Pašā aprīļa sākumā vēl neliels atskats uz marta nozīmīgajiem jubilāriem. Marts ir mēnesis, kad saule atkal pie mums atgriezusies, dienas kļūst garākas, prāts priecīgāks. Un arī jubilāru birums krietni liels.
Viens no marta jubilāriem ir Vilhelms Kristiāns Pantēnijs, arī Pantēniuss – Kurzemes guberņas vācbaltiešu luterāņu mācītājs un žurnālists. Dzimis Zaļeniekos 1806. gada 7. martā draudzes mācītāja ģimenē. Studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē, pēc tam strādājis par mājskolotāju, no 1834. gada rediģējis kalendāru “Veca un jauna laika grāmata”, bijis arī vairāku latviešu grāmatu korektors. 1835. gadā Pantēnijs pieņemts darbā par mācītāju Jelgavas Sv.Annas baznīcas latviešu draudzē un tajā pašā gadā kļuvis par “Latviešu Avīžu” redaktoru. Publicējies arī Rīgas laikrakstā “Tas Latviešu Draugs”. 1836. gadā viņš noorganizēja Jelgavas Latviešu lasīšanas biedrību, no 1839. gada bija Latviešu literārās biedrības Kurzemes direktors.
Teodora Zeiferta “Latviešu rakstniecības vēsturē” par Pantēniju lasām: “Viņš ir starp vācu dzimuma rakstniekiem vislabākais prozaists. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās savas draudzes kopšanai, tai visās grūtībās pašaizliedzīgi palīdzēdams. Jelgavas apgabalu viņa laikā piemeklēja plūdu briesmas (1837. g.), bads (1845. un 1846. g.), holeras sērga (I848. g.). Pantēniuss līdzēja, kur varēja. Viņš savā draudzē nodibināja sešas skolas un lūgšanas namu (Kalnciemā). Pantēniuss mācīja un rakstīja ar sirsnību un aizgrābtību. No 1835. gada līdz sava mūža beigām viņš vadīja “Latviešu Avīzes”. Viņš nomira pārpūlējies, ar nervu drudzi. “Latviešu Avīzēs” viņš rakstīja par daždažādiem jautājumiem. Daži no avīžu rakstiem iznākuši grāmatās: “Pirmais solis uz laimi” (1838. g.), “Otrais solis uz laimi” (1840. g.). Lai daba laikā modinātu paļaušanos uz Dievu, viņš laida klajā “Pirmo Nieku grāmatiņu, kur nav nieki iekšā” (1846. g.). Tanī viņš ar humoru tēlo nezūdošos zvirbuli, viņa uzturu, apģērbu, skolu, stāsta par īstu mātes mīlestību un salīdzina ar to Dieva mīlestību.”
Skolas priekšnieks Astrahaņā
Bija laiks, kad Jelgava varēja lepoties ar priekšzīmīgu kurlmēmo skolu. Lieli nopelni skolas veidošanā bija tās vadītājam Paulam Bendrupam. Dzimis Pauls Bendrups 1887. gada 30. martā Līvbērzes pagasta Mežsargos. Pirmo izglītību guvis Līvbērzes pamatskolā, bet tālāk mācījies tirdzniecības zinātnes pie V.Gotharda Jelgavā. Par piedalīšanos 1905. gada nemieros viņam bija jāatstāj Latvija.
Ar citu uzvārdu Bendrups pārcēlās uz Pēterpili un sāka gatavoties skolotāju tiesību iegūšanai. Skolotāja tiesības viņš ieguva 1908. gadā un dabūja vietu vācu draudzes skolā. Tur strādādams, Pauls Bendrups iepazinās ar mācību pasniegšanu kurlmēmo skolā un sāka apmeklēt ķeizarienes Marijas kurlmēmo skolotāju kursus, kurus beidza 1910. gadā, saņemdams tiesības atvērt un vadīt kurlmēmo skolu. Kādu laiku strādāja Astrahaņā par kurlmēmo skolas priekšnieku, bet 1919. gadā ieguva arī vācu valodas skolotāja tiesības. Astrahaņā Bendrups izveidoja latviešu bēgļu apgādāšanas komiteju. Kad pienāca lielinieku laiki, radās jautājums par latviešu bēgļu atgriešanos dzimtenē, uz ko, brīdinot no lielinieku sērgas, viņš dedzīgi aicināja tautiešus kādā sapulcē, kurā piedalījās aptuveni 400 latviešu bēgļu.
1920. gadā Pauls Bendrups atgriezās Latvijā un uzņēmās kurlmēmo skolas vadību. Tā toreiz atradās visai nožēlojamā stāvoklī. Kara laikā no 1916. līdz 1918. gadam skolā mitinājās armijas daļas. 1919. gadā tur saimniekoja bermontieši, kas izlaupīja un izpostīja skolas inventāru. 1920. gada 15. septembrī skola sāka darbību kā privāta mācību iestāde, bet jau pēc mēneša līdzekļu trūkuma dēļ to pārvērta par valsts skolu, kurai mācību līdzekļus piešķīra par brīvu. Paula Bendrupa vadībā skolu sakārtoja, atjaunoja mācību bāzi, tā kļuva par vienu no labākajām kurlmēmo skolām Latvijā. Skolu vajadzēja paplašināt. Tika nolemts esošās teritorijā būvēt jaunu mācību ēku. 1926. gadā Saeimas budžeta komisija būvniecībai piešķīra 100 tūkstošus latu. Skolas pamatakmeni iesvētīja 1927. gada 29. aprīlī. Tā paša gada 1. novembrī skola pārcēlās uz jaunajām telpām. Netaupot pūles, Pauls Bendrups darīja visu iespējamo, lai darbu organizētu pēc iespējas kvalitatīvāk un piesaistītu labākos mācību spēkus. Skolas rīcībā bija pieci hektāri zemes. To teicami apsaimniekoja audzēkņi skolotāja Krūma vadībā. Iekopa koku skolu un augļu dārzu, daudz strādāja parka veidošanā. 1936. gadā uzcēla jaunu saimniecības ēku.
Pēc 1934. gada 15. maija Paulu Bendrupu iecēla par Jelgavas pilsētas valdes locekli. Arī pašvaldības darbā viņam lieli nopelni. Latvijas vadība augstu novērtēja Paula Bendrupa darbu, apbalvojot viņu ar Triju Zvaigžņu ordeni. (Laikraksts “Latvietis”, 2012)
Palīdz nelegāli atsūtīta nauda
Martā dzimšanas diena arī Kristapam Eliasam – Latvijas mākslas zinātniekam, žurnālistam un politiķim, mākslinieka Ģederta Eliasa un mākslas zinātnieces Maijas Cielēnas brālim, gleznotājas Maijas Eliases tēvam. Viņš piedzima 1886. gada 30. martā Platones pagasta Zīlēnos lauksaimnieka ģimenē. Jau mācoties Nikolaja I ģimnāzijā Rīgā, Kristaps aktīvi līdzdarbojās revolucionārajos notikumos, par ko nācās dārgi samaksāt. 1906. gada decembrī viņu arestēja. Izmeklēšana vilkās gadu, un tikai 1907. gada novembrī pasludināja spriedumu – mūža izsūtījumu uz Sibīriju. Viņu nometināja Irkutskas guberņā. Izglābties palīdzēja mātes nelegāli atsūtītā nauda. Caur Pēterburgu Kristaps devās uz Kopenhāgenu, pēc tam uz Briseli, kur emigrācijā dzīvoja un mācījās brālis Ģederts.
Kristaps pats pelnīja iztiku un studēja Briseles Universitātē un mākslas vēsturi Briseles Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Jau studiju laikā publicēja rakstus beļģu presē par mākslas vēstures tēmām, sūtīja rakstus arī periodiskajiem izdevumiem Latvijā. Līdztekus studijām un darbam turpinājās viņa politiskā darbība. Briselē dzīvojošie latviešu sociāldemokrāti reizi mēnesī rīkoja sanāksmes. Tā kā Kristaps studēja arī filozofiju, viņš labprāt uzstājās debatēs ne vien par politiskajiem jautājumiem, bet arī par filozofijas un mākslas problēmām. Pirmajam pasaules karam sākoties, Kristaps Eliass atgriezās Zīlēnos, viņam nebija citas mantas kā tikai laba izglītība un pamatīgas valodas zināšanas. Vecāki bija devušies bēgļu gaitās, bet patverties Zīlēnos varēja. Vēlāk viņš atgriezās Briselē. 1918. gadā, kad nodibināja Latvijas valsti, arī Kristaps Eliass atradās Nacionālajā teātrī. Viņš bija pirmo četru Saeimu deputāts no LSDSP, ļoti aktīvs savā deputāta darbā, par to liecina Saeimas sēžu stenogrammas. Paralēli daudz un aizrautīgi publicējās. Publikācijas uzrakstītas labā valodā, saistoši, tajās ir bagātīgs faktu materiāls.
Kristapa Eliasa aizraušanās bija astronomija, viņu vadīja vēlēšanās izskaidrot visu, kas ir ap cilvēkiem, zināt un saprast pasauli, kurā dzīvojam. Neilgu laiku pēc kara bijis Rīgā Mākslas muzeja direktors. Pēc tam Mākslas akadēmijas pedagogs, profesors, Mākslas vēstures katedras vadītājs. 50. gados tika apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju. Pēdējos dzīves gadus pavadījis dzimtajā Platones pagastā un Rīgā.
Zīlēnu skaistā Maija
1889. gada 6. martā Platones pagasta Zīlēnos dzimusi Maija Eliase-Cielēna. Marija Kaupere viņu raksturojusi šādi: “Pirmkārt, viņa bija Zīlēnu skaistā Maija ar krāšņo matu pīni, kas rotā Maijas galvu arī kādā brāļa gleznā. Otrkārt, aizrautīga un dedzīga revolucionāre, treškārt, erudīta mākslas zinātniece, ceturtkārt, politiķa Fēliksa Cielēna šarmantā, elegantā, inteliģentā un uzticamā dzīvesbiedre. Un pāri visam – radošs cilvēks, kas līdz sirmam vecumam centās izteikt savu pasaules redzējumu mākslas tēlos un rakstos.” (“Zemgales Avīze”, 1996) Laikam jau visprecīzāko raksturojumu varam gūt, aplūkojot brāļa Ģederta Eliasa gleznotos Maijas portretus. Viņš savās gleznās māsu iemūžinājis gan agrā jaunībā, gan arī laikā, kad Maija dodas svešumā.
Maijas Eliases-Cielēnas dzīves ceļš bija neparasts un tomēr savam laikam raksturīgs. Pēc vecāku mājās pavadītās bezrūpīgās bērnības Maija, tāpat kā vecākie brāļi Kristaps un Ģederts, vēl ģimnāziste būdama, viņa aizrautīgi darbojās 1905.–1907. gada revolucionārajos notikumos. 1904. gadā iestājās LSDSP un aktīvi piedalījās mītiņos, streiku organizēšanā, baznīcu demonstrācijās. 1909. gadā alkas pēc plašākiem apvāršņiem aizveda uz Pēterburgu, kur viņa uzsāka mākslas studijas. Gadu vēlāk Maija kopā ar jaunāko brāli Juri ieradās pie Ģederta Briselē – tēlniecības un rožu pilsētā. Tā bija īstā vieta Maijai, jo viņa aizrautīgi mīlēja gan vienu, gan otru. Briselē Maija iestājās tēlniecības skolā, lai turpinātu Pēterburgā iesāktās mācības. 1911. gadā viņa kopā ar vēlāko dzīvesbiedru aizbrauca uz Šveici, pēc tam devās uz Grenobli, lai studētu franču valodu un literatūru. Maija nokārtoja skolotājas diplomu, taču neuzsāka darba gaitas, bet gan turpināja studijas Sorbonnas Universitātē. Paralēli studijām mācījās tēlniecību Kolarosi privātajā akadēmijā. 1914. gada jūnijā Maija salaulājās ar Fēliksu Cielēnu un no šī brīža lielā mērā atteicās no savas dzīves, kļūstot par vīra dzīves un darba gaitu uzticamu līdzgaitnieci. 1924. gadā viņa izdod grāmatu “Viduslaiku māksla” – nopietnu, visaptverošu pētījumu –, šai laikā tapušas arī daudzas publikācijas, kas apliecina Maiju Eliasi-Cielēnu kā erudītu un talantīgu mākslas zinātnieci. Kad pēc 1934. gada valsts apvērsuma Cielēns atteicās atzīt Kārļa Ulmaņa valdību, sākās ģimenes labprātīgās trimdas laiks Parīzē.
Šajā pašā gadā izdevniecība “Grāmatu draugs” sāka izdot “Mākslas vēsturi”, un galvenais redaktors profesors Vilhelms Purvītis uzaicināja Maiju Cielēnu par līdzstrādnieci. Doma par mājām un dzimteni mudināja Cielēnus 1940. gadā atgriezties Latvijā, tomēr jau pēc četriem gadiem viņus sagaidīja tas pats liktenis, kas daudzus latviešu kultūras un sabiedriskos darbiniekus, – viņi devas bēgļu gaitās. Emigrācijā Maija Cielēna dabūja darbu Stokholmas augstskolas Mākslas vēstures institūtā, kur izstrādāja katalogu. Trimdā viņa rakstīja žurnālam “Daugava” par mākslinieku gaitām un arī iepazīstināja tautiešus ar mītnes zemes kultūras bagātībām. Atsāka arī darbu tēlniecībā un veidojusi savu tuvinieku portretus. Strādātprieks palīdzēja sirmajai kundzei saglabāt možu prātu līdz dziļam vecumam. Viņas domas un jūtas līdz pēdējam elpas vilcienam piederēja Latvijai un Zīlēniem.
Visspilgtāk atmiņā paliek tērpi
1901. gadā 26. martā Kēnigsbergā dzimusi Eleonora Marga Spertāle, dzimtajā uzvārdā Kivicka – ievērojamā latviešu teātra kostīmu māksliniece. Eleonora Marga gribot negribot kļūst par “ārzemnieci”, jo viņas vecāki, zaudējuši pirmo meitiņu, ārkārtīgi baidās, ka tas var atkārtoties, tāpēc dodas uz Kēnigsbergu, lai Katerina Kivicka būtu nepārtrauktā ārstu uzraudzībā. Tikai pēc meitas piedzimšanas, kad vairs nav nekādu bažu par viņas veselību, ģimene dodas atpakaļ uz Ventspili.
Pirmās bērnības atmiņas Margai Spertālei saistās ar cepuri un tērpiem: “Laikam likteņa pirksts, ka tik labi atceros tērpus no trīs gadu vecuma, savu cepuri: gaiša, salmu, viļņotām, lielām malām un lielu, sarkanu lenti apkārt…” Arī no jaunākās māsas kristību balles, kas, kā jau turīgā ģimenē pieklājas, bijusi impozanta, visspilgtāk atmiņā iespiedušies tērpi. Sevišķi vecmāmiņas – smalka, melna zīda kleita, trīsstūrveida mežģīņu lakats uz sirmajiem, cirtainajiem, mezglā savītajiem matiem, ap kaklu vīta zelta ķēdīte ar maziem medaljoniem. Tad vēl liela zelta broša, bet matu mezglā divas adatas ar sudraba un zelta galiem. Krustmātei Elzai savukārt okerīgi dzeltena atlasa tērps, tam pāri – modernas mežģīnes. Laikam gan šajās tik spilgtajās pašās agrīnajās bērnības atmiņās nav jāmeklē ieprogrammēta īpaša interese, kas vēlāk guvusi piepildījumu kostīmu mākslinieces darbā. Kivicku ģimene ir turīga. Jāņa Kivicka ārsta prakse, tāpat mātes daļa ķieģeļu ceplī un ienākumi no mūzikas stundām dod iespēju īrēt plašu, skaistu dzīvokli, iegādāties greznas lietas, daudz uzmanības veltīt garīgām vērtībām. Abu vecāku izglītotība un īpaši mātes mākslinieciskās intereses un labā gaume rada mājās izsmalcinātu priekšmetisko vidi un intelektuālu atmosfēru. Vai gan brīnums, ja šādā vidē augošiem bērniem, kuru audzināšanai un vispusīgai izglītošanai tiek veltīts daudz uzmanības, veidojas gan jūtīga estētiskā uztvere, gan gaume un arī sava attieksme un prasības pret skaistumu vispār. Marga studējusi Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē un Latvijas Mākslas akadēmijā, kur guvusi daudzas ierosmes no Vilhelma Purvīša un Jāņa Kugas. Viņas mākslinieciskajā izaugsmē liela nozīme ir studiju ceļojumiem pa Bavārijas pilsētām, Itāliju, Poliju, Vāciju, kur Berlīnē viņa papildinās Reimaņa lietišķās mākslas skolā.
Mākslinieces darbs cieši savijies ar Jelgavas teātri (1924–1953), kur veidojas rosinoša sadarbība kā kostīmu māksliniecei ar teātra dekoratoru un dzīvesbiedru Arvīdu Spertālu. No 1938. gada par kostīmu mākslinieci strādājusi Nacionālajā teātrī. Darbojusies Dailes, Krievu drāmas, Operas un baleta teātrī, kā arī Rīgas Kinostudijā. Visu mūžu Marga Spertāle strādājusi teātra kostīmmākslā, ceļot teātra kostīmu kultūru. Viņas tērpi bijuši spilgti un ekstravaganti, ja to pieļāvis un prasījis izrādes stils. Savā ziņā var teikt, ka tērpu dzīve nav beigusies līdz ar izrādes beigām, jo tie tikuši saglabāti kā suverēni mākslas darbi – piemēram, Elzas Radziņas leģendārais Žoržas Sandas tērps iestudējumam “Vasara Noānā”, Antas Klints Pindacīšas kostīms, Veltas Līnes Annas Kareņinas krāšņā kleita. Mūža pēdējos gadu desmitos Marga Spertāle izteica sevi, darinot lelles ar dramatisko un baleta izrāžu personāžu tērpiem, tostarp arī keramikā.
Dzīvi velta teātrim
1866. gada 27. martā Vircavas pagastā dzimis aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs un dramaturgs Jēkabs Duburs, īstajā uzvārdā Āriņš. Viņš jau skolas laikā Jelgavā savu dzīvi saistījis ar teātri. Kad Jēkabam ir 21 gads, Rīgas Latviešu teātris komplektē jaunu aktieru grupu, jo pēc Ādolfa Alunāna aiziešanas 1885. gadā aizgāja arī liela daļa aktieru. Ar savu neatlaidīgo darbu viņš gadu no gada pilnveidoja aktiera meistarību un rūpējās par savu lokālu spēju izkopšanu. 90. gados Jēkabs Duburs līdzās aktrisei Dacei Akmentiņai bija vispopulārākais aktieris ar labu balsi. 1903. gadā Duburu uzaicināja par Rīgas Latviešu biedrības teātra direktoru, lai lauztu tradīcijas un ieviestu izmaiņas teātra darbībā. Savas direkcijas laikā viņš radīja labu repertuāru, pievērsa uzmanību muzikālajām izrādēm. Svarīga Jēkaba Dubura dzīves daļa saistīta ar pedagoga darbību. 1909. gadā kopā ar Zinaīdu Zeltmati nodibināja dramatiskos kursus, pirmo profesionālo skatuves mākslas skolu tepat Latvijā, kur pats strādāja kā autoritatīvs un pieredzējis pedagogs.
Jāatceras arī kāds svarīgs notikums latviešu teātra vēsturē. 1884. gada augustā avīzēs kā atbilde uz Alunāna izteikto domu, ka Šekspīra lugas vēl neesot iespējams latviski uzvest, parādījās ziņa, ka pirmoreiz latviešu valodā izrādīs šī dramaturga lugu. Roberta Jansona tulkojumā un vadībā bija sagatavots “Venēcijas tirgotājs”. Brīvdomātāji jaunieši, kuri bija sagatavojuši un izrādīja lugu, bija Roberts Jansons, Jēkabs Āriņš (vēlākais Duburs), Elza Rozenberga (vēlākā Aspazija), Ansis Robs (skatuves vārdā Zālīte), vēlākais aktieris, režisors un jelgavnieku teātra dvēsele. Duburs arī vēlāk spēlējis vairākās Šekspīra lugās, bet “Venēcijas tirgotājā” pat vairākkārt un dažādas lomas. Jēkabs Duburs nekad neaizmirsa savu jaunības pilsētu – gan sagatavoja izrādes Jelgavas Latviešu biedrības teātrī, gan viesojās kā aktieris, īpaši Ādolfa Alunāna teātra izrādēs, lai “pievilktu publiku”.
