Turpinājums.
Sākums 25. februāra numurā
13. novembrī rītā mani ar Kārli Frišenfeldu pie automašīnas stūres ar vēlējumu “Hals und Beinbruch” (Lauziet kaklu un kāju! – vācu val.) ceļā izvadīja pats LCP Ventspils grupas vadītājs Voldemārs Ģinters jeb Dakteris. Biju smalki ģērbusies un izkrāsojusies, kā jau sekretārei pienākas. “Šoferis – staltais esesietis –” gan ļoti vāji runāja vāciski. Divas reizes, kad mūs apstādināja vācu armijas patruļas, viņš lepni un nevīžīgi izbāza pa logu pieprasītos “dokumentus” un neteica ne vārda. Sardzē stāvēja vērmahts – regulārās Vācijas armijas daļas, kam bija jājūt respekts pret SS formu, un tiešām kāds sardzes puikiņš pat atdeva mums militāru godu. Braukšana gan nebija diez cik patīkama – ceļi izmirkuši, dangaini, un šoferis dzina mašīnu aumaļām.
Ap pusdienlaiku iebraucām Olitas radu mājas pagalmā. Kad “esesietis” rausās ārā no mašīnas, saimes ļaudis pazuda no pagalma. Labi, ka Olita bija mājās. Viņa visus nomierināja, paskaidrojot, ka latvieši vien esam. Laika bija maz. Bez aplinkiem jautāju par Ļeņingradas ebrejietēm. Taču, kamēr mūs ēdināja, uzzinājām, ka velti esam braukuši –ļeņingradietes jau sen neesot manītas. Pirms pāris nedēļām vācieši taisījuši lielu meža ķemmēšanu. Kaut ko tādu mums vajadzēja paredzēt! Un tomēr! Kā lai mēs tūlīt uzdodam? Ventspils grupā tā nebijām raduši. Kaut kas jāizgudro!
Nolēmām, ka abas ar Olitu tomēr iesim skatīt vietas, kur ebrejietes bija manītas. Saimnieka dēlēns skrēja pa priekšu un rādīja slēptuves. Nekā. Atlaidām zēnu mājās un palikām divatā. Ilgi nebijām redzējušās, un runājamā mums bija daudz. Ieteicu Olitai braukt līdzi uz Ventspili, lai pēcāk, ja vajadzēs, pārbrauktu uz Zviedriju. Teicu, ka mūsu grupai derētu kāda uzticama sieviete, jo citādi tur esmu viena tai vīru barā. Staigājot un runājot nodomājām aiziet līdz kaimiņu ciemam, kas atrodas pāris kilometru tālāk. Varbūt tur kāds ir manījis Ļeņingradas ebrejietes? Vēlā rudens diena jau sāka krēslot. Protams, mums, nepazīstamām jaunām sievietēm, neviens no ciema ļaudīm par izbēgušajām ebrejietēm neko neteica. Jāiet vien bija atpakaļ. Pēkšņi manīju, ka nogāzē, kur laukmale saskaras ar mežu, kaut kas sakustas. Vēlās migla, bet tur kustējās arī kas cits! Abas pieplakām pie šķūņa sienas un skatījāmies. Mums pretī kā spoks virzījās ēna. Tuvāk un tuvāk, līdz varēja samanīt cilvēka aprises. Kas tajā brīdī norisinājās manī, nezinu. Metos ar joni, cik kājas nesa, no kalna lejā šai parādībai pretī. Dažās sekundēs biju klāt – un manā priekšā stāvēja ebrejs. Dzīvs. Ar savu tipisko degunu. Mirkli abi stulbi vērāmies viens otrā. Tad viņš grasījās bēgt. Šīs viņa kustības elektrizēja mani – brīnumainā parādība nedrīkstēja pazust! Instinktīvi uzrunāju viņu krieviski. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka apziņas dzīlēs biju gaidījusi tikšanos ar Krievijas ebrejieti. Taču šis bija nenosakāma vecuma vīrietis. Tomēr, šķiet, ka manis neapzināti lietotā krievu valoda šai situācijā bija labākā. Vīrietim tāda uzruna likās negaidīta, un viņš apjuka. Tas man deva izdevību satvert viņa roku. Tā bija auksta, nepatīkami ļengana, bet, it kā lūgdamās, es to sažņaudzu savos pirkstos. Taču vai es varu vīrieti saturēt?! Man bija jāpārliecina viņš ar labu.
Mūsu dialogs derētu psihologa pētījumam. Kāda gan milzīga garīga enerģija ir apslēpta cilvēkā! Tā liek runāt vārdus, par kuriem ne brīdi agrāk nav domāts. Šķiet, pat apziņā šie vārdi nav bijuši. Kā sapnī teikumi tika formulēti bez kādas piepūles, un tie plūda no manis paši no sevis, it kā kāds cits, nevis es pati tos veidotu. Turpmākajos gados man ir bijis diezgan daudz laika domās vēlreiz izspēlēt un analizēt manu pirmo sarunu ar Izraēlu Mihelsonu, kokrūpnieku no Ventspils. Es tik varu konstatēt, ka mani jautājumi un atbildes bija izvēlēti ļoti mērķtiecīgi un pareizi. Mihelsonam sacīju tieši to, kas viņu pārliecināja man sekot. Es teicu: “Nāciet man līdzi, es jūs nogādāšu Zviedrijā!” “Zviedrijā? Nē!” “Jā, uz Zviedriju kopā ar mani vienā laivā.” “Laivā? No šejienes? Te ir mežs!” “Automašīna stāv ciemā. Mēs brauksim tūlīt uz krastu, kur gaida laiva!” “Kāpēc? Kāpēc mani?” “Par jums Zviedrijā es dabūšu naudu.” “Naudu jūs dabūsiet šeit – no vāciešiem!” “Vācieši karu zaudēs, bet vēl būs cīņas Kurzemē. Es gribu tikt prom. Man vajadzīga nauda ārzemēs. Par jums man to maksās!”
Jāatzīstas, ka argumenti par naudu bija prāta diktēti. Domāju – ebreji ir veikalnieki. Man jāpamato mana vajadzība primitīvi un lietišķi. Nav ko stāstīt par patriotisku organizāciju LCP, par centieniem atjaunot Latvijas valsti, par cilvēku glābšanu no briesmām. Un tas iedarbojās!
Bet tad Mihelsons jautāja: “Kā lai es jums ticu, ka sakāt patiesību?” “Kā?” samulsu. Tiešām, kā lai es to pierādu? Viņam no meža, viņam, kas daudzus gadus ir vajāts, ko cilvēki pazemojuši un mocījuši. Vai viņam vēl ir kādas uzticības druskas cilvēkam? Un atkal nāca vārdi, it kā no mūžsenas pagātnes diktēti: “Dodu jums savu sievietes godavārdu, ka runāju patiesību: gribu jūs dabūt uz Zviedriju. Viss ir sagatavots, jums jānāk līdzi!” Tas nebija pateikts patētiski. Mana balss bija klusa un pazemīga – stāvēju viņa priekšā tikpat nabaga kā viņš, tikpat neaizsargāta. Man nebija nekā cita, ar ko pierādīt savu taisnību, tikai mans godaprāts. Un, ja viņā vēl mājoja cilvēks, tad viņš to sajustu.
Par spīti visam, kas bija noticis ar ebrejiem un viņu pašu, Izraēls Mihelsons vēl bija cilvēks. Viņš paspēra soli uz manu pusi, un mēs sākām iet. Pa ceļam pievienojās Olita. Tajā mirklī viņu atkal pārņēma šaubas. Viņš krita gar zemi, un mums nācās ar viņu visādi runāt. Olita ar Mihelsonu runāja latviski. Krieviski viņa īsti neprata. Šķiet, tajā brīdī arī es ar Mihelsonu jau runāju latviski. Tā mēs viņu vedām, vilkām, stūmām, dažbrīd bārām, līdz nonācām līdz Olitas radu mājām, kur jau bija sākuši bažīties, vai neesam apmaldījušās. Kad mājas pagalmā Mihelsons ieraudzīja SS formā tērpušos Kārli Frišenfeldu, viņš atkal bija panikā, taču jau pēc mirkļa “esesietis” nesa viņam drēbes, ar ko nomainīt bēgļa kankarus.
Turpat pie mašīnas Mihelsonu saģērbām un, viens divi, braucām prom. Olita paķēra kādus savus piederumus un brauca līdzi. Frišenfelds iebāza man kabatā pistoli, teikdams: “Iespējams, noderēs. Mašīnā ir četri cilvēki, un mums visiem nav dokumentu.” Nekad nebiju ieroci rokās turējusi. Aptaustīju to kabatā, gudrodama, kā lai rīkojos, ja noderēs. “Kad noderēs, kam? Es taču nemāku to lietot! Ko lai es daru?” jautāju Frišenfeldam. “Turi tik augšā un rādi, ka mēs esam bruņoti,” atbildēja Frišs.
Ilgi kratījāmies tumsā un klusumā. Tikai Kārlis sasprindzis vēroja ceļu. “Jābūt postenim!” viņš ziņoja. Taču šim postenim aizdrāzāmies garām tādā ātrumā, ka posteņa sargs nespēja reaģēt. Zinājām, ka pie pēdējā posteņa, kas bija Ventspilī pie Ventas tilta, ceļam pāri būs pārlikta barjera. Aptaustīju pistoli. Tumsā nevarēs rādīt dokumentus pa lodziņu. Te paredzama skaidrošanās. “Vai ebreja nervi izturēs?” domāju, jo Frišenfelds viņu norīkoja izlikties guļam. Pie barjeras pieskrēja divi posteņa vīri ar lukturiem. Mūsu “esesietis” izlēca no mašīnas un, neaizvēris aiz sevis durvis, metās viņiem pretī. Kārlis rādīja papīrus, kaut ko teica (Ak Dievs, Kārļa vācu valoda!), žestikulēja, un tomēr sargi nāca uz mašīnas pusi. Tūdaļ spīdinās salonā un ieraudzīs Mihelsona degunu! Un kā atbilde manam jautājumam aizmugurē bija dzirdami vaidi. Bet te zibenīgi Kārlis bija atpakaļ pie stūres, ar rāvienu manevrēja apkārt barjerai un vāciešiem gandrīz virsū. Šie nepaspēja atgūties, kad jau bijām garām. Uz mašīnu šāva, bet mēs bijām pieliekušies pie grīdas un tik traucāmies pāri grambām. Pēkšņi ripojām. Tilts. Bijām glābti!
“Vācieši pēc tevis!”
1944. gada 10. novembrī Ventspilī vācu pārvalde izdeva rīkojumu, ka pilsētā drīkst uzturēties tikai pastāvīgie iedzīvotāji. Šāds rīkojums Ventspili pamatīgi iztīrīja. Cilvēkus, kuriem nebija Ventspils pieraksta, ķēra un droši vien sūtīja uz Vāciju. Arī man reiz gadījās bēgt no patruļas un slēpties mājas pagrabā.
LCP Ventspils grupa kļuva arvien vairāk pamanāma. Runājām, ka nebrauksim uz Zviedriju līdz pēdējam brīdim, līdz “bez piecām divpadsmitiem”, līdz pēdējam cerēsim un darīsim, ko varēsim. Ja Dakteris un citi vīri paliek, kāpēc tieši man tagad būtu jābrauc?! Varbūt te kas mainīsies, varbūt notiks brīnums. Arnītis, Bileskalns, Gerge, Kārlis Frišenfelds jau bija pārcēluši savas ģimenes, taču paši vēl palika. No otras puses, es kā šifrētāja zināju daudz. Apzinoties, ka mani var apcietināt un spīdzināt, es gan apzināti pūlējos aizmirst to, ko nedrīkstēju izpaust. Tomēr Ģinters brīdināja: “Valentīn, tev ir jātaisās prom! Ja tevi apcietina, tu vari mūs iegāzt.”
20. novembrī pret vakaru, kad biju pārnākusi “mājās”, Zvirbuļu ģimenes pamestajā dzīvoklī Lauku ielā, un grasījos kurināt krāsni, neklauvējis pie durvīm iešāvās viens no mūsējiem, šķiet, Kārlis Frišenfelds. “Vācieši pēc tevis! Motocikls aiz loga!”
Krāsns mute palika atvērta, paķēru savu saini ar pašu nepieciešamāko (tāds mums vienmēr bija gatavs) un pa logu ārā uz motocikla virsū. Jau krēsloja, kad drāzāmies no Ventspils laukā. Iepriekš bijām izriņķojuši pa pilsētas ieliņām, lai sajauktu pēdas, ja gadījumā mūs izseko. Pārnakšņojām būdelē Ventas krastā. Ar rīta gaismiņu braucām tālāk, līdz bijām Bambaļos – zvejnieku mājās jūras krastā.
Tā arī nekad es neuzzināju, vai tiešām vācieši pēc manis nāca un kā par to varēja būt informēts brīdinātājs. Varbūt tika izspēlēts teātris, lai piedabūtu mani celties uz krastu. Šā vai tā, es turp biju aizvesta. Zināju, ka laiva būs.
23. novembra vakarā klusībā sāku taisīt bēgļu sarakstu. Bijām jau guvuši pieredzi: zinājām, ka bez LCP braucējiem laivā gribēs tikt vēl kādi no malas. Tāpēc nedrīkstējām laivā nozīmēt pārāk daudz LCP cilvēku. No mūsējiem izvēlējāmies tikai 120. Tas bija pieļaujami “Zvejniekam” – visai lielai laivai. Nodarbojoties ar bēgļu sarakstu, nebija laika nekādām jušanām. Lēmums, ka jābrauc, bija pieņemts, un nekādas pārdomas to nedrīkstēja grozīt.
Starp aizbraucējiem bija arī jūrnieki. Tie pēc laika zīmēm spieda, ka šonakt vētra nav gaidāma.
Pāri jūrai
Kad naktī iekāpu “Zvejniekā”, man pēkšņi vairs nebija nekā, ko darīt. Nonācu tādā kā transā. Biju kā pamirusi. Nekā nevaru atcerēties, kas notika uz laivas. Mani spaidīja, grūstīja, bet ne man sāpēja, ne kļuva slikta dūša, ne es ko redzēju, ne dzirdēju. Sēdēju laivā, ceļus pierāvusi pie zoda. Baiļu nebija. Tās bija izdzīvotas krastā. Jūrā viss it kā nostājās uz nulles. Ķermenis neeksistēja, visi fizioloģiskie procesi bija apstājušies. Tādā kā mirāžā slīdēja garām ūdens, cilvēku sejas. Zinu, ka līdzīgas sajūtas bija vairākiem citiem maniem ceļabiedriem. Visi paļāvās uz Tēva stiprajām rokām.
Tajā “Zvejnieka” reisā bija dramaturgs Mārtiņš Zīverts un divas viņa sievas. Autobiogrāfiskajā sacerējumā “Garāmejot” Zīverts raksta, ka otrajā dienā vareni plosījās vētra – “viļņi gāzās pāri klājam, un čemodānu kaudzes, kas bija sakrautas uz motortelpas jumta, mums gruva uz galvām”. Turpretī Latvijas Universitātes profesors Arnolds Aizsilnieks atmiņās rakstīja, ka “nākamo dienu pavadījām uz jūras, kas bija samērā mierīga”. Šajā “Zvejnieka” reisā jūrā bija pavadītas 36 stundas un tika atvesti 162 cilvēki. Man ar Mihelsonu, kas līdz pēdējam palika apslēpts mašīntelpā, izkāpšana Gotlandes salā bija atsevišķa no pārējiem. Mūs nogādāja pie salas policijas priekšnieka Bertilda Bundes. Tur Mihelsons tika gatavots ceļam uz Stokholmu. Arī es pirmo nakti Zviedrijā pavadīju policijas iecirknī.
Pirmie iespaidi, izkāpjot Zviedrijas krastā, lielākoties atmiņā palikuši kā gaiši. Bijām aizņemti paši ar sevi – viss bija jauns. Jādomā, kur iet, ko darīt, ko ģērbt mugurā. Pirmais pārsteigums Gotlandē bija pilsētu un ciemu apgaismojums. Iepriekšējos trīs gadus Latvijā kara apstākļos bijām jau pieraduši, ka vakaros pilsētas ir tumsā. Taču turpat blakus arī neziņa par nākotni un ubaga sajūta. Lūk, fragments no vēstules, ko 8. decembrī es vēl no Gotlandes rakstīju uz Stokholmu Leonīda Silina līgavai Zigrīdai. Viņu pazinu no studentu laikiem.
“Nav jau nekādas bēdas. Īsteni taču visi domā, ka mums jābūt tik vareni priecīgiem. Priecīgiem, ka esam izglābušies no visa, kas saistīts ar kara šausmām un boļševikiem, un sarkano krāsu. Priecīgiem par to, ka esam paēduši un dzīvojam “miera un kārtības zemē”. Jā, bet laikam visiem tiem, kas gājuši šo emigrantu, šo bēgļu ceļu, ir pazīstama ubaga sajūta, kas ik uz soļa liek sevi manīt un ik uz soļa liek atcerēties viņējo krastu. Ir nelāgi, pavisam nelāgi apzināties, ka tie, kam esi solījis šo “apsolīto zemi”, sēž kaut kur Kurzemē un lād pašu solītāju, kurš aizmucis pie pirmās izdevības. Skaidrs, ka tā jau nu nebija. Bet ej un iestāsti!”
No Ventspils grupas Kurzemē palika Osvalds Bileskalns, kuru apcietināja 1945. un nobendēja 1951. gadā. Palika Mihelsona glābējs Kārlis Ernests Frišenfelds, ko apcietināja 1945. gada 12. maijā un kurš no soda izciešanas Krievijas ziemeļos, Vorkutā, atgriezās 1956. gada janvārī. Apcietināja un tiesāja arī LCP Ventspils grupas dalībniekus Žani Edgaru Gergi un Voldemāru Mežaku. Viņi Latvijā atgriezās 1953. un 1955. gadā. Tika notverts un vēlāk nobendēts laivas kapteinis un dedzīgākais LCP laivu organizators Eduards Andersons, kas jau pēc kara beigām vēlreiz devās no Gotlandes uz Kurzemi.
Parakstījāmies par atteikšanos no brīvības cīņas
Zviedrijā dzīvojām ļoti pieticīgi, lielākoties strādāju apkopējas, trauku mazgātājas un kantora darbu, kurā nebija radošuma. Trimdas sabiedrība šķēlās. Bija nenovīdība, baumas, bet galvenais – neuzticība, tāda pusvārdu teikšana. Visiem bija jāgādā savām ģimenēm dzīvokļi un iztikas līdzekļi. Ap to visu bija slepena sačukstēšanās, tā sauktā onkuļu būšana. Bēgļu barakās daudz runāja par to, ka ministru kundzes varēja dabūt darbu patronu čaulīšu fabrikā, bet, lūk, latviešu studenti vai mātes ar bērniem to nedabūja! Baumoja arī, ka bijušajiem ministriem no Latvijas ir līdzi kāda bagātība, ar ko trimdā uzsākt dzīvi. Varbūt tā bija taisnība, varbūt arī ne, bet kas to var pierādīt? Šķēlās – bagātie un nabagie. Kaut arī dažkārt tā saucamie bagātie bieži bija nabagāki par nabagiem. LCP Zviedrijā vairs nepastāvēja. Visiem bēgļiem lika parakstīties, ka tie nesaistīsies nekādā politiskā darbībā.
Latviešu lietās es darbojos kā latviešu valodas skolotāja. Tā bija mana profesija līdz simt gadu vecumam. Varbūt ne gluži līdz simt, bet tuvu tam. Daudzi latvieši vēlējās, lai viņu bērniem būtu dziļākas zināšanas latviešu literatūrā. Tie arī bija mani skolnieki. Vēlāk par maniem skolniekiem kļuva arī zviedri, kas ar latviešiem veidoja jauktās ģimenes.
Redzēju dzimstam Eiropas Savienību
Trimdas pirmajos gados es īstenoju savu Rīgā pamatskolā ģeogrāfijas skolotāja Puriņa iedēstīto sapni par Eiropas apceļošanu. Ceļoju pieticīgi, uzturoties latviešu nometinājuma vietās Dānijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Anglijā, Itālijā, Francijā. Neatceros, kādā veidā es Parīzē satiku Ukrainas nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Lielākoties tie bija tikai vīri. Viņiem es, sieviete, pusukrainiete un pretestībniece, biju atradums. Mani centās apstrādāt, lai palieku, veda uz pieņemšanu pie sava jesaula, un bija arī bildinājums. Tomēr pēc piecu nedēļu ilgām pārdomām es izvēlējos palikt pie latviešiem, un arī šis mans ceļojums beidzās “mājās pie ģimenes”, tas ir, māsas Ņinas un draudzenes Olitas, kas palika Stokholmā.
Ceļojot rakstīju piezīmes, ko vēlāk sāka publicēt Dagnijas Šleieres Zviedrijā izdotais laikraksts “Latvju Ziņas”. Savā bloknotā esmu piezīmējusi, ka 1949. gada vasarā Anglijā, Birmingemā, gadījos sanāksmē, kur studenti dibināja organizāciju, kurā virmoja Eiropas Savienības ideja par tautu sadarbību, kas izbeigs asiņainos karus un veicinās labklājību. Esmu rakstījusi par ubagojušiem vācu bērniem dzelzceļa malā Flensburgā pie Dānijas robežas, par to, ka jau kuro stundu iet ātrvilciens, bet aiz loga redzamas vien pilsētu drupas. Esmu pierakstījusi par 1948. gada 18. novembra dievkalpojumu Anglijā pārpildītā Holbergas Svētās Trīsvienības luterāņu baznīcā. “Ap piecsimt cilvēku. Vīrieši un vīrieši. Jauni un pusmūža, neviena veca, neviena bērna. Apģērbs lielākoties vēl Latvijā šūts.”
“Tev jāprecas!”
Personīgajā dzīvē liktenīga man bija iedraudzēšanās ar rakstnieci Elvīru Kociņu. Viņas vīrs, Latvijas armijas virsnieks, bija apcietināts 1941. gada 14. jūnijā un gāja bojā soda nometnē Krievijā. 1944. gadā rakstniece devās bēgļu gaitās uz Zviedriju un tad 1952. gadā tālāk uz Ameriku. Atvadīšanās reizē kafejnīcā Elvīra Kociņa man noteica: “Tev jāprecas!” Es pretī: “Bet ar ko? Nav!” Viņa brīdi paklusēja un teica: “Esmu domājusi, kāpēc tu nepievērs uzmanību Albertam Lasmanim?” Par Elvīras teikto biju pārsteigta, jo Alberts Lasmanis nekad nebija atradies “manā dārziņā”. Knapi viņu pazinu. Latviešu sabiedrībā viņš bija tāds nenopietns Jefiņš (tā viņš pats mēdza parakstīties uz saviem akvareļiem). Otrs pseidonīms Albertam bija “Jedritvaj kociņš”. Kaut gan akvareļus no viņa zviedri pirka jau Gotlandē, manā lokā par viņu runāja kā par tādu ākstu. Bet Elvīra teica: “Apdāvināts, topošais gleznotājs, īpatnējs, vientuļš.” Viņas teiktais manī palika tāds kā asniņš “uzartā zemē”.
Pēdējā brīdī, kad Stokholmas Centrālajā stacijā vilciens, ar ko brauca Elvīra, sāka kustēties, viņa izbāza roku pa vagona logu un deva man sīku paciņu. To viņa vēlēja nodot Albertam. Nezināju Alberta adresi, bet to, protams, caur citiem latviešiem varēju sadabūt. Zvanīju viņam un teicu, ka jāsatiekas. Mēs aizgājām uz kino, viņš mani pavadīja uz mājām. Gribēja nākt iekšā, nelaidu. Bet, kad paliku viena, jutu to versmi, ko viņš manī bija iekūris. Tikāmies vairākkārt, un tā kvēle nenodzisa. Garajās pastaigās Alberts stāstīja par vecākiem, kas atradās Latvijā. Tur bija palikušas arī abas māsas Velta un Lidija. Mūsu kāzas notika 1952. gada 20. decembrī. Ģimenē piedzima trīs meitas – Anika, Laine un Andra. Drīz pēc kāzām es sāku neatlaidīgi kārtot savu vecāku pārcelšanos pie mums uz Zviedriju. Tā izdevās tikai 1959. gadā, Hruščova atkušņa laikā, kad komunistiskais režīms kļuva liberālāks un Latvijā no Sibīrijas atgriezās izsūtītie un tiesātie.
Labdien, pēc mūžības!
Nevaru atmiņā atsaukt, kāpēc 1958. gada oktobrī aizrakstīju uz Latviju LCP Ventspils grupas dalībniekam austrumietim Artūram Arnītim. Iespējams, ka Arnītis bija atgriezies no soda izciešanas Krievijā un kāds man bija atsūtījis viņa adresi.
Jau pēc kara beigām, 1945. gada 14. oktobrī, Arnītis no Zviedrijas ar laivu slepus atgriezās okupētajā Latvijā un divas dienas vēlāk iekļuva lamatās.
Pēdējo reizi es Arnīti satiku 1945. gada rudenī, kad viņš bija atbraucis pie manis uz Upsalu, kur man bija iedots bēgļiem paredzētais arhīva darbs Upsalas Universitātes Slavistikas katedrā. Arnītis bija nolēmis doties atpakaļ uz Latviju. Cik izmisīgs un nelaimīgs viņš toreiz jutās! Esmu saglabājusi 1958. gada 6. oktobrī Arnītim rakstītās vēstules kopiju. “Labdien, pēc mūžības! Atmiņu vilnis šļācās pāri ikdienai, kad saņēmu L. vēstuli (es neatceros, kas bija L., bet visdrīzāk šis cilvēks man atsūtīja Arnīša adresi). Spalva neslīd pāri papīram, kad atdzīvojas pagātne, jo tā vēl ir dzīva, kaut arī ir diametrāli pretēja. Esmu precējusies, vēlu gan, jo cerēju vēl citādāki savus spēkus izlietot. Tagad tos sadrupina trīs meitenītes. Bet laikam tāds ir sievietes liktenis – domāt par nākamo audzi. Sirmi mati un trīs bļaustīgas mutes, kas kāras pēc dzīves. Lai šīs rindas Tev nes sveikas. Sveicieni un paldies – tie vārdi vienmēr bija ap Tevi, visus šos gadus. Bet tagad kā trīs bērnu mātei atļauj man Tevi svētīt šai dzīvei. Valentīne. Mana adrese Tev zināma. Gaidu.”
Pēc divām nedēļām Arnītis atbildēja. “Esi sveicināta! Ko gan lai rakstu? Gadi ir aizgājuši, un dzīve tiem līdzi. Esmu centies aizmirst visu, un arī mani ir jāaizmirst! Es nerakstu nevienam, un arī man nevajag rakstīt! Man patīkami iedomāties Tevi trīs mazu meiteņu vidū. Trejmeitiņas. Tur ir dzīves jēga pagātnes sapņiem, tagadnes laimei un nākotnes cerībām. Es saprotu, par ko vēl ir smeldze, bet tas viss ved uz labāko. Ardievu! Visu labāko Tev un Tavām trejmeitiņām vēlēdams! A.”
Turpinājums nākamajā numurā
