Nākamos 33 gadus (1954–1987) Ozolnieku skolas direktore bija Ilona Švarckopfa – ļoti enerģiska, ļoti stingra un prasīga, taisnīga, izpalīdzīga un labestīga, laba diplomāte, prasmīga organizatore, vadītāja ar stratēģisku domāšanu. Viņas vadībā Ozolnieku skola kļuva par vienu no labākajām Latvijā.
Par šo laiku savās atmiņās stāsta pati direktore: “Ozolnieku skolā bija ļoti labs skolotāju kolektīvs – draudzīgs, izpalīdzīgs, saticīgs, ar tam laikam augstu profesionālo sagatavotību. Ļoti prasmīgi mācību darbu vadīja Marga Pavāre (1954–1960), Anna Namiķe (1961– 1962) un Biruta Bertulsone (1962–1987). Skolotāju un darbinieku interesēs, palīdzot veidot kolektīvu, strādāja arodkomitejas priekšsēdētājas Elga Kukurīte, Valda Ozoliņa, Lidija Pildigoviča. Viņas bija morāli tiesīgas prasīt darbu no kolēģiem, jo pašas to veica teicami.”
Skola, sabiedrība, ģimene
Skolas moto šajā laikā bija: skola – sabiedrība – ģimene, jo direktore bija pārliecināta, ka, savstarpēji atbalstot un sadarbojoties, var paveikt ļoti daudz.
Skolas panākumu pamatā bija lieliska sadarbība ar šefu organizācijām – PMK-13, Remontu mehānisko rūpnīcu, padomju saimniecību “Lielupe”, Jelgavas Energoceltniecības trestu –, kas skolu gan atbalstīja materiāli (tika iekārtots fizikas un ķīmijas kabinets, uzcelta skolotāju dzīvojamā māja un internāts, siltumnīca, ierīkotas interesantas ierīces pagarinātās dienas grupas nodarbībām svaigā gaisā), gan palīdzēja audzināšanas darbā (skolēniem bija iespēja iepazīties ar uzņēmumu darbu, labākajiem darba darītājiem, strādāt no mācībām brīvajā laikā darbnīcās, stadionā un citur). Skola kopīgi ar šefu organizācijām svinēja visus svētkus, brauca tālās ekskursijās.
Radošā un mērķtiecīgā darba rezultātā Ozolnieku skola regulāri guva uzvaras skatēs un konkursos gan mācībās, gan ārpusstundu pasākumos. Par to savās atmiņās dalās tā laika skolotāji un skolēni.
Direktora vietniece mācību darbā B.Bertulsone: “Ozolnieku astoņgadīgajā skolā sāku strādāt 1963. gada augustā par direktora vietnieci mācību darbā. Ar ko palikuši atmiņā šie tālie darba gadi? Protams, ar draudzīgo un jauko kolektīvu. Lielākā daļa skolotāju bija pašos spēka gados – sava priekšmeta speciālisti ar darba stāžu ap gadiem desmit, tāpēc darbā ar skolēniem problēmu nebija. Mācību priekšmetos bija labi rezultāti.
Tajā laikā olimpiādes notika tikai matemātikā un latviešu valodā. It sevišķi labi rezultāti bija matemātiķiem, kuri olimpiādēs gadu no gada ierindojās pirmajās vietās. Tas, pateicoties matemātikas skolotājai Lidijai Siliņai, kura prasmīgi organizēja ārpusklases darbu matemātikā, vadot matemātikas pulciņu. Klasē bija iekārtots matemātikas stūrītis, kurā bija ilustrēti uzdevumi, ģeometriski zīmējumi dažādu figūru skaita un veida noteikšanai, optiskās ilūzijas. Matemātiķi izdeva savu sienas avīzi, organizēja matemātikas pēcpusdienas ar kaimiņu skolu skolēnu piedalīšanos. Draudzīgas attiecības bija ar Svētes un Līvbērzes skolu, arī ar toreizējo Jelgavas 2. vidusskolu. Katru gadu notika konkurss par skolas labāko matemātiķi un tika atzīmēta 100. matemātikas stunda, kas atšķīrās no pārējām ar savu atraktivitāti.
Interesantas bija arī bioloģijas un ķīmijas stundas pie skolotājas Elgas Kukurītes. Skolā darbojās dažādi pulciņi – Sarkanā Krusta, jauno satiksmes inspektoru, filatēlistu u.c. Bieži šo pulciņu dalībnieki rajonā ieguva pirmās vietas, un līdz ar to bija jāpiedalās republikas sacensībās, kas parasti notika vasaras brīvdienās.
Ar panākumiem skolā darbojās deju kolektīvs un koris. Skolēni ar dažādiem priekšnesumiem – dziesmām, dejām, skečiem – uzstājās svētkos gan skolā, gan pie šefiem melioratoriem Ozolniekos un energoceltniekiem Jelgavā. Tā kā skolai bija ļoti laba sadarbība ar šefiem, viņi vasaras brīvdienās deva savu autobusu skolotājiem ekskursijām. Ja ekskursijā brauca paši šefi, tad divas trīs vietas bija atvēlētas skolotājiem. Tā pabijām Maskavā, Ļeņingradā, Krimā, Kaukāzā, Karēlijā, pat Kamčatkā. Tajos gados bija izplatīta tā saucamā timuriešu kustība – skolēni Ozolniekos devās palīgā vecajiem cilvēkiem veikt dažādus darbus.
Skolēni bieži apmeklēja Jaunatnes teātra izrādes Rīgā (klases audzinātājas E.Kukurīte, Dzidra Romānova, Inta Zelmene u.c.). Aktīvs ārpusklases darbs notika klašu pionieru pulciņos, bija dažādi konkursi un sacensības starp klasēm. Tā kā arī Tukuma rajonā bija Ozolnieku skola, izveidojām draudzīgas attiecības ar šo skolu. Viņi brauca ciemos pie mums, mēs, protams, pie viņiem. Organizējām dažādas sacensības starp skolēniem un skolotājiem.”
Pēc labākās sirdsapziņas
Bioloģijas un ķīmijas skolotāja E.Kukurīte: “Ozolnieku astoņgadīgajā skolā sāku strādāt 1961./62. mācību gadā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Mācīju arī meitenēm darbmācību. Biju klases audzinātāja četriem izlaidumiem. Mācību priekšmetus centos mācīt pēc labākās sirdsapziņas. Biju stingra prasībās pret sevi un arī pret skolēniem, kas viņiem ne vienmēr patika. Atzīmes nedāvināju, tās bija jānopelna. Bija daudz jāstrādā pēc stundām ar skolēniem, kuriem mācības tik labi nepadevās, jo bija jāpanāk 100 procentu sekmība. Es negribēju rakstīt 3, bet paturēt prātā 2. Tā nu viens otrs ne labprāt atceras, ka tika spīdzināts. Toties labas zināšanas skolēni ieguva sevišķi ķīmijā, jo visus praktiskos darbus centāmies izpildīt, tādēļ arī teorija palika atmiņā. Mācoties tālāk vidusskolās, tehnikumos, ķīmija grūtības nesagādāja. Bija patīkami apzināties, ka mani audzēkņi šo mācību priekšmetu labi pārzina. Skolēnus sagatavoju arī mācību olimpiādēm.
Jelgavas rajonā ilgus gadus vadīju ķīmijas skolotāju metodisko apvienību, bet skolā biju ilggadēja vietējās arodkomitejas priekšsēdētāja, par ko 1974. gadā saņēmu vissavienības arodbiedrības apbalvojumu. Biju arī atbildīga par skolas izmēģinājumu lauciņu, kas bija obligāts visām skolām. Teritorija bija liela, un vajadzēja ievērot visus noteikumus. Lauciņā bija dažādas nodaļas: 1.–4. klašu, bioloģijas sektors, kokaudzētava, dārzeņu, dekoratīvais sektors u.c. Mūsu izmēģinājumu lauciņš rajona mērogā tika augsti novērtēts, jo skolēni apzinīgi strādāja visu vasaru, lai uzturētu to kārtībā.
Skolā katru gadu organizēju dažādus pasākumus: Putnu dienas, sēņu, ziedu izstādes, ķīmijas pēcpusdienas, konkursus. Putnu dienas parasti notika karnevāla veidā, kas beidzās ar balli. Skolēniem masku gatavošana sagādāja lielu prieku, jo labākās godalgoja. Zēniem bija jāgatavo putnu būrīši. Labākie saņēma godalgas. Īpaši interesantas bija Putnu dienas ar Kārļa Griguļa piedalīšanos, klausījāmies putnu balsu atdarināšanu un mēģinājām arī paši tās atdarināt.”
Stāstot par savām audzināmajām klasēm, skolotāja E.Kukurīte piemin, ka “1966. gada izlaiduma klasē ļoti labi mācījās Vizbulīte Auriņa, Inta Bīnemane, Velga Gūtmane, Laimdota Kozlovska, Taiga Trēde, Rota Vizule. Šīs klases izlaidumā piedalījās mākslinieki – komponiste Elga Īgenberga un operdziedātājs Jānis Zābers. 1969. gada izlaiduma klasē atsaucīgi bija gan skolēni, gan vecāki, tāpēc arī panākumi neizpalika. Pionieru pulciņa priekšsēdētāja bija Daina Kaksa, bet hroniku labi noformēja Laima Tauriņa, jo viņai bija ļoti glīts rokraksts. Man ļoti mīļi audzēkņi bija Ģirts Vīnavs, Guntis Trimalnieks, Jānis Kalva. 1968. gadā braucām ekskursijā uz Alūksni. Estrādē izveidojām savu kori, par diriģentu izvirzījām Jāni Kalvu un dziedājām “Pūt, vējiņi!”. Visas manas audzināmās klases ir bijušas ekskursijā Ļeņingradā. Tas bija mērķis pēc astoņgadīgās skolas beigšanas. Esam arī apceļojuši Latviju gan ar autobusu, gan kājām. Ar 1973. gada absolventiem gājām pārgājienā no Salacgrīvas uz Tūju, no Līgatnes uz Siguldu. Veselu nedēļu nodzīvojām Siguldā šķūnī. Izložņājām visas Siguldas alas. Tas bija skaists laiks.”
Uz skolu pa meža taciņu
Angļu valodas skolotāja Vilma Klāsēna: “Kad es 1975. gadā sāku strādāt Ozolnieku skolā, tad asfaltētās Skolas ielas vietā bija šaurs, putekļains vai dubļains ceļš, kuru cieši ieskāva egļu mežs. Vienā ceļa malā nebija pat grāvja. Nebija arī jaunās skolas. Liels paldies jāsaka direktorei Ilonai Švarckopfai. Viņas prāts, neatlaidība un saprašanās ar cilvēkiem panāca to, ka skolēni tagad var mācīties skaistā skolas ēkā.”
Daudzus gadu desmitus skolēniem un pedagogiem lielas grūtības sagādāja mitrā meža taciņa, kas bija neizbrienama, nākot uz skolu pavasaros un rudeņos. Šī taciņa cauri mežam vēl tagad vijas paralēli Skolas ielai tās kreisajā pusē. Vajadzība pēc skolas ceļa auga līdz ar skolēnu skaitu.
“Kā tikt pie darīšanas? Meliorācija, energotrests, Remontu mehāniskā rūpnīca, padomju saimniecība “Lielupe”, mežsaimniecība, ciema padome vienmēr bija “ar seju pret skolu”. Saprāta robežās prasītais nekad netika atteikts.” (No direktores I.Švarckopfas atmiņām.) 1964. gadā šefu organizācija Jelgavas mežsaimniecība izcirta ceļa vietu, bet vasarā šefi Jelgavas MCP cauri mežam un purvainajai pļavai ierīkoja ceļu. 1964. gada 1. septembrī notika svinīga jaunā skolas ceļa atklāšana. To nosauca par Draudzības ceļu. 1967. gadā skolēni kopā ar skolotājiem gar tā malām iestādīja pīlādžu aleju. Pagāja vēl 20 gadu, līdz skolas ceļš, tagadējā Skolas iela, tika pie asfalta.
1985. gada 8. klases absolventes, klasesbiedrenes, tagadējās Ozolnieku vidusskolas skolotājas, Dina Medjānova (Meldere), Sigita Krauze (Ģingule) un Valda Hāze atceras, ka “no 3. klases mūs sadalīja divās paralēlās klasēs. Mēs mācījāmies a klasē, kuru izveidoja kā dejotāju klasi. Dejojām tautiskās dejas, deju skolotāja bija Vera Ozola. Visu dejošanas laiku mūsu kolektīvs ieguva tikai pirmās vietas gan rajona, gan zonas skatēs. Tāpēc daļa atmiņu par skolas gadiem saistās tieši ar koncertēšanu”. Visas trīs klasesbiedrenes ar patiku atceras sporta nodarbības svaigā gaisā, skriešanu pa meža trasēm, it īpaši – slēpošanu ziemā. Profesijas izvēlē meitenes iedvesmojušās no saviem skolotājiem – I.Švarckopfas, B.Bertulsones, Vladislava Stafecka, Ilmāra Freimaņa, V.Klāsēnas un citiem, taču ar vislielāko cieņu un mīlestību tiek minēta klases audzinātāja Biruta Sproģe kā “brīnišķīga, labestīga, gudra skolotāja, izcila personība”.
Direktores nopelns
Santa Jūrkalne (Krūmiņa), arī 1985. gada 8. klases absolvente, savās atmiņās raksta, ka “skola un Ozolnieku iedzīvotāji tajā laikā bijām kā viens vesels, viena liela ģimene, un tas bija arī skolas direktores Ilonas Švarckopfas nopelns”.
I.Švarckopfa dzimusi 1928. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas 6. klasisko ģimnāziju, Daugavpils Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultāti. Pedagoģiskā darba gaitas sākusi 1948. gadā Jaunsvirlaukas septiņgadīgajā skolā, bet no 1954. līdz 1987. gadam bija Ozolnieku septiņgadīgās, vēlāk astoņgadīgās skolas direktore. I.Švarckopfa mācīja vēsturi 4.–8. klasei un padomju valsts un tiesību pamatus 8. klasei. Viņa bija Latvijas PSR Pedagogu biedrības Jelgavas rajona nodaļas priekšsēdētāja, ilggadēja Cenu ciema padomes un Jelgavas rajona padomes deputāte, pildīja arī Cenu ciema padomes priekšsēdētāja vietnieces pienākumus.
1961. gadā I.Švarckopfa tika apbalvota ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. 1978. gadā viņai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas nosaukums. Apbalvota arī ar nozīmi “Teicamnieks tautas izglītības darbā”, daudziem diplomiem, atzinības un pateicības rakstiem. Taču galvenais, ka ar savu profesionālo darbu un personības starojumu direktore bija ieguvusi cieņu un mīlestību ne tikai skolā, bet arī Ozolnieku pagastā. Par to liecina viņas kolēģu un absolventu teiktais.
Latviešu valodas un literatūras skolotāja Ligija Andersone: “Ilona Švarckopfa bija ļoti talantīga skolas direktore ar lielām darba spējām īstenot visus iecerētos reālos un pat mazliet nereālos mērķus. Darbā viņa bija liela diplomāte. Gudra un zinoša. Laba plānotāja un stratēģe. Direktore uzticējās skolotājiem un cienīja tos, respektēja katra intereses, spējas un savdabību. Daudziem skolotājiem palīdzēja tikt pie dzīvokļiem, jo viņai rūpēja savu darbinieku sadzīves apstākļi.”
Matemātikas skolotāja Inta Raude (Balode): “Ilona Švarckopfa atzinīgi vērtēja skolēnu centību un kolēģu darba mīlestību. Viņa nosodīja sliņķus un tos, kas pavirši veica darbu. Pati strādāja no rīta līdz vēlam vakaram. Par savu skolu cīnījās, savus skolotājus sabiedrības un vecāku priekšā aizstāvēja. Nebūšanas pārrunāja zem četrām acīm.”
Skolas tehniskie darbinieki Edīte un Jānis Duntavi: “Ilona Švarckopfa nekad nevērtēja cilvēku pēc ieņemamā amata, bet gan pēc viņa būtības. Augstu vērtējām viņas cilvēcību, zināšanu līmeni, sapratni, inteliģenci, lielo pienākuma apziņu un prasīgumu pret sevi un citiem, milzīgo atbildības sajūtu, ar kādu viņa vadīja skolu un visu tās kolektīvu. Ja kādā tehniskā jautājumā direktore nebija pietiekami zinoša, pieaicināja konsultantus un, ievērojot viņu rekomendācijas, risināja problēmas. Viņa uzticējās cilvēkiem.
Vasarās skolotāja piedalījās dārza darbos kopā ar skolēniem, mācīja pareizu augsnes sagatavošanu, sēšanu, ravēšanu, ražas novākšanu. Skolēni lepojās, ka varēja plecu pie pleca būt kopā ar direktori. Skola bija visa Ilonas Švarckopfas dzīve, bet viņa atrada laiku palīdzēt arī pagasta iedzīvotājiem.”
1985. gada 8. klases absolvente Valda Hāze: “Vienmēr pret Ilonu Švarckopfu esmu izjutusi cieņu un bijību, bet ne bailes. Apbrīnoju direktores enerģiju – viņa paspēja būt visur – vadīt stundas (tajās vienmēr valdīja disciplīna, bija patīkami strādāt, jo bija interesanti), vadīt saimniecisko darbu un piedalīties tajā kopā ar skolēniem (malkas kraušana, teritorijas labiekārtošana), risināt daudzos organizatoriskos jautājumus. Direktore vienmēr rūpējās, lai katrs skolēns vasarā vismaz mēnesi varētu strādāt izveidotajās skolēnu darba vienībās “Skrūvīte”, “Eglīte”, “Bietīte”.”
Sākumskolas, vēlāk latviešu valodas un literatūras skolotāja Elga Hāze: “Ilona Švarckopfa palikusi atmiņā ar milzīgu atbildības sajūtu par savu skolu, skolēniem un skolotājiem. Ar nesaudzību pret sevi – pat atvaļinājuma laikā neatļāvās atstāt skolu, lai atpūstos un ārstētos. Viņa dzīvoja līdzi savu skolotāju personīgās dzīves priekiem un bēdām, gāja gan vedībās, gan raudzībās, palīdzēja smagākajos brīžos – bez skaļiem vārdiem, klusi, nemanāmi. Direktore augstu vērtēja precīzi, labi paveiktu darbu, nosodīja paviršību, bezatbildību, sadzīves normu neievērošanu. Ja kādreiz skolotājs bija nogrēkojies, bāriens bija pamatīgs, bet tas bija tikai skolā, ārpus par to neviens neuzzināja. Ja kāds mēģināja apvainot viņas skolotājus, direktore vienmēr aizstāvēja savējos. Svinīgajos saietos Ozolnieku skolas skolotājiem vienmēr bija jāsēž pirmajās rindās, lai visi redz, kādi skolotāji ir direktorei Švarckopfai.”
Bet pati direktore, kura pamatskolas beigšanas apliecību izdevusi 919 absolventiem un vēlējusi sasniegt iecerēto, par saviem skolotājiem atmiņās rakstījusi, lūk, ko: “Viena no vecākajām skolotājām bija latviešu valodas un literatūras skolotāja Dzidra Romānova. Vēsma Veckāgana Ozolnieku skolā strādāja pēdējos manas darbības gados un ir vairāku latviešu valodas mācību grāmatu autore. Atceros vienmēr teicami vērtētos naturālistu lauciņus, tas ir Olgas Cīrules, Elgas Kukurītes, Annas Bozovičas, Lilitas Krēsliņas (Brizgas) nopelns. Labi strādāja Guntra Drozdova, Inese Kempa, Mārīte Dīriņa, Anita un Uldis Ābelītes, Ina Ivanova, Inese Stikute un citi. Kā sena tradīcija, kas turpinās vēl šodien, ir labs darbs pamatskolas klasēs, sevišķi Zigrīdas Gruzdas, Elfrīdas Skujas, Ilgas Gūtmanes, Valentīnas Stepanovičas klasēs. Darbu sāka jaunas skolotājas – Inta Zelmene, Anita Indāre, Regīna Jurjāne, Inta Geislere, Iveta Boge, Helēna Vairoga, Astra Vanaga. Viņām veicās darbs arī klasēs ar 30 skolēniem. Arī Vaira Mocebekere, Solveiga Skrebele, Gunta Andersone, Ligija Andersone, Regīna Smirnova, Ksenija Paģe, Andris Presis, Valda Zēniņa, Eleonora Menkovska, Rita Circe ir no vecās skolas kadriem. Un kur tad vēl Ilmārs Dūms! Bet visilgāk skolā nostrādājusi Biruta Bertulsone.”
Nākamajā publikācijā turpināsim stāstīt par šo laika posmu Ozolnieku skolā, par Zaļo klasi un vēl daudziem citiem mācību laukumiem un projektiem, kuru iniciators un īstenotājs kopā ar kolektīvu bija skolotājs Vladislavs Stafeckis.
