Šodien, 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā visā Latvijā tiek godināti tie, kas pirms 72 gadiem 1949. gadā krita par upuriem okupācijas varas patvaļai. Jelgavas novada politiski represēto apvienības “Staburadze” valdes priekšsēdētāja Valentīna Ziemele ir viena no tiem vairāk nekā 42 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, ko izsūtīja 1949. gada marta deportācijās.
“Esmu no Rēzeknes apriņķa Nagļiem. Kad mūsu ģimeni izsūtīja, man bija tikko palikuši četri gadi, brālim bija seši,” ar smeldzi atceras V.Ziemele. Vēlāk māte Jūlija Litauniece stāstījusi, ka viņu ģimene, kurai piederēja pāris govju un pāris zirgu un kas apsaimniekoja ap trīsdesmit hektāru zemes, nav bijusi izsūtāmo sarakstā. Izsūtīšanā pie vainas bijis kaimiņš, kas bijis nežēlīgs komunists. Kad Otrajā pasaules karā fronte bija pārgājusi pāri Latgalei, kaimiņš par visu varu centies panākt, lai Valentīnas tēvs Antons Litaunieks ietu karot padomju armijā. Taču viņš slēpies. Pēc kaimiņa norādījuma Antonu Litaunieku sagūstīja, un 1948. gadā viņš mira Čeļabinskas cietumā. Vēlāk, kad ģimene ar bērniem bija atgriezusies no Sibīrijas, kaimiņš denuncētājs, būdams uz nāves gultas, rakstījis J.Litauniecei vēstuli, kurā lūdzis viņu atbraukt, lai varētu lūgt piedošanu. Tomēr viņa nav braukusi. “Smagi ir to visu atcerēties,” teic Valentīna Ziemele. Viņa uzsver, ka tolaik latvieši latviešus nodevuši, un tas nekādi nedrīkst atkārtoties. Lietuvā un Igaunijā, kur tauta bija vienotāka, 1949. gada marta komunistiskās deportācijas nodarīja mazāku ļaunumu.
“No brauciena uz Sibīriju, Tomskas apgabalu, kā bērns atceros tikai vagonu ar maziem logiem un divstāvīgās lāviņas, kur varējām gulēt. Atceros badu un aukstumu izsūtījuma pirmajā gadā,” atmiņās kavējas V.Ziemele. Māte kādreiz stāstījusi, ka tolaik viņus paglābusi ukraiņu Koļiņičenko ģimene. Ciemā bijušas kādas divdesmit mājas, arī skola. Vietējie ļaudis, starp kuriem bijis daudz agrāk izsūtīto, pret J.Litaunieci un viņas bērniem izturējušies labi. V.Ziemele neatceras, ka kāds būtu viņus saukājis par fašistiem. Atgriezties Latvijā viņi varējuši pēc astoņiem gadiem un septiņiem mēnešiem.
Kopš atmodas sākuma V.Ziemele ir iesaistījusies politiski represēto kustībā. Vairāk nekā divdesmit gadu viņa bija Jelgavas novada politiski represēto apvienības “Staburadze” sekretāre. Nu jau divus gadus ir organizācijas valdes vadītāja. “Tagad, kad nevaram tikties tradicionālajos piemiņas pasākumos, bēdīgi ir mums visiem. Vecākos “staburadziešus” apzvanu, pajautāju, kā ar veselību, sveicam arī dzimšanas dienās,” stāsta Valentīna. Viņa piebilst, ka viens otrs baidās no vakcinēšanās pret vīrusu.
“Lai gan vairāki mūsējie jau ir vakcinējušies, bailīgi ir arī man, tomēr vakcinēties iešu un ceru, ka vasarā viss būs labi,” optimistiski saka Valentīna Ziemele.
