Vienkārši romantiski
“Bella palūkojās uz savu pavadoni, prātodama, vai viņa balsī bija ieskanējies paļājošs tonis, bet viņš plati smaidīja. Tagad, kad apgaismojums bija spilgtāks, viņa varēja saskatīt vīrieša mirdzošās, zilās acis, kuras apņēma neticami garas, tumšas skropstas. Viņai nācās piespiest sevi novērsties no šīm acīm. Oliveram bija spēcīgs, taisns deguns, diezgan nekārtīgi gaišbrūni mati un tumši iedegusi āda. Viņš ir citāds, Bella nosprieda, kad pamanīja viņa gandrīz neslēpto uzjautrinājumu, it kā dzīve viņam piedāvātu nebeidzamu izklaidi.” Tāds romantisks galvenās varones apraksts par tikko romāna sākumā iepazīto amerikāņu žurnālistu, ar kuru viņu vēl visā stāsta gaitā saistīs gan jūtas, gan notikumi un dažādi pārpratumi.
Dinas Džeferisas grāmata “Pazudusī māsa” vēsta par 1936. gadu un Bellas Hetonas ierašanos Rangunā – Birmas skaistākajā pilsētā –, lai sāktu jaunu dzīvi tālu prom no dzimtās Anglijas un kļūtu par dziedātāju smalkajā viesnīcā “Strand”. Viņa iegūst draugus un labvēļus, uzrodas arī pielūdzēji.
Tomēr Bellai nedod mieru kāds pagātnes noslēpums. Pēc tēva nāves pārskatot viņa lietas, Bella ir uzgājusi vecus avīžrakstus ar ziņām par nesen dzimuša bērna nolaupīšanu no kādas ģimenes piemājas dārza Rangunā. Bērniņš tā arī netiek atrasts, un šajā lietā ir tikusi apsūdzēta Bellas māte. Izrādās, ka nolaupītais bērns ir Bellas māsa Elvīra, par kuru viņai neviens iepriekš nav stāstījis.
Bella ir apņēmības pilna uzzināt kaut ko vairāk par senajiem notikumiem, bet, sākot uzdot jautājumus, viņai nākas uzklausīt gan tenkas, gan apmelošanu, gan solījumus palīdzēt. Jaunajai meitenei nav viegli saprast, kuram var uzticēties un cik patiesi ir solījumi un iegūtā informācija. Vai tiešām būs jāsamierinās ar domu, ka māsa ir mirusi, vai arī vēl ir cerība atrast viņu dzīvu? Vai Bellai izdosies noskaidrot patiesību?
Šis ir viens no romāniem, kurā tagadnē aprakstītos notikumus papildina stāstījums par senāk notikušo. Šajā gadījumā iestarpināti Bellas mātes dienasgrāmatas fragmenti, ļaujot lasītājam vairāk izprast tolaik notikušo. Jāatzīst (un esmu to jau arī pieminējusi), man ne visai patīk grāmatas, kurās miksēta darbība dažādos laika periodos, bet jāpiekrīt, ka šie dienasgrāmatas iestarpinājumi ļauj vairāk izprast sižeta līniju. Bez tiem romāns, iespējams, kļūtu pārāk jau nu romantizēti vienkāršs. Interesanti, ka uz mana galda savu kārtu gaida vēl viena grāmata tieši par Birmu (jeb Mjanmu). Nez kā gadījies, ka abas grāmatas par šo valsti latviski izdotas teju vienlaicīgi?
Dina Džeferisa, angļu rakstniece, ir dzimusi Malaizijā un vienmēr saglabājusi īpašas jūtas pret Āzijas kultūru, kas atspoguļojas arī viņas romānos. Savā grāmatas pēcvārdā viņa atzīst, ka šī romāna tapšanā galvenais pētnieciskais darbs ticis veikts laikā, kamēr viņa pati uzturējusies Mjanmā, kur apmeklējusi grāmatā pieminētās vietas. Latviešu valodā tulkoti un izdoti arī rakstnieces romāni “Tējas plantatora sieva” un “Safīra atraitne”.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
