Man prātā tāda atmiņa – maza sieviņa baltiem viļņainiem matiņiem sēž daudzdzīvokļu namā pie virtuves loga, ada cimdus un gaida mani mājās. Tā ir mana vecomāte – tēta mamma. Mēs, bērni, viņu saucām tieši tā – vecomāte un, klaigājot pagalmā, pa zilbēm skaļi izlocījām – ve-co-mā-tē! Man bija veca vecomāte, jo, kad viņa gāja ārā, allaž uzlika balti puķainu lakatiņu. Mājās viņa rīkojās pa ķēķi, apsējusi lielu širci. Viņa prata no biezpiena, ķimenēm un sāls izviļāt alvas zaldātiņus un ankambarī tos kaltēt, līdz nogatavināsies un varēs ēst, viņa cepa visgaršīgākos pīrādziņus un pildītās pankūkas – morģeļus. Gulēja viņa ķisenos, valkāja taļļu un ēda ar gapeli. Viņa bija tik sena, ka labi atcerējās gan Pirmo, gan Otro pasaules karu un daudzās bēgļu gaitas un varēja stāstīt par vecajiem laikiem tā, it kā tā būtu ar dzīvi nesaistīta pasaka. “Vecomāt, pastāsti man, lūdzu, par vecajiem laikiem!” es ik dienu džinkstēju viņai apkārt. “Ej nu, meitiņ, es jau visu esmu aizmirsusi,” viņa centās no manis atgaiņāties, jo bija varen kurāžīga. Dažkārt viņa stāstīja, un tas sākās ar vārdiem: “Vecos laikos bija tā…”
Vecos laikos Jelgavā Driksas krastā bija liels svaigu zivju tirgus. Pa upi braucis kuģītis, kas vedis atpūtniekus uz Jūrmalu – no rīta aizbrauc, vakarā jau esi atpakaļ. Vecos laikos mazas meitenes staigāja lakādas kurpītēs pa Jelgavas spīdīgo bruģi, viņām bija baltas kleitiņas un baltas šleipes cirtainos matos, un viņas mācījās Hercoga Pētera ģimnāzijā. Bēgļu gaitās Kurzemē gulēja saspiedušās uz grīdas ar daudz citām meitenēm vienā istabā un skatījās, kā garajos matos utis skrien uz riņķi, nevarēdamas no matu sprogas atrast utu ceļu, tādēļ vecomāte, mani sukājot, pirmo izšķīra utu ceļu… Vēl vecos laikos Jelgavā bijušas balles, kuras spēlējuši pūtēju orķestri, un vienā tādā ballē smuks, slaiks pūtējs ieskatījies manā vecomātē un aizvedis viņu uz savu bagāto saimniecību Līvbērzē. Tas esot mans vectēvs. Es gan viņu nekad netiku redzējusi.
Reiz mana vecomāte sāka jaukt savus stāstus ar īstenību un, aizgājusi uz veikalu, vairs neprata atnākt mājās, staigāja un prasīja garāmgājējiem – kas šī ir pa vietu? Un tie viņai atbildēja, ka Jelgava. Nē, Jelgava izskatās pavisam citāda, viņa man vēlāk mājās, no labiem ļaudīm atvesta, čukstus teica, šī nav Jelgava! Un es viņai no sirds piekritu.
“Iepazīstini ar savu (vec)vecmāmiņu” – tādu LU Literatūras un folkloras institūts ir izsludinājis akciju, kurā aicina stāstīt sieviešu stāstus, lai apzinātu tās sievietes, kas dzīvojušas laikā no 1870. līdz 1940. gadam un bijušas sabiedriski aktīvas, izglītotas, ieņēmušas kādu nozīmīgu amatu vai vismaz tiekušās uz to, bijušas mākslinieces vai izpaudušās literārā tekstā, skolotājas, žurnālistes, sievietes, par kuru dzīvi ir noklusēts, bet kuras ir veidojušas Latvijas vēstures laiku un telpu.
