad jau zināms, ka “Stirnu buka” izaicinājuma pirmajā nedēļā ar vismaz vienu reģistrētu aktivitāti “skrien, nūjo, ej” atzīmējās 484 dalībnieki, no kuriem 153 nedēļas laikā “Vāveri noķēra” jeb savāca tikpat vai vairāk punktu kā izaicinājuma galvenais “medījuma objekts” – “Stirnu buka” viens no organizatoriem Signis Vāvere. Pašlaik jau publiskotas arī otrās nedēļas Latvijas vietas, par kurām var iegūt papildpunktus, tāpēc, ļoti iespējams, kāds no nākamajiem pastaigu maršrutiem būs jau vienā no tiem.
