Šodien, 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā
visā Latvijā tiek godināti tie, kas pirms 72 gadiem 1949. gadā krita par
upuriem okupācijas varas patvaļai. Jelgavas novada politiski represēto
apvienības “Staburadze” valdes priekšsēdētāja Valentīna Ziemele ir viena no
tiem vairāk nekā 42 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, ko izsūtīja 1949. gada
marta deportācijās.
“Esmu no Rēzeknes apriņķa Nagļiem. Kad mūsu ģimeni
izsūtīja, man bija tikko palikuši četri gadi, brālim bija seši,” ar smeldzi
atceras V.Ziemele. Vēlāk māte Jūlija Litauniece stāstījusi, ka viņu ģimene,
kurai piederēja pāris govju un pāris zirgu un kas apsaimniekoja ap trīsdesmit
hektāru zemes, nav bijusi izsūtāmo sarakstā. Izsūtīšanā pie vainas bijis
kaimiņš, kas bijis nežēlīgs komunists. Kad Otrajā pasaules karā fronte bija
pārgājusi pāri Latgalei, kaimiņš par visu varu centies panākt, lai Valentīnas
tēvs Antons Litaunieks ietu karot padomju armijā. Taču viņš slēpies. Pēc
kaimiņa norādījuma Antonu Litaunieku sagūstīja, un 1948. gadā viņš mira
Čeļabinskas cietumā. Vēlāk, kad ģimene ar bērniem bija atgriezusies no
Sibīrijas, kaimiņš denuncētājs, būdams uz nāves gultas, rakstījis J.Litauniecei
vēstuli, kurā lūdzis viņu atbraukt, lai varētu lūgt piedošanu. Tomēr viņa nav
braukusi. “Smagi ir to visu atcerēties,” teic Valentīna Ziemele. Viņa uzsver,
ka tolaik latvieši latviešus nodevuši, un tas nekādi nedrīkst atkārtoties.
Lietuvā un Igaunijā, kur tauta bija vienotāka, 1949. gada marta komunistiskās
deportācijas nodarīja mazāku ļaunumu.
Visu rakstu lasiet 25.marta “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs




