Pirms 40 gadiem
1981. gada 1. aprīlī
Jelgavas fizkultūriešu uzvara
“Jelgavas pilsētai pasniedza Latvijas PSR Ministru Padomes un Arodbiedrību republikāniskās padomes ceļojošo Sarkano karogu par uzvaru 1980. gada sociālistiskajā sacensībā starp republikāniskās pakļautības pilsētām fiziskajā kultūrā un sportā. Šo augsto atzinību jelgavnieki ieguvuši trešo gadu pēc kārtas.
“Visa pamatā, manuprāt, bija pilsētas sporta organizāciju plānveidīgs un mērķtiecīgs darbs, pildot uzdoto. Mūs iepriecina paveiktais sporta meistarības izaugsmē. Šeit lieli nopelni ir treneru pašaizliedzīgajam un radošajam darbam, jo treniņu apstākli mūsu pilsētā augstas klases sportistu sagatavošanai pagaidām nav ideāli. Piemēram, 1980. gadā Jelgavā sagatavoti deviņi PSRS sporta meistari olimpiskajos sporta veidos un 36 meistarkandidāti. Tas arī galvenokārt izšķīra uzvaru sacensībā. Tomēr gribu atzīmēt, ka raženi ir strādāts arī masu sporta attīstībā un izaugsmē. Devītajā piecgadē mēs sagatavojām ap 4500 GDA nozīmnieku, bet desmitajā piecgadē jau 9600.
Mūsu kopējā panākuma kaldināšanā lielu ieguldījumu devuši vairāki kolektīvi, īpaši jāatzīmē DET fizkultūriešu teicamais darbs. (..) Nevaru nepieminēt arī skolu ieguldījumu fizkultūras attīstībā. Labākās ir 2., 4. un 5. vidusskola,” komentē pilsētas FK un SK priekšsēdētājs Henrijs Kress.
Kā mācās jūsu bērni?
“Daži vecāki kļūdaini uzskata, ka mācīt prasmi mācīties var tikai tad, kad bērns iestājas skolā. Izrādās, ka tad var tikai sākt labot kaitīgos ieradumus, agrā bērnībā pieļautās audzināšanas kļūdas. Citi turpretī domā, ka pietiek mīlēt bērnus, lai viņus pareizi audzinātu. Vecāku mīlestība vieš bērnā pārliecību par sevi, piešķir viņa dzīvei optimistisku tonusu. Taču ir gadījumi, kad vecāku akla, nepārdomāta mīlestība postoši ietekmē bērnu attīstību un laimi. Pareiza audzināšana ir vispirms audzināšana darbam. Tā sākas ar elementāriem pašapkalpošanās paradumiem.
(..) Pieradināt bērnus pie darba dažiem vecākiem ir ļoti grūts uzdevums. Lai liktu bērnam kaut ko darīt, vispirms viņam tas jāiemāca. Ja tūdaļ neizdodas, pacietīgi jāpanāk, lai viņš uzdevumu atkārtotu. Bet bērniem bieži vien pietrūkst pacietības. Tad viņi pamet darbu un apgalvo, ka viņiem tik un tā nekas neiznāks. Šādus bērnus nepieciešams uzmundrināt, pārliecināt, ka noteikti izdosies, ja viņi vēlreiz visu atkārtos un darīs tā, kā rādīts. Jāstrādā kopā ar bērnu, bet nevajag darīt viņa vietā (..).
Mācību darba pamatā skolā ir sistemātisks darbs. Turklāt mācības ir bērna galvenā nodarbošanās, kas jāorganizē tā, lai mājsaimniecības uzdevumi viņus netraucētu. Atraut bērnus no mācībām dažādu mājas darbu veikšanai vai, kas vēl sliktāk, ļaut bērniem kavēt stundas un rakstīt maldinošas izziņas klases audzinātājam ir pavisam nepiedodami. (..)
Gadās arī, ka skolēnu atbrīvo no visiem mājas darbiem. Vecāki uzskata, ka viņu nedrīkst nodarbināt nekas cits – tikai mācības. Šādās ģimenēs visbiežāk izaug baltrocīši. Bērni pierod, ka viņus apkalpo, un tāpēc paši neprot patstāvīgi strādāt un bieži arī slikti mācās. Palīdzēt bērnam mācīties – tas nozīmē sistemātiski sekot viņa mācību darbam.”
1. aprīlis – joku diena
“No gada gadā, no paaudzes paaudzē pārgājusi jautrā aprīļa joku tradīcija. Joku diena ar nosaukumu “mu|ķu svētki” pastāvēja jau Senajā Romā, indiešiem līdzīga diena bija 31. marts, bet senslāviem un ģermāņiem – 1. aprīlis. Krievu senatnes pazinēji saista šo datumu ar senču saimnieciskajām rūpēm. Pirmajā aprīli beidzās krājumi un nācās vārīt plikus kāpostus, kaut kā apmānot sevi un vienam otru. Par šīs jocīgās parašas saistību ar tautas sadzīvi liecina arī pirmā aprīļa joku izcelšanās Francijā. Aprīlī tur sākās Francijā visai populāro zivju – makreļu zveja. Pēc sena paraduma pirmajā zvejas dienā bija pieņemts dāvināt šo zivi. Taču zvejniekiem ne vienmēr veicās. Tā radās pazīstamais franču izteiciens “aprīļa zivs”, runājot par pieviltajām cerībām,” joku dienas aizsākumu apcer laikraksts un smaidam piedāvā rubriku “No rafiešu bērnu mutes”.
“Piecgadīgā llzīte saka savam brālītim: – Redzi, redzi, mums visu laiku seko liels autobuss! – Nu ja – tādu mazu autobusiņu jau nevar vienu uz Rīgu laist! – atbild brālītis.
***
Tēvs mudina mazo Jānīti: – Posies nu, dēliņ! Šodien uz Rīgu brauksim ar mikroautobusu, bet tālāk uz Cēsīm ar lielo autobusu. – Tēt, kas tas ir mi-mikroautobuss? – Nu, tas ir tāds mazs autobusiņš, – paskaidro tēvs. – Tēt, bet kad šis autobusiņš izaugs liels, vai tad tas brauks arī līdz Cēsīm?
***
Skolotājs jautā Pēterītim: – Pēterīt, kur strādā tavs tēvs? Pēterītis klusē. – Nu labi, bet varbūt tu zini, ko viņš dara? – turpina skolotājs. – Viņš taisa mazus autobusiņus! – Nu, bērni, kurš pateiks, kur strādā Pēterīša tētis? – skolotājs jautā klasei. – Es zinu, – iesaucas llzīte. Viņš strādā rotaļlietu fabrikā.”
